Inženiera Garina hiperboloīds

92

Izliekusies pa alumīnija gondolas logu, Lamola kun­dze skatījās binoklī. Dirižablis tik tikko kustējās, ap­liekdams loku spožajās debesīs. Zem tā, tūkstoš metru dziļumā, neaptverami tālu pletās dzidrs, zilganzaļš okeāns. Tā centrā gulēja neregulāras formas sala. No augšas tās apveidi atgādināja Āfriku miniatūrā. Dien­vidu, austrumu un ziemeļaustrumu pusē pie salas kras­tiem kā šļakatas melnoja putu iekļautas, akmeņainas saliņas un sēkļi. Rietumos okeāns bija klajš.

Te, dziļā līcī, netālu no piekrastes smilšu joslas stā­vēja kravas kuģi. Zoja saskaitīja divdesmit četrus, tie atgādināja ūdenī gulošas vaboles.

Pa salu kā dzīpari stiepās ceļi, tie satecēja vienuviet salas klinšainajā ziemeļaustrumu daļā, kur laistījās stikla jumti. Tur beidza celt pili, kas ar trim terasēm noslīga pie maza, smilšaina līča viļņiem.

Salas dienvidu pusē varēja redzēt būves, kas no aug­šas bija līdzīgas rotaļkonstruktoram: fermas, stiegro­jumi, režģoti celtņi, sliedes, ripojošas vagonetes. Griezās desmitiem vēja dzinēju. Kūpēja elektrostaciju un ūdenssūknētavu dūmeņi.

So būvju centrā melnoja šahtas apaļā mute. No tās uz krastmalu slīdēja plati dzelzs transportieri, kas aiz­gādāja prom izsmeltos iežus, un tālāk jūrā kā tārpi iesniedzās zemessmēlēju sarkanie pontoni. Tvaika māko­nītis nemitīgi garoja virs šahtas mutes.

Dienu un nakti — sešās maiņās norisa darbi šahtā. Garins lauzās cauri zemes garozas granīta bruņām. Šā cilvēka pārgalvīgā drosme robežojās ar neprātu. Lamola kundze raudzījās uz mākonīti virs šahtas, binoklis trī­cēja viņas zeltaini iedegušajā rokā.

Gar līča lēzeno krastu taisnās rindās stiepās nolik­tavu un dzīvojamo būvju jumti. Pa ceļiem kā skudras kustējās cilvēki. Ripoja automobiļi un motocikli. Salas centrā zilgmoja ezers, no tā dienvidu virzienā iztecēja līkumota upīte. Tās krastos atradās tīrumu un dārzu joslas. Visa austrumu nogāze zaļoja kā smaragda pa­klājs — tur aplokos ganījās ganāmpulki. Ziemeļaustru­mos pils priekšā starp klintīm raiboja fantastiskas puķu lauku un koku stādījumu figūras.

Vēl pirms pusgada te bija tuksnesis — asa zāle, ar pelēku jūras sāli pārklāti akmeņi un nīkulīgi krūmi Kuģi izgāza salā tūkstošiem tonnu ķīmiskā mēslojuma, tika izraktas artēziskās akas, atvesti augi, veseli koki.

No gondolas augstumiem Zoja raudzījās uz okeānā iemestu zemes stūrīti, krāšņu un mirdzošu, sniegbaltu krasta bangu apskalotu, tīksminājās par salu kā sieviete, kas tur rokā dārglietu.