103

Pēdējo dienu notikumi — dirižabļa «P. G.» uzbru­kums amerikāņu eskadrai un pavēle flotei par bombar­dēšanu satrauca visus Zelta salas iedzīvotājus.

Kantorī birtin bira pieprasījumi izsniegt aprēķinu. No krājkases ņēma laukā noguldījumus. Strādnieki apsprie­dās aiz dzeloņdrātīm, nepievērsdami uzmanibu balti dzeltenajiem gvardiem, kas ar drūmām un apņēmīgām sejām soļoja pa policijas celiņiem. Ciemats atgādināja iztraucētu stropu. Veltīgi kauca vara taures un dārdēja turku bungas. Veltīgi piecpadsmit provokatori pielika pārcilvēcīgas pūles, lai nelāgo noskaņojumu pārvērstu kau­tiņā starp nacionalitatēm. Neviens šai dienā negribēja dragāt žokļus vienīgi tāpēc, ka dzīvo aiz cita dzeloņ­drāšu žoga.

Inženieris Cermaks izlīmēja salā valdības ziņojumu. Tika izsludināts karastāvoklis, aizliegtas sapulces un mitini, līdz ipašam rīkojumam nevienam nebija tiesību prasīt aprēķinu. Iedzīvotāji tika brīdināti atturēties no valdības kritikas. Darbiem šahtā jāturpinās bez pārtrau­kuma dienu un nakti. «Tos, kas šais dienās ar visu krūti atbalstīs Garinu,» bija teikts ziņojumā, «tos sagaida pa­sakaina bagātība. Gļēvuļus mēs paši padzīsim no salas. Ielāgojiet, mēs cīnāmies pret tiem, kas mums traucē kļūt bagātiem.»

Neraugoties uz šā ziņojuma draudīgo raksturu, no rīta, dienu iepriekš, kad bija gaidāms flotes uzbrukums, šahtas strādnieki paziņoja, ka viņi apstādinās hiperboloīdus un šķidrā gaisa mašīnas, ja šodien līdz pusdienai nebūs saņemta alga (tā bija algas izmaksas diena) un tāpat līdz pusdienai nebūs nosūtīts Amerikas valdībai apliecinājums par miermīlību un kara darbības pārtrauk­šanu.

Apstādināt šķidrā gaisa mašīnas — nozīmēja uz­spridzināt šahtu, iespējams izsaukt šķidrās magmas iz­virdumu. Stāvoklis bija loti bīstams. Inženieris Čermaks ātrās dusmās piedraudēja ar nošaušanu. Pie šahtas sa­koncentrējās balti dzeltenie. Tad simt strādnieki nolai­dās šahtā, sānu alās un pa telefonu paziņoja uz kantori:

«Mums laupīta cita izeja, izņemot nāvi, pulksten četros uzspridzināsimies kopā ar salu.»

Tomēr termiņa pagarinājums līdz četriem. Inženieris Cermaks aizvāca no šahtas rajona gvardi un aizdrāzās ar motociklu uz pili. Viņš sastapa Garinu, sarunājamies ar Šeļgu. Abus — sasarkušus un izspūrušus. Garins, ieraudzījis Cermaku, pietrūkās kājās kā dzelts.

— No kā jūs mācījāties tik stulbi administrēt?

— Bet…

— Muti ciet… Jūs esat atcelts no amata. Vācieties uz laboratoriju, uz elli, kur gribat… Jūs esat ēzelis …

Garins atgrūda durvis un izstūma Čermaku laukā. Atgriezās pie galda, uz kura stūra sēdēja Šeļga ar ci­gāru zobos.

— Šeļga, pienācis izšķirošais brīdis, es to biju gai­dījis, — vienīgi jūs varat apturēt kustību, glābt pasā­kumu … Tas, kas sācies salā, ir bīstamāks par desmit amerikāņu flotēm.

— M-jā, — noteica Šeļga, — sen bija laiks sa­prast …

— Nelasiet man morāli… Es ieceļu jūs par salas gubernatoru ar ārkārtējām pilnvarām … Mēģiniet tikai atteikties, — uzņēmis visaugstāko noti, steidzīgi bēra Garins, metās pie galda, izvilka revolveri. — īsi un skaidri: ja nē — es šauju ;. . Jā vai nē?

— Nē, — attrauca Šeļga, šķielēdams uz revolveri.

Garins izšāva. Šeļga piegrūda roku, kas turēja ci­gāru, pie deniņiem.

— Nelietis! …

— Ahā, tātad piekrītat?

— Nolieciet šo verķi.

— Labi, (Garins iemeta revolveri atvilktnē.)

— Ko jums vajag? Lai strādnieki neuzspridzinātu šahtu? Labi. Neuzspridzinās. Bet ar šādiem noteiku­miem …

— Iepriekš piekrītu.

— Kā esmu bijis privāta persona šai salā, tā arī pa­likšu. Neesmu jums ne kalps, ne algotnis. Tas pirm­kārt. Visas nacionālās robežas novākt šodien pat, lai nebūtu nevienas dzeloņdrāts. Tas otrkārt…

— Piekritu …

— Jūsu provokatoru bandu …

— Man nav nekādu provokatoru, — Garins aši iebilda.

— Melojat…

— Labi — meloju. Ko ar tiem? Vai noslīcināt?

— Šonakt.

— Darīts. Varat uzskatīt, ka viņi jau ir noslīcināti. (Garins ātri atzīmēja ar zīmuli bloknotā )

— Pēdējais noteikums, — turpināja Šeļga, — pil­nīga neiejaukšanās manās attiecībās ar strādniekiem.

— Vai nav par daudz prasīts? (Šeļga savilka pieri grumbās, nokāpa no galda. Garins satvēra viņu aiz ro­kas.) Piekrītu. Pienāks laiks — es jums tik un tā ap­lauzīšu ragus. Kas vēl?

Šeļga piemiedza acis, tā kūpināja cigāru, ka aiz dū­miem neredzēja viņa šķelmīgo, vēja appūsto seju ar īsām, gaišām ūsiņām, ar uzrautu degunu. Sai brīdī iezvanījās telefons. Garins paņēma klausuli.

— Es. Ko? Radiograma?

Garins nometa klausuli un uzlika radioaustiņas. Klausījās, kodīja nagus. Viņa mute sašķiebās smīnā.

— Varat nomierināt strādniekus Rīt maksāsim algu. Lamola kundze dabūjusi desmit miljonus dolāru. Tū­liņ sūtu naudai pakaļ izbraukumu dirižabli. «Arizona» nav tālu — tikai četrsimt jūdzes uz ziemeļrietumiem.

— Nu ko, tas manu uzdevumu padara vienkāršāku,— noteica Šeļga. Sabāzis rokas kabatās, viņš izgāja.

Iekāries griestu siksnās tā, lai kājas nepieskartos grīdai, piemiedzis acis un uz brīdi aizturējis elpu, Šeļga lifta tērauda kabīnē krita lejup.

Paralēlā šahta nebija vienmērīgi atdzesēta, posmos no alas līdz alai vajadzēja šķērsot karstas joslas — glāba vienīgi kritiena ātrums.

Astoņu kilometru dzijumā, palūkojies uz rādītāja sar­kano bultu, Seļga ieslēdza reostatus un apstādināja liftu. Tā bija ala numur trīsdesmit septiņi. Trīssimt metrus dzijāk šahtas dibenā dūca hiperboloīdi un nepārtraukti īsiem sprakstieniem sprāga ugunīgi šķidrie ieži, kurus atdzesēja ar saspiestu gaisu. Šķindēja un skrapstēja ele­vatoru kausi, kas aizgādāja iežus zemes virspusē.

Ala numur trīsdesmit septiņi, tāpat kā visas alas gal­venās šahtas sānos, izskatījās kā kniedēta dzelzs kuba iekšpuse. Aiz tās sienām tvaikoja šķidrais gaiss, atdze­sēdams granīta slāņus. Šķidrās magmas josla acīm re­dzot nebija vairs dziji, tuvāk nekā bija aprēķināts pēc elektromagnētisko un seismografisko pētījumu datiem. Granīts bija nokveldēts līdz piecsimt grādiem. Ja šķidrā gaisa aparāti pārtrauktu atdzesēšanu kaut uz dažām minūtēm, viss dzīvais vienā mirklī pārvērstos pelnos.

Dzelzs kuba iekšpusē atradās gultas, soli, spaiņi ar ūdeni. Četru stundu ilgajā maiņā strādnieki tik Joti pār­mocījās, ka viņus pusdzīvus noguldīja gultās un tikai pēc tam pacēla virszemē. Dūca ventilatori un gaisa pie­vadcaurules. Spuldze pie kniedētajiem griestiem asi ap­gaismoja divdesmit piecu cilvēku drūmās, neveselīgās, uztūkušās sejas. Septiņdesmit strādnieki atradās augšē­jās alās, kas bija savienotas ar telefoniem.

Šeļga iznāca no lifta. Daži pagriezās pret viņu, bet neapsveicinājās — klusēja. Acīm redzot bija stingri no­lemts šahtu uzspridzināt.

— Tulku. Es runāšu krieviski, — teica Šeļga, ap­sēzdamies pie galda un pabīdīdams ar elkoni sāņus bun­džas ar marmelādi, ar angļu sāli, pusizdzertās vīna glāzes. (Ar visu to salas valdība bagātīgi apgādāja kaln­račus.)

Pie galda pienāca zilgani bals, ar bārdas rugājiem apaudzis, sakumpis, kaulains ebrejs.

— Es esmu tulks.

šeļga sāka runāt…

— Garins un viņa pasākums nav nekas cits kā ka­pitālistiskās apziņas galēja izpausme. Tālāk par Garinu vairs nav kur iet: viņa mērķis ir strādājošo cilvēces daļu ar smadzeņu operācijas palidzību vardarbīgi pārvērst par dzīvniekiem, atlasīt izredzētos — «dzives valdnie­kus», apturēt civilizācijas gaitu. Buržuji pagaidām vēl nesaprot Garinu, arī viņš pats nesteidzas panākt, lai viņu saprastu. Viņu uzskata par bandītu un agresoru. Bet buržuji galu galā sapratīs, ka imperiālisms ieaug Garina sistēmā … Biedri, mums jānovērš visbīstamā­kais: lai Garins neatrastu ar viņiem kopīgu valodu. Tad, biedri, jums klāsies ļauni. Bet jūs šai kastē esat nolē­muši mirt par to, lai Garins neķildotos ar Amerikas val­dību. Kā gan tagad rīkoties, padomājiet? Uzvarēs Ga­rins — slikti, uzvarēs kapitālisti — slikti. Garins ar vi­ņiem vienosies — tad sliktāk vairs nevar būt. Jūs vēl neapzināties savu vērtību, biedri, spēks ir jūsu pusē. Pēc mēneša elevatoru kausi gāzīs virszemē zeltu, tas nāks par labu nevis Garinam, bet jums, tiem pārveido­jumiem, kas mums jāizdara uz zemeslodes. Ja jūs man ticat, ticat — lidz galam, liesmaini, tad es — esmu jūsu vadonis … Ievēliet vienbalsīgi … Bet ja neticat…

Šeļga apklusa, pārlaida skatienu strādnieku drūma­jām sejām, viņam pievērstajām, nekustīgajām acīm, pa­matīgi pakasīja pakausi …

— Ja neticat, runāšu vēl.

Pie galda pienāca līdz viduklim kails, viscaur no­kvēpis, plecīgs jauneklis. Pieliecies pavērās Šeļgā ar zilām acīm. Pavilka augstāk bikses, pagriezās pret bied­riem:

— Es ticu.

— Ticam, — pievienojās pārējie. Caur verstīm biezo granīta masīvu attrauca pa telefonu: «Ticam, ticam.»

— Tas ir labi, ka ticat, — teica Šeļga. — Tagad pēc punktiem: nacionālās robežas līdz vakaram tiks novāk­tas. Algu saņemsiet rit. Gvardi lai apsargā pili, mēs iztiksim bez tiem. Piecpadsmit provokatorus noslīcinā­sim — to es izvirziju kā pirmo noteikumu. Tagad uzde­vums — iespējami ātrāk izlauzties līdz zeltam. Pareizi, biedri?

Загрузка...