Inženiera Garina hiperboloīds

30.

Rollinga mašīna apstājās Monmartrā, šaurā ieliņā, ko apgaismoja kāds desmits nakts restorāna logu.

Zemā, ar spoguļstikliem un spoguļsienām, karstā un piesmēķētā zālē, ciešā burzmā, starp serpentīnu, lido­jošiem baloniņiem un konfetī šūpojās dejotāju pāri, ap­vīti ar papīra lentām.

Klaudzēja klavieres. Gaudoja, spiedza vijoles, trīs nēģeri, mirkdami sviedros, dauzīja pa bļodām, rēca auto­mobiļu taurēs, klabināja dēlīšus, zvanīja, dārdināja šķīv­jus, zvetēja pa turku bungām.

— Ceļu, mani bērni, ceļu ķīmijas karalim! — aiz­gūtnēm kliedza restorāna saimnieks, ar grūtībām samek­lēja vietu pie šaura galdiņa un nosēdināja Zoju un Rol­lingu. Pār viņiem nolija baloniņi, konfetī, serpentīns.

— Jums pievērš uzmanību, — Rollings ierunājās.

Zoja, pusnolaidusi plakstus, dzēra šampanieti.

Viņa lēnām pagrieza galvu — kādas tumšas, it kā ar ogli apvilktas vīrieša acis raudzījās uz viņu drūmā sa­jūsmā. Kas viņš tāds? Ne francūzis, ne anglis. Šķita, ka viņa šo vīrieti jau būtu kur redzējusi.

Viesmīlis, izspraucies caur dejotājiem, pasniedza Zojai zīmīti. Viņa izbrīnījās, atlaidās pret dīvāna atzveltni. Pašķielēja uz Rollingu, kas sūca cigāru, izlasīja:

«Zoja, tas, uz ko jūs skatāties ar tādu maigumu, ir Garins. Skūpstu rociņu. Semjonovs.»

Viņa laikam tik briesmīgi nobāla, ka turpat tuvumā kāda balss pārskanēja troksni: «Skatieties, dāmai slikti.» Tad Zoja pastiepa tukšu kausu un viesmīlis ielēja šam­panieti.

Rollings pajautāja:

— Ko jums raksta Semjonovs?

— Pateikšu vēlāk.

— Vai viņš neraksta jums par kungu, kas jūs nekau­nīgi pēta? Tas ir tas pats, kas vakar bija pie manis. Es viņu izdzinu.

— Rolling, vai jūs viņu nepazīstat? … Atcerieties, Zvaigznes laukumā … Tas ir Garins.

Rollings tikai nosēcās. Izņēma cigāru: «Ahā.» Pēkšņi viņa sejā parādījās tā pati izteiksme, kāda bija toreiz, kad viņš skraidīja pa kabineta sudrabaino paklāju, ap­domādams visas iespējamās cīņas kombinācijas piecus gājienus uz priekšu. Toreiz viņš skaļi izsita knipi. Ta­gad viņš pavērsa pret Zoju savaikstītu muti:

— Braucam, mums nopietni jāparunā.

Durvīs Zoja atskatījās. Caur dūmiem un serpentīna tīmekļiem viņa atkal ieraudzīja Garina mirdzošās acis. Pēc tam — neizprotami kā reibonī — Garina seja du­bultojās: kāds vīrietis, kas sēdēja pretī inženierim, ar muguru pret dejotājiem, pievirzījās viņam blakus, un viņi abi raudzījās uz Zoju. Vai arī tā bija spoguļu ro­taļa! …

Uz mirkli Zoja aizvēra acis un tad skriešus devās pa nobružāto kroga paklāju lejā pie automobiļa. Rollings viņu gaidīja. Aizcirtis durvis, miljardieris pieskārās vi­ņas rokai.

— Es neesmu jums visu izstāstījis par tikšanos ar šo viltus Pjankovu-Pitkeviču… Šis tas man nav sapro­tams: kāpēc viņam ievajadzējās tēlot histēriju? Viņš taču nevarēja lolot cerības, ka manī atradīsies kaut kripatiņa žēluma . .. Visa viņa izturēšanās ir aizdomīga. Kāpēc viņš pie manis nāca?… Kāpēc uzgāzās virsū gal­dam? …

— Rolling, to jūs neesat stāstījis …

— Jā, jā … Apgāza pulksteni … Saburzīja manus papīrus…

— Viņš mēģināja nozagt jūsu papīrus?

— Ko? Nozagt? — Rollings brīdi klusēja. — Nē, tā tas nebija. Viņš zaudēja līdzsvaru un atsitās ar roku pret mapi… Tur atradās dažas lapas…

— Jūs esat pārliecināts, ka nekas nav pazudis?

— Tās bija pavisam nesvarīgas piezīmes. Tās iz­rādījās saburzītas, vēlāk es iemetu tās papīrkurvī.

— Es jūs lūdzu, pacentieties atcerēties sarunu visos sīkumos …

Limuzīns apstājās Sēnas ielā. Rollings un Zoja ienāca guļamistabā, Zoja ātri nometa drēbes un apgulās zem brokāta baldahīna platā, skulptūrām rotātā gultā ar ērgļa kājām — vienā no īstajām imperatora Napoleona Pirmā gultām. Rollings, lēnām izģērbdamies, staigāja pa paklāju un, atstādams apģērba gabalus uz apzeltītiem krēsliem, uz galdiņiem, uz kamīna dzegas, sīki jo sīki stāstīja par Garina vakardienas apmeklējumu.

Zoja klausījās, atspiedusies uz elkoņa, Rollings vilka nost bikses, lēkādams uz vienas kājas. Šai brīdī viņš ne­bija līdzīgs karalim. Pēc tam viņš apgulās, noteica: «Tas nu ir pilnīgi viss,» — un uzvilka atlasa segu līdz degu­

nam. Gaišzila naktslampiņa apgaismoja grezno guļam­istabu, izsvaidītos drēbju gabalus, zelta amorus uz gultas stabiņiem un segā iegrimušo Rollinga gaļīgo degunu. Viņa galya ieslīga spilvenā, mute pa pusei atvērās, ķī­mijas karalis aizmiga.

Sis sēcošais deguns traucēja Zojai it īpaši. Viņa uz­lika roku uz acīm. Viņai acu priekšā neatvairāmi rēgojās Garina bālā, izaicinošā, skaistā, enerģiskā seja. Zoja pa­purināja galvu, lai aizdzītu rēgu, — nē, seja cieši rau­dzījās viņā caur papīra lentu līgano tīklu … «Bezmiegs garantēts,» — nodomāja Zoja, un pēkšņi skaudra doma it kā izdūrās viņai cauri no galvas līdz papēžiem: «Gas­tons tagad pie viņa …»

Zoja izslīdēja no segas apakšas, steidzīgi uzvilka ze­ķes. Rollings ieņurdējās miegā, bet apgriezās tikai uz ot­riem sāniem.

Zoja aizsteidzās uz garderobi. Uzvilka lietusmēteli, cieši savilka jostu. Atgriezās guļamistabā pēc somiņas, kurā glabājās nauda …

— Rolling, — viņa klusu pasauca, — Rolling … Mēs esam pagalam …

Bet miljardieris atkal tikai ieņurdējās. Zoja nokāpa vestibilā un ar grūtībām atvēra augstās ārdurvis. Sēnas iela bija tukša. Šaurā spraugā starp mansardu jumtiem spīdēja blāvs, dzeltenīgs mēness. Zoju pārņēma skumjas. Viņa raudzījās uz šo mēness ripu virs snaudošās pilsē­tas … «Ak dievs, ak dievs, cik baigi, cik drūmi . ..» Ar abām rokām uzvilka cepurīti dziļāk uz pieres un aizstei­dzās uz krastmalu.