Inženiera Garina hiperboloīds

36

Parīzes presē visas šīs dienas valdīja rāms miers kā meža ezerā. Buržuji žāvājās, lasīdami ievadrakstus par literatūru, feļetonus par teātru izrādēm, hroniku no ak­tieru dzīves.

Ar šo bezrūpīgo mieru prese sagatavoja aukainu uz­brukumu vidējās buržuāzijas naudas makiem. Rollinga ķīmiskais koncerns, pabeidzis organizāciju un iznīcinājis sīkos pretiniekus, gatavojās lielai kampaņai augstākās sfērās. Prese bija nopirkta, žurnālisti apbruņoti ar vaja­dzīgajām ziņām par ķīmisko rūpniecību. Politiskajiem darboņiem sagatavoti satriecoši dokumenti. Divas trīs pļaukas, divi trīs dueļi nobīdīja malā muļķus, kas mēģi­nāja šļupstēt pret koncerna ģenerālplāniem.

Parīzē iestājās miers un klusums. Laikrakstu tirāža nedaudz saruka. Tāpēc īsts atradums bija slepkavība Gobelēnu ielā sešdesmit trīs.

Nākamajā rītā visas septiņdesmit piecas avīzes iz­nāca ar trekniem virsrakstiem par «noslēpumaino un baismīgo noziegumu». Nogalinātā personība nav noskaid­rota: viņa dokumenti nozagti, viesnīcā viņš pierakstījies ar acīm redzami izdomātu vārdu. Slepkavība, šķiet, nav izdarīta laupīšanas nolūkā: nauda un zeltlietas atrastas pie nogalinātā. Grūti iedomāties arī atriebību — istaba numur vienpadsmit izvandīta kā pēc rūpīgas kratīšanas. Viss tīts noslēpuma plīvurā.

Laikraksti, kas iznāk pulksten divos, pavēstīja satrie­cošu detaļu: liktenīgajā istabā atrasta bruņurupuča rag­vielas matadata ar pieciem lieliem briljantiem. Turklāt

uz putekļainās grīdas konstatēti sieviešu kurpju nospie­dumi. Šī matadata patiešām lika Parīzei nodrebēt. Slep­kava, izrādās, bijusi eleganta sieviete. Aristokrāte? Buržuā? Noslēpums … Noslēpums . ..

Laikraksti, kas iznāk pulksten četros, veltīja savas lappuses intervijām ar Parīzes ievērojamākām sievietēm.

Vārdu sakot, visā Parīzē vienīgi Rollings, sēdēdams pie Grifona, neko nezināja par notikumu Gobelēnu ielā. Viņš bija ļoti nikns un tīšām lika Semjonovam gaidīt taksometrā. Beidzot viņš parādījās uz stūra, klusēdams ierāpās mašīnā un pavēlēja braukt uz morgu. Semjonovs, briesmīgi grozīdamies, pa ceļam izstāstīja viņam laik­rakstu saturu.

Kad tika pieminēta matadata ar pieciem briljantiem, Rollinga pirksti sāka ņirbināt pa spieķa rokturi. Morga tuvumā viņš pēkšņi paliecās uz šofera pusi ar žestu, kas pavēlēja nogriezties, taču savaldījās un tikai pikti no­sēcās.

Morga durvīs bija drūzma. Sievietes dārgās kažok­ādās, strupdegunes pārdevējas, aizdomīgi subjekti no priekšpilsētām, ziņkārīgas vārtnieces adītās pelerīnēs, re­portieri ar nosvīdušiem deguniem un saburzītām ap­kaklītēm, aktrises, ieķērušās elkoņos tukliem aktieriem, — visi tiecās paraudzīties uz nogalināto, kas saplēstā kreklā un basām kājām gulēja uz slīpas marmora plāksnes, ar galvu pret puspagraba logu.

īpaši drausmīgas izskatījās basās kājas — lielas, zil­ganas, ar gariem nagiem. Dzeltenā nedzīvā seja «izķē­mota šausmu krampjos». Bārdiņa izslieta.

Semjonovs, locīdamies kā zalktis Rollingam pa priekšu, aizspraucās caur pūli pie līķa. Rollings cieši ielūkojās nogalinātā sejā. Brīdi pētīja. Viņa acis sašaurinājās, gaļīgais deguns savilkās krunkās, paspīdēja zelta zobi.

— Kas ir, kas ir, vai viņš? — čukstēja Semjonovs.

Rollings viņam atbildēja.

— Atkal dubultnieks.

Tiklīdz bija izteikta šī frāze, Rollingam aiz pleca pa­rādījās gaišmataina galva, ielūkojās viņam sejā, it kā nofotografēja un pazuda pūlī.

Tas bija Šeļga.

Atstājis Semjonovu morgā, Rollings aizbrauca uz Sēnas ielu. Tur viss bija tāpat kā agrāk — klusa panika. Zoja nerādījās un nezvanija.

Rollings ieslēdzās guļamistabā un soļoja pa paklāju, pētīdams kurpju purngalus. Viņš apstājās tai gultas pusē. kur parasti gulēja. Pakasīja zodu. Aizvēra acis. Tad atcerējās to, kas viņu bija mocījis visu dienu …

«… Rolling, Rolling … Mēs esam pagalam . . .»

Zoja to bija teikusi klusā, bezcerīgā balsī. Tas bija noticis šonakt — pēkšņi sarunas vidū viņš bija iemidzis. Zojas balss viņu nebija uzmodinājusi, nebija nonākusi līdz apziņai. Tagad viņas izmisuma pilnie vārdi skaidri ieskanējās ausīs.

Rollings salēcās, kā atsperes mests… Tātad — Garina dīvainā lēkme Malzerbas bulvārī; Zojas satraukums restorānā «Karaļa vakariņas»; viņas uzstājīgie jautā­jumi: kādus īsti papīrus Garins varējis izzagt no kabi­neta? Pēc tam — «Rolling, Rolling, mēs esam paga­lam …». Viņas nozušana. Dubultnieka līķis morgā. Matadata ar briljantiem. Tieši vakar — viņš atcerējās — Zojas kuplajos matos bij laistījušies pieci dārgakmeņi.

Notikumu ķēde skaidri parādīja: Garins izmanto pār­baudīto paņēmienu ar dubultnieku, lai atvairītu no sevis triecienu. Viņš nozog Rollinga autografu, lai nomestu to slepkavības vietā un atvestu policiju uz Malzerbas bulvāri.

Par spīti visai aukstasinībai, Rollings sajuta, ka mu­guru pārņem vēsums. «Rolling, Rolling, mēs esam pa­galam .. .» Tātad viņa ir nojautusi, viņa ir zinājusi par slepkavību. Tā notika starp trim un četriem no rīta. (Pus­piecos ieradās policija.) Vakar, laizdamies miegā, Rol­lings bija dzirdējis, kā pulkstenis uz kamīna nosita trīs ceturtdaļas uz diviem. Tās bija pēdējās ārpasaules ska­ņas, ko viņš uztvēra. Pēc tam Zoja nozuda. Acīm redzot viņa aizsteidzās uz Gobelēnu ielu, lai iznīcinātu autografa pēdas.

Kādā veidā Zoja tik precīzi varēja zināt par gata­voto slepkavību? Vienīgi tai gadījumā, ja viņa pati to

bija sagatavojusi. Rollings piegāja pie kamīna, uzlika elkoņus uz marmora plāksnes un aizklāja seju rokām. Bet kāpēc viņa ar tādām šausmām bija čukstējusi: «Rol­ling, Rolling, mēs esam pagalam …» Kaut kas vakar bija noticis, pārgrozījis viņas plānus. Bet kas? Un kurā brīdī? …

Pieņemsim, viņai bija jāizlabo kāda kļūda. Izdevās tas viņai vai ne? Garins dzīvs, autografs pagaidām nav atrasts, dubultnieks nonāvēts. Glābj tas vai pazudina? Kurš ir slepkava — Zojas līdzdalībnieks vai pats Garins?

Un kāpēc, kāpēc Zoja nozuda? Meklēdams atmiņā šo brīdi — lūzumu Zojas noskaņojumā, Rollings sasprindzi­nāja iztēli, kas bija radusi gluži citam darbam. Smadze­nes viņam plīsa vai pušu. Viņš atsauca atmiņā žestu pēc žesta, vārdu pēc vārda — visu Zojas izturēšanos iepriek­šējā dienā.

Viņš apjauta: ja tūdaļ pat pie kamīna neizpratīs līdz sīkumiem visu notikušo, tad tas nozīmē zaudējumu, sa­kāvi, bojā eju. Trīs dienas pirms lielā uzbrukuma biržai pietiek mājiena, ka viņa vārds saistīts ar slepkavību, un — neiedomājams biržas skandāls, krahs … Trieciens Rollingam būs trieciens miljardiem, kas Amerikā, Ķīnā, Indijā, Eiropā, Āfrikas kolonijās darbina tūkstošiem uz­ņēmumu. Samežģīsies mehānisma precīzais darbs … Dzelzceļi, okeānu līnijas, raktuves, rūpnīcas, bankas, simtiem tūkstošu kalpotāju, miljoni strādnieku, desmi­tiem miljonu sīko noguldītāju — tas viss sašķobīsies, sa­rosīsies, sadrebēs panikā …

Rollings bija nonācis tāda cilvēka stāvoklī, kas ne­zina, no kādas puses gaidāms naža dūriens. Briesmas bija nāvīgas. Viņa iztēle strādāja tā, it kā par katrā sekundē savērpto domas pavedienu maksātu miljonu dolāru.

So patiesi apbrīnojamo ķīmijas karaļa noskaņojumu pārtrauca divu pazoļu dipieni uz paklāja. (Logs guļam­istabā, kas atradās pirmajā stāvā un izgāja uz parku, bija atvērts.) Rollings sarāvās ar visu ķermeni. Kamīna spogulī parādījās drukns vīrietis ar garām ūsām un sa­rauktu pieri. Viņš nodūra galvu un nekustīgi blenza Rollingā.

— Kas jums vajadzīgs? — iespiedzās Rollings, ne­trāpīdams ar roku bikšu pakaļējā kabatā, kur atradās brauniņš.

Druknais virs acīm redzot bija to gaidījis un pa­muka aiz portjeras. No turienes viņš atkal izbāza galvu.

— Klusu. Nekliedziet. Es netaisos slepkavot vai lau­pīt, — viņš pacēla plaukstas, — esmu atnācis darīšanās.

— Kādas jums šeit var būt darīšanas? Es pieņemu Malzerbas bulvārī četrdesmit astoņi no vienpadsmitiem līdz vieniem… Jūs iekāpāt pa logu kā zaglis un ne­lietis.

— Piedodiet, — ienācējs pieklājīgi atbildēja, — mans uzvārds ir Leklērs, mani sauc par Gastonu. Man ir kara ordenis un seržanta pakāpe. Es nekad nenodarbo­jos ar sīkumiem un zaglis neesmu bijis. Ieteicu jums, mister Rolling, nekavējoties atvainoties, citādi mūsu tā­lākā saruna nevarēs notikt…

— Vācieties pie joda! — jau mierīgāk attrauca Rol­lings.

— Ja es aizvākšos uz šo adresi, tad jūsu Monrozas jaunkundzei gals klāt.

Rollingam sadrebēja vaigi. Viņš tūdaļ pienāca pie Gastona. Tas turpināja goddevīgi, kā piedienas runāt ar miljardu īpašnieku, un reizē mazliet familiāri, kā runā ar savas mīļākās vīru:

— Tātad, cienīts kungs, jūs atvainosieties?

— Vai jums zināms, kur slēpjas Monrozas jaun­kundze?

— Tātad, cienīts kungs, lai mēs varētu turpināt mūsu sarunu, man jāpārliecinās, ka jūs atvainojaties manā priekšā.

— Atvainojos, — Rollings ierēcās.

— Piedodu. — Gastons atgāja pie loga, ar ierastu kustību noglauda ūsas, atkāsējās un teica:

— Zoju Monrozu sagrābis slepkava, par kuru kliedz visa Parīze.

— Kur viņa? (Rollingam ietrīsējās lūpas.)

— Vildaurā, pie Senklū parka, gadījuma apmeklē­tāju viesnīcā, divu soļu attālumā no Gambetas muzeja.

Vakarnakt es automobīlī izsekoju viņus līdz Vildaurai, šodien uzzināju precizu adresi.

— Vai viņa labprātīgi aizbēga ar šo tipu?

— Tieši to es visvairāk gribētu zināt! — Gastons attrauca tik draudoši, ka Rollings pārsteigts viņu nopē­tīja.

— Atjausiet, Gastona kungs, es jūs lāgā nesaprotu, kāda ir jūsu līdzdalība šai notikumā? Kas jums daļas gar Monrozas jaunkundzi? Kāpēc jūs pa naktīm seko­jat viņai, pūlaties uzzināt viņas atrašanās vietu?

— Pietiek! — Gastons ar augstsirdīgu žestu pastiepa roku. — Es jūs saprotu. Jums bija jāuzdod man šis jau­tājums. Atbildu: es esmu iemīlējies, es esmu greizsir­dīgs …

— Ahā! — noteica Rollings.

— Jūs gribat zināt sīkumus? Te tie būs. Šonakt, iz­ejot no kafejnīcas, kur izdzēru glāzi groka, es ieraudzīju Monrozas jaunkundzi. Viņa drāzās īrētā automobili. Vi­ņas seja bija briesmīga. Ielēkt taksometrā, mesties viņai pakaļ — tas man prasīja vienu sekundi. Viņa apstādi­nāja mašīnu Gobelēnu ielā un iegāja namā numur seš­desmit trīs. (Rollings nomirkšķināja acis, it kā viņam kāds būtu iedūris.) Greizsirdīgu priekšnojautu mocīts, es soļoju pa trotuāru gar namu numur sešdesmit trīs. Tieši četros un piecpadsmit minūtēs Monrozas jaunkun­dze iznāca nevis pa parādes durvīm, kā biju gaidījis, bet pa vārtiem parka mūrī, kas pieslienas namam nu­mur sešdesmit trīs. Viņu pie pleciem atbalstīja vīrietis ar melnu bārdiņu, koverkota mētelī un pelēkā platmalē. Pārējo jūs jau zināt.

Rollings atslīga krēslā (no Krusta karu laikmeta) un ilgi klusēja, iekrampējies ar pirkstiem izgrieztajās parocēs … Redz kur tie ir — trūkstošie posmi… Slep­kava — Garins. Zoja — līdzdalībniece … Noziedzīgais plāns acīm redzams. Viņi nogalinājuši dubultnieku Go­belēnu ielā, lai iepītu netīrajā pasākumā viņu, Rollingu, un šantažējot izkrāptu naudu aparāta būvei. Godīgais seržants un klasiskais muļķis Gastons nejauši atklājis noziegumu. Viss skaidrs. Jārīkojas enerģiski un nesau­dzīgi.

Rollinga acis ļauni iegailējās. Viņš piecēlās, ar kāju atgrūda krēslu.

— Es zvanu uz policiju. Jūs brauksiet man līdz uz Vildauru.

Gastons iesmējās, viņa lielās ūsas sagriezās šķībi.

— Man liekas, mister Rolling, ka prātīgāk būs ne­iejaukt policiju šai jezgā. Mēs iztiksim pašu spēkiem.

— Es gribu arestēt slepkavu un viņa līdzdalībnieci un nodot neliešus taisnīgai tiesai, — Rollings izslējās, viņa balss skanēja kā tērauds.

Gastons izdarīja nenoteiktu žestu.

— Tā jau tas būtu … Bet man ir seši uzticami puiši, kas paša velna nebistas … Pēc stundas divos automo­biļos es varētu viņus nogādāt Vildaurā … Bet ar poli­ciju, ticiet man, nav vērts pīties…

Rollings tikai nicīgi saviebās un paņēma no kamīna dzegas telefona klausuli. Gastons vēl straujāk satvēra viņu aiz rokas.

— Nezvaniet uz policiju!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka neko muļķīgāku par to nevar izdomāt… (Rollings atkal sniedzās pēc klausules.) Jūs esat reti gudrs cilvēks, mesjē Rolling, vai tiešām jūs nesapro­tat — ir lietas, par kurām nemēdz runāt tieši (kuras ne­mēdz saukt vārdā) … Es jūs lūdzu — nezvaniet… Ka tevi nelabais! … Nu tāpēc, ka pēc šā zvana mēs abi divi nonāksim uz giljotīnas… (Rollings trakā niknumā ietrieca dūri viņam krūtīs un izrāva klausuli. Gastons aši atskatījās un pačukstēja Rollingam pie pašas auss.) Pēc jūsu norādījuma Zojas jaunkundze uzdeva man ar atvieglotu ātrumu aizraidīt uz viņpasauli kādu krievu inženieri Gobelēnu ielā sešdesmit trīs. Šonakt uzdevums izpildīts. Tagad vajadzīgi desmit tūkstoši franku — avanss maniem puisēniem. Vai nauda jums ir līdz? …

Pēc ceturtdaļstundas Sēnas ielā piebrauca ceļojumu mašīna ar paceltu jumtu. Rollings strauji ielēca tajā. Kamēr mašīna apgriezās šaurajā ielā, no nama nišas iznāca Šeļga un pieķērās pie automobiļa pakaļējās daļas. Mašīna brauca pa krastmalu. Marsa laukumā, tai

vietā, kur kādreiz Robespjers ar vārpām rokā pie Aug­stākās Būtnes ziedokļa bija zvērējis piespiest cilvēci parakstīt lielo kolektīvo līgumu par mūžīgu mieru un mū­žīgu taisnību, tagad slējās Eifeļa tornis; divarpus mil­joni elektrisko sveču zaigoja un mirguļoja uz torņa tē­rauda sijām, veidoja šautras, vilka zīmējumus un rak­stīja virs Parīzes visu nakti: «Pērciet praktiskos un „ lētos Sitronena kunga automobiļus …»