Živenšī kods

8

Puruk daudz sakritību, mans prāts vai kliedza, kamēr galva grie­zās un pulss dobji atbalsojas ausis.

Šis virs noteikti bija nogalinajis Todu. Biju pārliecinātā. Un ne­ko vairāk pasaule nevēlējos ka pazust prom no viņa uz velna pa­raušanu.

Un viņš noteikti nebija nekāds Toda klients. Tas kaut ka bija saistīts ar mani pašu. Tā perversa vēstulē… Tods nogalinats, saso­dītais ārprāts, kas, pie velna, notiek?

- Vai ar jums viss kārtība? Tumsnejās acis mani cieši nopē­tīja.

Mēģināju aizmukt, tomēr viņš mani aizturēja, tvēriens ap ro­ku kļuva ciešāks. Negaidīti sajutu sāpīgus krampjus rokā un sa­pratu, ka, cenzdamas no viņa atbrīvoties, laikam esmu nedaudz sastiepusi muskuļus. Ieriju malku gaisa un pūlējos savaldīties, lai pretotos savam biedam. Ja man nāktos parpuleties, zaudēt spe­ķus un noģībt, iespējams, ka pamostos jau mirusi.

- Mis Preskota? Ludzu, nomierinieties, tas esmu es. Pārliecī­ba atainojās svešinieka sejā, tā atspoguļojas tumšo acu skatiena, pat viņa tvēriens, likās, kļuvis mazliet maigaks. Mes sastapamies vakardien, atceraties? Vai ar jums viss kartībā? Jus izskatā­ties parbaidita līdz nāvei.

Apmulsusi pamirkšķināju acis. Bs… Pamirkšķināju vēlreiz. -Ko?

- Vakar, viņš atkartoja. Ls piegādāju jums sutijumu. Jus iz­skatāties tik noraizējusies. Pastāstiet man, kas atgadījies.

Mazliet atslabinajos. Viņš patiešam izskatijas dabiski pār­steigts. Pilnīgi dabiski pašpārliecināts. Vai es butu kļudijusies par viņa nolūkiem? Policistu. Man vajag policistu! strauji atteicu.

- I .abi, viņš ludaļ piekrita, un lada izturēšanās raisīja mani bailes vel vairak. Tūdaļ dabūsim, ko vien jums vajadzēs. Jus tikai esat pārcietusi nelielu šoku. Tūlīt viss atkal bus labi. Jums tikai mazliet jānomierinās.

- Ne, ne, jus nesaprotat! Manīju, ka mana balsi iezogas his­tēriski augsta skaņa.

- Skaidrs, ka saprotu, viņš atteica. Jus kaut kas ir ļoti no­baidījis.

Vīrietis mani tēvišķīgi mierinaja, kamēr es mežonīgi purināju galvu, pūlēdamas piespiest viņu izprast situācijās nopietnību. Bet viņš varēja man palīdzēt. Izskatijas, ka viņš pat grib man nākt palīga, lomer viņš man nepalīdzēja.

- Tagad! pieprasīju. Man nekavējoties vajadzīga policija, tūdaļ! To teikdama, mēģināju mekleto ieraudzīt vienā no Ņujor­kas mierīgākajam un ramakajam ielām.

- Ne, viņš cieti noteica. Jums neko tādu nevajag. Kaut kas viņa balsi lika man ieskatīties ciešāk nepazīstama vīrieša se­ja. Atkal acis vidēja tas aukstais slepkavīgais spīdums. Pār mu­guru parskreja drebuļi, un es apjautu, ka man bija pilnīga taisnī­ba. Velti meklet sapratīgu izskaidrojumu šai situacijai, es biju iekulusies Lielās Nepatikšanas.

- Jus tikai esat pārcietusi šoku, tas ari viss, viņš piebilda.

- Vajadzētu but diezgan biedējoši, la negaidot atrast savu drau­gu mirušu.

Es vēl nepateicu viņam ne varda par Todu. Jau atpletu muti ska­ļam bļavienam.

- Pamēģini tikai, un es tevi tūlīt nogalināšu.

Šis izdzimtenis mani visu laiku bija muļķojis ar savam nomie­rinošajam runām. Biju parak nobijusies, lai kaut ko sacītu, bet strauji pieņēmos prātā. Ledus auksts realitātes tiešums iedarbo­jas ta, ka es momenta saņemos. Apviju pirkstus ciešāk ap papīra saspraudi kabata un lukoju sagaidīt visveiksmīgāko mirkli. Izspē­lēju ari īstu teatra ainiņu, lai izteiksmīgi parādītu, ka cieši aiz­daru muti un negrasos nemaz plest vaļa.

- Laba meitene. Tavs puisis bija tikai bndinajumam. Viņš tu­rēja mani, cieši piespiedis ka rmlelajs, un tad pieliecas, lai iečuk­stētu ausi. Mums apkari ņujorkieši staigaja pa ielām, galvas no­liekuši, iegrimuši paši savas mazajas pasaulītes. Neviens man netaisījās nakt palīga. Biju viena pali, aci pret aci ar slepkavu, kas mani cieši turēja.

-Tu saņēmi ziņu, vai ne? -viņš turpināja. Balss skanēja auk­sti un netīkami rami. Ja es butu tava vieta, pieverstu tai pienācī­gu uzmanību. Uzspēlētu spēli. Un nekādiem policistiem ziņu gan nedotu. 11s ta darītu, ja butu tava vieta.

Ziņa? Un tad es atskārtu… Spēle vai Mirsti. Strauji ievilku el­pu. Es taču jau biju teikusi, ka nespēlēšu. Kaut ka viņš to bija sa­dzirdējis. Nezinu ka, bet viņš to jau zinaja.

Un tagad Tods bija beigts.

Ak svēta Dievmate, ko man darīt?

- Kas jus esat? strauji izšāvu vaicājumu.

- Kads, kas tevi novēro. I.abak nesarūgtini mani. Un pat ne­domā pārkāpt noteikumus.

- Noteikumus? mana balss atkal ieguva to augsto, histēris­ko pieskaņu.

- Ja, Melanij, tu gaužam labi zini noteikumus. Piemeram, tu tīri labi zini, kas atgadīsies, ja tu musu mazaja spēlītē iesaistīsi policiju.

Man nebija ne jausmas, par ko viņš runa, tomēr netaisījos te vel ilgāk uzkavēties, lai to noskaidrotu. Tā viela strauji izrāvu sa­vu roku, pirkstos sažņaugusi papīra spraudīti, un tieša trāpīju­mā ietriecu viņam seja. Biju jau sagatavojusies begt, bet nekur tā­lu netiku. Tapec, ka nolādētā spraudīte viņam neieduras. Sasodīts, viņš pat nenošķaudījās. Tikai smejas. Smējās un kratīja galvu, it ka es butu kaut kads jokains kucēns, kas izpilda cirka trikus.

Tas gan bija slikti. Pavisam, pavisam slikti.

- Tev bus daudz vairak jāpacenšas, ja gribi pastradat ko tadu, viņš teica, joprojām stingri turēdams mani aiz delma.

Un tieši šis pēdējais incidents aizmēza projām visas manas ap­ņemšanas but ramai un paklausīgai. Gribu teikt, ka esmu gājusi pašaizsardzības kursos. Man vajadzēja but spējīgai tikt gala labak, neka man sanaca. Un tomēr, īsti pat neapdomajot, ko dani un kā­pēc, un vai vispār bija laba doma, ko tadu izstrādāt, parāvu savu celi augšup un no visa speķa, cik vien spēju sakopot, ietriecu vi­ņam pa olam.

Vīrieša ceļgali saļima, un viņš sašļucis pastreipuļoja mazliet sānis. Mana roka beidzot bija brīva.

Un es vairs lieki negaidīju. Metos begt.