Inženiera Garina hiperboloīds

68

Divdesmit astotajā no rīta K pilsētas laukumā birģeri salasījās pulciņos un daži ar neizpratni, citi ar bažām sprieda par dīvainajām proklamācijām, kas ielu krustojumos ar sakošļātu maizi bija pielīmētas pie namu sienām.

«Ne varas iestādes, ne rūpnīcas administrācija, ne strādnieku biedrības — neviens nevēlējās uzklausīt mūsu izmisīgos brīdinājumus. Šodien — mēs esam par to pār­liecināti — rūpnīcām, pilsētai, visiem iedzīvotājiem draud bojā eja. Mēs centāmies to novērst, taču amerikāņu baņ­ķieru uzpirktie nelieši izrādījās nenotverami. Glābieties, bēdziet no pilsētas uz līdzenumu. Ticiet mums jūsu dzī­vību, jūsu bērnu vārdā.»

Policija noskārta, kas rakstījis proklamācijas, un meklēja Volfu rokā. Bet viņš bija nozudis. Dienas vidū pilsētas varas iestādes izlīmēja afišas, brīdinājumu — nekādā gadījumā neatstāt pilsētu un nepadoties panikai, jo blēžu banda acīm redzot šonakt nodomājusi pasaimniekot atstātajās mājās.

«Pilsoņi, jūs muļķo. Uzticieties veselajam sapratam. Blēži šodien pat tiks atrasti, saņemti ciet un nodoti li­kuma bardzībai.»

Varas iestādes bija trāpījušas naglai uz galvas: bie­dējošais noslēpums izrādījās skaidrs kā diena. Birģeri tūda) nomierinājās un drīz vien jau zobojās: «Makten veikli izdomājuši, saimniekotu šie ziķeri veikalos, dzī­vokļos, ha-ha. Bet mēs, stulbie, visu nakti aiz bailēm drebinātos līdzenumā.»

Iestājās vakars, tāds pats kā tūkstoši vakaru, lik­dams kvēlot pilsētas logiem rieta blāzmā. Kokos norima putni. Pie upes, mitrajos krastos, iekurkstējās vardes. Pulkstenismūra baznīcas tornī nosita astoņi. No kro­dziņu logiem rāmi plūda gaisma, pastāvīgie apmeklē­tāji nesteigdamies mērcēja ūsas alus putās. Norima ari ārpilsētas restorāna «Pie piekaltā ģindeņa» saimnieks — soļoja pa tukšo terasi, zākāja valdību, sociālistus un ebrejus, pavēlēja aizvērt slēģus un aizbrauca ar velosi­pēdu uz pilsētu.

Sai stundā pa kalnu rietumu nogāzi, pa vientulīgu ceļu gandriz bez trokšņa un bez ugunīm joņoja automo­bilis. Blāzma jau bija nodzisusi, zvaigznes vēl nebija spožas, aiz kalniem atplaiksnījās vēss mirdzums — lēca mēness. Līdzenumā šur tur dzeltoja uguntiņas. Un vie­nīgi rūpnicu pusē neapklusa dzīve.

Virs kraujas, tur, kur beidzās pilsdrupas, sēdēja Volfs un Hlinovs. Viņi vēlreiz bija izlodājuši visus kak­tus, uzkāpuši kvadrātveidīgajā tornī — nekur ne mazā­kās pazīmes, kas liecinātu par Garina priekšdarbiem. Vienu bridi viņi šķitās dzirdam tālumā aizdrāžam auto­mobili. Viņi ieklausījās, lūkojās naktī. Vakars bija kluss, smaržoja pēc mūžsena zemes miera. Brīžam gaisa strā­vas atvēdīja no lejas puķu valgmi.

— Skatījos kartē, — ierunājās Hlinovs. — Nokāpjot no kalniem rietumu virzienā, mēs šķērsosim dzelzceļu pie mazas lauku stacijas, kur pietur pasta vilciens, pie­cos trīsdesmit. Nedomāju, ka tur dežurētu policija.

Volfs atbildēja:

— Smieklīgi un muļķīgi tas viss iznāca. Cilvēks vēl pārāk nesen beidzis pārvietoties četrrāpus un piecēlies uz pakaļkājām, viņu vēl pārāk smagi nospiež tumsonīgi un dzīvnieciski gadsimtu miljoni. Briesmīga lieta ir cil­vēku masa, ko nevada liela ideja. Cilvēkus nedrīkst at­stāt bez vadoņiem. Viņiem uznāk vilinājums notupties četrrāpus.

— Ko nu jūs, Volf? …

— Esmu noguris, — Volfs sēdēja uz akmeņu kau­dzes, atspiedis dūrēs spēcīgo zodu. — Vai kaut mirkli jums iešāvās prātā, ka divdesmit astotajā mūs tvarstīs kā blēžus un laupītājus? Ja jūs būtu redzējis, kādiem skatieniem pārmijās šie varas pārstāvji, kad es viņu priekšā līdu vai no ādas ārā … Ai, kāds es muļķis! Un viņiem taisnība, tur tas trakākais. Viņi nekad neuzzinās, kas viņiem draudēja …

— Ja nebūtu jūsu šāviena, Volf…

— Sasodīts! … Ja es nebūtu nošāvis greizi… Esmu gatavs simt gadu nosēdēt katorgas cietumā, lai tikai pie­rādītu šiem idiotiem . ..

Volfa balss tagad dobji atbalsojās pilsdrupās. Trīs­desmit soļu attālumā no runātājiem — gluži tāpat, kā mednieks zogas uz medņa dziesmu, — pussagruvušā mūra ēkā lavījās Garins. Viņš skaidri saskatīja divu cil­vēku apveidus virs kraujas, dzirdēja katru vārdu. Kla­jumu starp mūra stūri un torni viņš pārrāpoja. Tai vietā, kur torņa pakājei piekļāvās «Piekaltā ģindeņa» spraišļotā ala, gulēja smilšakmens kolonas gabals. Garins no­zuda aiz tā. Atskanēja akmens šņirkstoņa un sarūsējušas dzelzs skrapstēšana. Volfs pietrūkās kājās:

— Vai dzirdējāt?

Hlinovs skatijās uz akmeņu kaudzi, zem kuras bija nozudis Garins. Viņi aizskrēja turp. Apgāja tornim apkārt.

— Te mitinās lapsas, — ieteicās Volfs.

— Nē, drizāk būs kliedzis kāds naktsputns.

— Jāiet prom. Mums sāk rādīties halucinācijas …

Kad viņi pienāca pie stāvās taciņas, kas veda no

drupām līdz kalnu ceļam, atskanēja otrais troksnis — šķiet, kaut kas nokrita un aizvēlās. Volfs sadrebēja ar visu augumu. Viņi ilgi klausījās, aizturējuši elpu. Pats klusums, likās, džinkstēja ausīs. «Guļu — guļu, guļu — guļu,» īsi un maigi, brīžam patālu, brīžam turpat virs galvas lidojumā iekliedzās neredzams vakarlēpis.

— Ejam.

— Jā, muļķīgi.

Šoreiz viņi apņēmīgi un neatskatīdamies sāka soļot lejup. Tas izglāba vienam no viņiem dzīvību.