Inženiera Garina hiperboloīds

29.

Melnā zīda blūzītē, kādas valkā universālveikala pārdevējas, īsos svārciņos, vienkāršā cepurītē Zoja Mon­roza izlēca no autobusa, pārskrēja pāri trokšņainai ielai un iegāja milzīgajā kafejnīcā «Globuss», kas aizņēma veselu kvartālu.

Sameklēja brīvu galdiņu. Uzsmēķēja papirosu. Lika viesmīlim atnest litru sarkanvīna un nosēdās pie pil­nas glāzes, iespiedusi vaigus dūrēs.

— Nav labi, maziņā, tu sāc nodzerties, — teica vecs aktieris, kas, iedams garām, papliķēja Zojai pa muguru.

Viņa izsmēķēja jau trīs papirosus. Beidzot nestei­dzīgi pienāca tas, ko viņa gaidīja, — drūms, plecīgs vī­rietis ar šauru, matiem noaugušu pieri un saltām acīm. Ūsas viņam bija uzskrullētas, krāsainā apkakle iespiedu­sies spēcīgajā kaklā. Viņš bija nevainojami ģērbies — bez lieka šika. Apsēdās. Strupi sasveicinājās ar Zoju. Pārlaida skatienu visapkārt, un viens otrs nodūra acis. Tas bija Gastons Pīļknābis, pagātnē — zaglis, pēc tam laupītājs no slavenā Bono bandas. Karā viņš uzdienēja līdz apakšvirsniekam un pēc demobilizācijas pārgāja mie­rīgajā komisijas darbā — izpildīja starpnieka lomu da­žādos slepenos un tumšos darījumos.

Pret Zoju Monrozu Gastons izturējās ar vislielāko cieņu. Sastapies ar viņu nakts restorānos, godbijīgi aici­nāja dejot un skūpstīja roku, ko darīja vienīgai sievietei Parīzē. Zoja uzturēja ar viņu draudzību, un viņš lāgu lāgiem izpildīja viskutelīgākos skaistās sievietes uzde­vumus.

Sūkdams skābo vīnu, piemiedzis acis no pīpes dū­miem, Gastons nīgri klausījās, ko viņam stāstīja Zoja. Beigusi viņa noknikšķināja pirkstus. Gastons teica:

— Tas ir bīstami.

— Gaston, ja tas izdosies, jūs esat nodrošināts uz visiem laikiem.

— Ne par kādu naudu, godātā kundze, ne slapju, ne sausu darbiņu es tagad neuzņemšos: nav vairs tie laiki. Šodien bandīti uzskata par labāku strādāt policijā, bet profesionāli zagļi — izdot avīzes un nodarboties ar po­litiku. Ja jūs gribat nolīgt mani par naudu, es atteik­šos. Cita lieta — izdarīt to priekš jums. Tad es riskētu nolauzt sev sprandu.

Zoja izlaida dūmu no košsarkano lūpu kaktiņa, maigi pasmaidīja un uzlika skaisto roku uz Pīļknābja piedur­knes.

— Labi, izdariet to priekš manis …