Živenšī kods

28

Kad pabraucam garam ANC) ēkai, kuģis lēnam pagriežas, lai dotos atceļa pa īstriveras upi. Puse brauciena jau bija garam. Diemžēl tikai pec stundas varēsim tikt krasta un parbaudīt, kas mus gaida atrasto mantu biroja. Mani no uztraukuma saka vai kratīt drebuļi, tikai iedomājoties, ka sēžot dīka bus jāzaudē viena vērtīga stunda, tomēr citas izvēles nebija. Un, ja ta labi padomā, neatlika nekas labaks kā nogaidīt, vērojot ainavas, kam kuģis slīdēja garam. Turklāt man šaja reizē bija reti izdevusies kompā­nijā…

Jāatzistas, ka nejutos īsti sava ada par visu mūsu situāciju ko­puma. Stnkers bija maksajis no savas kabatas par izbrauciena biļetem, tomēr musu gadījuma būtu grūti nosaukt to par normālu randiņu. Turklāt nemaz neņemot vēra visu manu agrako izturē­šanos un izrunašanos. Tomēr, par spīti visam, sajutu, ka starp mums strāvo kada nemānāmā tuvība, es nemaz netaisījos to no­liegt. Tikpat labi nojautu, ka šads strāvojums jau nu nebija nekas tads, ko atbalstītu Covnopolitan, vismaz neatminējos lasījusi taja nevienu rakstu par tematu: iemīlēties vai neiemīlēties sava mie­sassarga. Piedevām vel ar nosacījumu, ka esi saindēta ar nezinā­mu toksinu un tev uz papēžiem min neprognozējams slepkava.

Ak dievs!

Mans labais noskaņojums saplaka ka pārdurts gaisa balons. Dažos laimigakos brīžos man teju izdevās aizmirst mokošo situ­āciju, kura atrados, tomēr nebija ilgi jagaida, iekams īstenība ka lavīna atkal gazas man pari, liekot atģisties izmisīgi iedzītai

strupceļa. Varbūt man nekad vairs nebūs neviena ista randiņa. Vel trakak, varbūt es nekad, nekad sava mūžā vairs netikšu iepirkties!

Satveru metāla margu, kas apjoza klaju, un skumji nolūkojos uz garam slīdošo pilsētu. Daudzie izgaismotie debesskrāpji likās kā svešādās celtnes no kadas brīnumainas atklatnes. Mana gau­žam normālā ikdienas dzīve bija vertusies baismīga murgā, bet mana galva nespēja samierināties ar tādu īstenības devu.

Stnkera roka mierinoša satvēriena atbalstīja manu plecu: Kā juties?

- Ja, ne, nezinu… Šaubīdamas pakratīju galvu, man patie­šam nebija skaidrs, ka es jutos. Pagriezos pret viņu, atbalstīda­mas pret kuģa margam, lai atbildētu: Man ļoti bail. Un piebil­du: Ši nu ir sajuta, kas man pagalam nepatīk.

- Nevienam kas tāds nevaretu patikt, viņš atteica. Tomēr bailes dara ari labu. Tas nodrošina adrenalīna pieplūdi. Notur mūs rāmjos un neļauj spriedzes momentos sabrukt.

Piekrītot vārgi pamaju.

- Tev nav labi? viņš bažīgi noprasīja.

- Patiesība… Svārstījos, meklēdama vārdus, ar kuru palīdzī­bu izteikt to, ka jutos. Patiesībā nedomāju, ka esmu pilnīgi, līdz galam nobijusies. Ir tada mīklaina sajuta, it ka es stāvētu vispār kaut kur ārpus un noraudzītos visa notiekošajā no malas. Viss liekas tik nereāls. Vai es runāju kaut cik sakarīgi?

- Pilnīgi, domāju, ka saprotu, ko tu gribi pateikt.

- Principa sava prata dziļumos es it kā apjaušu, ka viss no­tiek pa īstam un ka briesmas ir nāvējošas. Tomēr ta sajūta nav nā­vējošā. Vispār ir tik neticami, ka iespejams kaut kas tads. Parasti ar tadam meitenēm ka es nekas tamlīdzīgs nekad nemēdz notikt. Mana personīga apdraudējuma līmenis nekad nav pārsniedzis to, ka man varētu izraut somiņu sastrēgumstunda, metro stacijas burzmā, vai ari braucot metro vagona uz laiku varētu izslegties elektrība, vai tikpat labi es varētu aplieties ar Starbucks kafiju kada nozīmīga klienta klātbūtne. Tomēr nekas no ta nav dzīvības un nāves jautajums, pretēji tam, kas notiek šobrīd.

- Ja, dzīve reizumis medz negaidot krietni iekampt pakaļa, viņš piebilda, auklēdams manu plaukstu savas saujās. Tici man, es gan esmu pieredzējis, kadas šausmas var piemeklet pašus

labakos ļaudis. Jauniešus, kas vel nav pabeiguši skolu un kam dzīve bliež ar negaidīti nežēlīgu sparu. Atceries gadījumu, kad kada arēji it ka pilnīgi normālā lauku tantiņa bija ķērusi un ēdusi mazus bērnus? Un tad vel tie neprasi, kas šaudas skolas?

Runadams viņš bija sācis ar rādītājpirkstu glāstīt manu plauk­stas virspusi. Nebiju pat īsti apjautusi, kad viņš iesaka šos negai­dītos, bet ļoti tīkamos pieskārienus, kas mani pilnība apbūra un nomierināja. Gan vīrieša rama balss, gan maigais pieskāriens.

- Tici man, mīļum, nepatikšanas atgadas visiem. Ari pilnīgi normāliem nevainīgiem cilvēkiem. Braukšana dzērumā. Vēzis. Tu tikai nosauc to varda, bet rau kadam citam jau ir rūgta pieredze uz paša adas.

- Nu gan skaisti, mazliet pikti atcirtu. Tagad man vēl bus jasajutas vainīgai?

- Ne, ne jau to es gribēju pateikt. Viņš iesmejas. Es tikai gribēju tev atgādinat, ka tas nepatikšanas, kas atgadas ar kadu no retajiem svešiniekiem, parejiem bieži vien nešķiet pietiekami reālas. Tomēr, teikdams pēdējos vārdus, viņš rūgti pasmaidīja.

- Esmu pieredzejis daudz un dažadu meslu, kas gadījušies ceļa ne vienam vien, tomēr man jaatz.isl, kaut ko tik pretīgu un krop­līgu ka ši spēle, kura esam ierauti, man laikam vel nav izdevies piedzīvot.

- la, patiešam, paldies tev! Ir taču tik svarīgi izcelties vismaz viena joma…

-Zini, man ir dibinātās aizdomas, ka tu esi izcila un ne viena vien joma.

To teikdams, viņš joprojām turēja manu roku, un jaatzist, ka, izdzirdot viņa vārdus, man sīkas tirpas ka skudriņas noskrēja par adu. Un es nodomāju l ūsis vai ne, bet mes joprojām tomēr bi­jām kopa šarmanta nakts kruiza, vai tad ne? Nakts un pilsētas mirdzošās ugunis, un saules riets, kas izdzisa tepat man aiz ple­ca. Romantika virmoja gaisa. Vai ari mani cirkulēja tas nolādētās pēdējās adrenalīna drusciņas…

īsti nesapratu, kurš no mums bija iniciators. Bet jāatzīst, no Strikera plūda kvele. Saņēmusies, atstumu viņa roku, piepeši biju atguvusi skaidro sapratu. Jā, atzinu, esmu izcilība caur un cauri. Vienmer esmu centusies. Vieni vienīgi "A" atzīmju lapā7 .

Visus deviņus jardus. Allaž. Notveru viņa acu skatienu. Vai neesmu maķenīt garlaicīgs tips, ko?

- Nemaz ne! viņš iebilda. Tu studē matemātiku un ari vēs­turi, pareizi? Un vel kriptoloģiju. Tas tiešām ir aizraujoši.

- Ja, tā ir, piekritu. Man tas tiešam patīk. Saraucu pieri, pulēdamas izskaidrot: Saproti, man patīk atrisinat visādus negaidītus samezglojumus tīri teorētiski, bet dzīvē es neesmu ar mieru cīnīties pec principa: atrisini-vai-mirsti, tads scenārijs ir pil­nīgi garam. Tādā gadījuma visai manai interesei par noslēpumai­nam miklam ir pārvilktā trekna svītra.

- Ja, domāju gan, viņš bilda un neitrālā toni vaicaja, cik ilgi tev vēl jastude?

- Apmēram gads.

- Un pēc tam uz kurieni?

- Uz Vašingtonu.

Iesmējos. Ne taču, domāju palikt tepat, Ņujorka. Varbūt sa­ņemšos iegūt ari doktora grādu vai ari strādāšu par pasniedzēju privātskolā. Man ir tīri labas izvēlēs iespējas.

Viņš klusēdams noraudzījās mani ar tadu ka vieglu neizpratni

seja.

- Kas ir? pieprasīju paskaidrot tuvāk un piepeši man šķita, ka tieku petita zem mikroskopa.

- Nekas, tikai jutos pārsteigts. Biju iedomājies, ka tu merķe uz…

- Uz. Nacionalas drošības aģentūru vai kadu tamlīdzīgu iestādi?

- Nūja.

Par atbildi paraustīju plecus. Agrāk mēdzu iedomāties, ka man paliktu tada karjera, tomēr īsti neredzu tadai jēgu un piemē­rojumu sava dzīve. Gribēju teikt, ka tadai ka man patiešām ir ļoti ierobežotas darba iespejas un manas prasmes ir gana specifiskas, un, protams, ka valdības slepena aģentūra ir prestižāks aicinā­jums, neka kļūt par vienkāršu pasniedzēju, tomēr…

-Tad ka pec gan tu neriskeji iesūtīt vismaz vienu pieteikumu un tad paraudzīties, vai esi spējusi izturēt konkursu? Atteikties jau var vienmer.

- Nu ne. Es neciešu atteikumus un neciešu zaudēt. Bet es ari netiktu izvēlēta. lūr tapat nebūtu no ka atteikties.

Pelēkās acis petigi raudzījās mani. Tu vel nekad nekur savā dzīve neesi cietusi sakāvi, vai ne?

- Atvaino, bet kam tev tas? Strikers teju vai bija sācis pār­kāpt tas robežas, aiz kurām neļāvu ielūkoties nevienam.

- Es runāju nopietni. Tu esi neticami gudra, apņēmīga, stipra. Varu saderēt, ka tu uzveiktu jebkuru, ja vien tev ta iegribētos. Vai man nav taisnība?

Taisnība gan, tomēr bija viena joma, kura man pastavigi ne­veicās attiecības ar vīriešiem. Taču šo informāciju es nolēmu pa­turēt pie sevis. Ko tu ar to visu gribi teikt?

- Ka tev vairak par visu pasaule ir bail zaudēt.

- Nemaz ar nel Bet jau izskanot šai atbildei, prata atausa astota klase. Visas manas draudzenes ka izvēlēs priekšmetu mācī­jās datordruku. Es toties biju izvēlējusies datorprogrammešanas nodarbības. Gribēju but pārliecinātā, ka apzinos, ko mani pirksti spej panakt no tastatūras. Man nepietika ar to, ka es paklausīgi spētu nodrukāt to, ko skolotājā liek uz tāfeles. Un ari programmē­šana es neko zemāku par A atzīmi nebiju ar mieru saņemt.

- Piekriti vienreiz, tu vienkārši baidies kaut kur nebūt pirmā, nebūt labaka. Tev ir neciešami bail ciest sakavi vai zaudējumu. Jebkura joma. Piemeram, tu bīsties, ka iesniegsi pieteikumu, bet tevi kaut kada iemesla pec neizvēlēsies un tu saņemsi noraidīju­mu. Viņš šaubīdamies pašūpoja galvu. Un šada nolādēti nejē­dzīga iemesla dēļ tu izvairies no tadas karjeras, kas tev acīmre­dzami ir pat asinis. Es gribēju vaicat, apdoma kas butu pats ļaunākais, kas varētu atgadīties, ja tu tur iesutitu savu pieteiku­mu? Viņi atteiktu ne un viss. Un labakais, kas varētu notikt? Jebkas ir iespējams, tavi griesti butu tikai debesis.

Man nepavisam nepatika, kurp saruna virzījās. Tu gribi, lai es pieņemu, ka man ir bailes no jebkādiem zaudējumiem, patiesī­ba bailes negul panakumus? l.abi, es piekritu. Man ir bail. Bail zaudēt ari šaja spele. Zaudēt un tapec mirt. Tas ir sekas, kas mani šaja reizē baida visvairāk. Dabūt stulbu atteikumu kaut kā­dā darba intervija ir pilnīgs štrunts salidzinajuma ar apdraudē­jumu manai dzīvībai.

- Piedod, man nevajadzēja ta uzspiest, lai panaktu tavu atzī­šanos. Viņš saņēma manu plaukstu savēja un saspieda pirk­

stus. Bet tu nezaudēsi. Ne šoreiz. Zaudēt vienkārši nav tava daba.

I.ai cik absurdi tas skanētu, bet šie vardi man ļava sajusties labak.

Kuģis līgani pabrauca zem tilta, uz. klaja varēja sadzirdēt pari tiltam braucoša transporta troksni, kas monotoni un harmoniski sasaucās ar viļņu šļakstiem pret bortu. Super, ieteicos, vēlēda­mās nomainīt sarunas tematu. Piepeši es pat nezinu, kadai vie­tai īsti braucam garam.

- Hs gan zinu, viņš atteica, atspiedies pret reliņiem. Tieši mums virs galvas ir Viljamsburgas tilts. Un tur ir Bruklina, viņš norādīja uz. sauszemes posmu mums priekša un pa kreisi. Ta ka palaist garam Bruklinu bija gandrīz neiespējami, visticamak, es pati mierīgi butu varējusi atskārst, kurai pilsētas daļai braucam garām, tomēr bija tīri jauki izbaudīt, ka ir tad, ja kads rūpējas par tevi.

- Patiesībā nekad nav tā īsti sanacis paviesoties Bruklina, ieminejos. Domas saraucu pieri, apzinadamas, ka, ej nu zini, vai maz šis dzīves laika vel pagušu tur nonākt.

- Daudz, tu neesi zaudējusi, Strikers atteica. Un galu gala, ja tev kārojās uzzināt, ka tur ir, aizvedīšu tevi, kolīdz viss šis murgs būs garam.

Pikas, viņš lasa manas domas; nenoturējusies pasmaidīju, kaut ari ar veselo sapratu man vajadzēja nojaust, ka nebija ne ma­zākās iespejas, ka mes vēl kādreiz varētu nonākt Bruklina. (Ticiet man, tadu iztukšotības sajutu vel nekad nebiju piedzīvojusi.)

Tikmēr kuģis turpinaja ceļu, prožektori šķēla tumšos vasaras ūdeņus, kas apskaloja Manhetenas krastus. Atri vien bijām sa­snieguši Manhetenas tiltu un talak virzījāmies zem Bruklinas til­ta. Un, neraugoties uz to, ka esmu šo tiltu skatījusi uz neskaitā­mām pastkartēm, mani jau atkal parsteidza ta grandiozie izmēri. Ne velti dažiem šis tilts izrādījies liktenīgs.

Domas vel un vēlreiz noklausījos viņa teiktaja, ka aizvedīs ma­ni uz Bruklinu, un, kad pamazam tuvojamies ostai, beidzot saņe­mos pavaicat to, kas man nedeva mieru visas beidzamas stun­das. Ka tu doma, vai draudi par toksinu manas asinis varētu but tikai blefs?

- Vai SIU datorspēlēs versija var sastapties ar tamlīdzīgu blefu?

Noliedzoši pakratīju galvu.

- Tad ari šaja gadījuma mes nevaram uzņemties risku, uzska­tot to tikai par blefu.

- Ne, ne jau to gribēju ierosināt, steidzos viņu pārliecināt. Ilciet man, es visvairak vēlējos nonākt pie nakamā uzdevuma un līdz ar to ari atrast pretindi, pat vairak, neka viņš spētu iedomā­ties. Varbūt tev šķiet, ka visas pagaidu versijas, kas mums pa­zib prata, tads nieks vien ir, bet es esmu gatava ķerties vai pie katra salmiņa. Nekad iepriekš nevar uzminēt, kas izrādīsies visnoderī­gākais.

- Pec līdzšinējas pieredzes SIU nav gandrīz nekādās līdzības ar pokeru. Niecīgas iespējas blefot.

- Tieši ta.

Kadu bridi noraudzījos Stnkera, pat nepuledamas apslēpt sa­vu pētošo skatienu. Viņš tiešam izstaroja speķu. Un tas, ka šim vīrietim piemita ari prāts, bija vel labak. Neaizmirsīsim ari to, ka no Stnkera burtiski plūda fluīdi, kas aicinaja aizmirsties un lik­ties ar viņu gulta. Viņš nekustīgi pacieta manu petigo skatienu, vienīgais, kas nemānāmi atklaja, ka lieku justies mazliet neerti, bija sīka muskuļa saraušanas vaigu kaula tuvuma.

- Bet tu jau ari esi izcils it visa, ko dari, vai ne? pavaicaju.

-Ja.

īsi, tieši un nemaldīgi. Un ne mazakas pieticības. Ko gan te piebilst? Man palika šis puisis.

- Ar ko īsti tu nodarbojies? riskēju pajautat. Tev ir teju visa iespējamā informācijā par mani. Toties man ir visai aptuvena no­jausma par to, kas esi tu.

- Pašu galveno esmu tev pateicis, viņš iesaka.

- Ne, neesi vis, iebildu. Nezinu, kada, piemēram, ir tava milaka filma?

- "Montijs Paitons" un "Svētais C.rals".

Nav nemaz tik slikti, vismaz atstaja cerības, ka viņam piemīt ari humora izjuta. Un tavs iecienītākais TV šovs?

- "Sargs".

Tieši, un daudz ko izskaidro. -Un ediens?

- Steiks.

Diezgan garlaicīgi, bet vismaz savietojams ar Atkinsa dietu.

- Grāmatas?

- Clear aud Present Dunger.

- Tā ir filma! Neskaitas, es iebildu.

- Neka, ta ir gan filma, gan gramata. Turklāt gramata bija labaka.

Ja, tā vismaz, ir godīga atbilde. Un ko tieši tu darīji, kad biji iesaukts juras kājniekos?

- Es jau varētu tev pastastīt, bet tad man butu tevi janogalina.

Vīzdegunīgi izliecu vienu uzaci un mēģināju notēlot, cik man

garlaicīgi. Vecs joks, Stnker. Nu beidz, netielējies. Izstāsti! Man jazina, kadas makas esi apguvis, lai spētu nodrošināt aizsardzī­bu un saglabat man dzīvību. Vai piekriti?

- Daudz ko ir nācies darīt, viņš nenoteikti atteica. Esmu piedalījies vairakas miera uzturēšanas misijas, esmu cīnījies iera­kumos. bet tas an viss, ko drīkstu tev stāstīt.

- Godīga atbilde. bija jau ari pietiekami, mana uzticība viņam tikai nostiprinājās.

Patlaban mes iebraucam no īstriveras līcī, un nevilšus dziļi ierāvu elpu, kad skatienam paveras brīvības statuja tas milzu apmēros, bija jau pilnīgi satumsis, pilsētas ugunis palika viena puse, kamēr no otras puses paceļas statujas varenais stāvs. (.randioza la paceļas virs ūdeņiem, stāvs stalts un majestātisks, spoži izgaismots, staru kuļi ap skulpturas galvu veidoja tādu ka slaru vainagu, gandrīz ka auru.

Sajutu kamolu kakla. Varbūt ari esmu notverta šaja noladetaja spele ka slazdā, tomēr, palīdziet man! Es ari cinīšos par savu brī­vību!

- Vai tev nekas nekaiš?

- Ne, tikai kaul kas šajā skata uz statuju mani aizkustina.

Viņš piekrītot pamaja, un kadu laiciņu mēs klusēdami norau­dzījāmies, ka Brīvības statuja attalinas no mums, kamēr sakām kuģot pa Hudzonas upi uz, augšu un labaja puse paradijas Pa­saules tirdzniecības centra ēkas. Centrs sastavēja no četrām ekam, kurn jumtiem bija ģeometriskas formas, un patiesība tie radīja in­teresi nevis paši par sevi, bet gan atmiņa par abiem dvīņu tor­ņiem, kas bija sabrukuši.

Man blakus Stnkers piepeši smagi nopūtās.

- Striker, kas ir? maiga balsi pavaicāju.

- Es dieni1 ju pretterorisma brigādē, kad atstaju dienestu, to sakot, viņa balss bija gaužam klusa un skatiens atduries grīda.

Gribēju kaut ko teikt, tomēr neradu vārdus, tāpēc saņemu vi­ņa roku un turēju to. Stnkers vienu reizi par atbildi saspieda ma­nu plaukstu, tad palaida to vaļa un nostājās man aiz muguras. Apvijis rokas man ap pleciem, viņš pavilka mani nost no reliņiem. Šķita, ka varu vai i/kust šā vīrieša rokās, sajutu viņa sirdspuk­stus pret savu augumu. Mes ta stāvējām cieši klat viens otram, viņa zods bija piekļāvies manam pakausim.

Bridi klusējam, bet tad Stnkers ierunājās klusa, aizlūstoša balsi, sajutu viņa elpu sev pie auss. Keizem domāju, vai viss, ko darīju, bija kadam vajadzīgs, viņš teica. Man ļoti gribētos noticēt, ka ja. Vismaz, kada daļiņa manis ienīda to, ka pametu dienestu.

- Tad kapec tu to darīji?

Kadu mirkli šaubījos, vai viņš atbildes. Tomēr tad viņš pagrie­za mus ta, lai mes abi raudzītos preteja krasta virziena. Viņš nora­dīja uz Jaundžersiju. Manas matēs deļ, viņš paskaidroja.

- Viņa dzīvoja tieši tur, Džersijas Sitija. Nožēlojami necila mājele, tomēr ta bija viss, kas viņai piedereja. Tagad ta ir mana.

- Man ļoti žel, apgalvoju no sirds.

Likās, ka viņš nomet kadu kārtu kaujinieka pašlepnuma.

- Aizgāju no dienesta tāpēc, ka biju vajadzīgs savai mātei. Viņai bija vēzis, limfoma agresīvā forma. Viņa mani bija audzinajusi viena pati. I’ats mazakais, ko varēju darīt viņas laba vismaz, at­rasties viņas tuvuma, kad beigas nebija tālu. Viņš smagi ievilka elpu, domas ar skatienu kavedamies kaut kur tālu, talu, varbūt Džersija. Tomēr jaatzist, tas nebija vienīgais iemesls. Jau kriet­nu laiku biju domājis par sava dienesta jēgu. īsti neesmu tads reg­lamenta dievinātājs, tas nav mana būtība. Nespeju samierināties ari, ka pats nevaru noteikt savus uzdevumus. Visbeidzot nolēmu, ka militārā karjera nav domata man.

- Tad taja laika tu nolēmi ķerties pie darba privātās apsardzes biznesa?

- Ja. Man paveicās, ka pazīstams puisis tieši uzsaka veidot savu firmu. Varēju izveidot sev piemērotu darba stundu grafiku,

varēju izvēlēties, pie kuriem projektiem strādāt, un varēju ari plā­not darbus tieši Džersijas apkaime. Viņš nenoteikti paraustīja plecus. Tā nu notika, ka no juras kājniekiem kļuvu par civilistu.

- Izklausās, ka tu pieņēmi pareizo lēmumu. Tu biji vajadzīgs savai mammai.

- Par to nekad neesmu šaubījies. Tomēr nevaru teikt, ka reizem nenožēlotu, ka pametu armiju. Mani radušas neremdināmās dusmas iznicināt visus neliešus, kas apdraud civilos iedzīvotā­jus.

-Stnker, tadu nežēlīgu izdzimteņu tiešam netrūkst. Maitasgabals, kas nolēmis uzbrukt man, ir tam tiešs pierādījums.

-Tev pilnīga taisnība.

-Tātad ta ir tava pamatnodarbošanas? Apsargat cilvēkus? Ar to saistīta tevis minēta apsardzes firma?

- Jā, apsargat cilvēkus un lietas. Viņš paskaidroja tuvāk. -Viens no blakusdarbiem ir ari izsekot nodokļu paradniekus. Es izmeklēju zādzībās balto apkaklīšu līmeni. Ta ka, var teikt es­mu kaut kas starp nodokļu uzraugu un miesassargu. Nav slikts darbs, tomēr jaatzist šāda karjera nav tas, par ko es būtu sapņo­jis.

- Varbūt ir vel kas cits, ar ko tu vēlētos nodarboties?

- Es joprojām to apdomāju. Nesen man bija piedāvājums strā­dāt Homeland Securitv firmai. Man patiktu tads darbs, iespējams, tas butu augstakais, ko es varētu sasniegt.

- Izklausas gana labi, novērtēju, iekšēji mazliet noskumusi par to, ka viņam tad butu japarvacas uz Vašingtonu, kur bija šas firmas galvena mītne. Kas man uznācis? Nebiju pazīstama ar šo puisi pat ne vienu pilnu dienu. Kad šis murgs reiz. bus cauri, pil­nība nodošos ramai, iepriekšparedzamai dzīvei, kas bus izplāno­tā stundu pa stundai, nekādu satraukumu. Esmu pārliecināta, ka par ko tamlīdzīgu sapņoja ari Strikers.

- Ja, ta tas tiešam ir, viņš piekrita. Tieši grasījos pieņemt šo priekšlikumu, kad negaidot mana ceļa nostājās kaut kas pavisam cits.

Kaut kas cits…

Kamēr kuģis slīdēja atceļa, dodoties ziemeļu virziena, Strikers aizveda mani uz augšējo klaju. Kad atspiedāmies pret reliņiem,

mušu pleci saskaras, un piepeši sajutu karstu strāvu noskrienam starp musu augumiem. Sā vīrieša pievilcība iedarbojās uz manu libido tieša trāpījumā, un šaubījos, ka šis dzirkstis musu starpa reiz rimsies. Varbūt ši pievilcība bija radusies tikai adrenalīna uzpluda. Tomēr sajuta bija tik neviltota, ka vēlmes dzirksteļoja teju samanāmi.

Kuģis nobremzēja, un musu ķermeņi atduras viens pret otru. Tieši taja bridi nevilšus apjautu tā neesmu fs, viss piedzīvotais notiek ar kadu citu cilvēku mana ada.

Atskārtā bija mulsinoša un reibinoša reize. No vienas puses jutos ārkārtīgi pateicīga Strīkeram, ka viņš turējās ar mani kopa un bija gatavs sniegt atbalstu, no otras puses jaatzist, ka uz ma­ni iedarbojas viņa pievilcība. Man vēl nebija īsti skaidrs, vai šadi ši spēle iedarbojas tikai uz, mani vai ari vel uz. kadu.

Pēc ša apsvēruma sekoja nakamais.

Ko tad, ja mes ar Strikeru nebijām vienīgais paris, kas spēlēja šo sasodīto spēli? Ka nekā spēles kiberversija bija iespējams pie­dalīties neierobežotam spēlētāju skaitam. Viena un taja paša lai­ka varēja tikt izspēlētas neskaitamas spoles. Un realaja pasaule es jau zināju vismaz vienu spēlētāju, kas bija palikusi zaudēta­jos. Džeimija Teita. Viņai neizdevās uzvarēt.

Nodrebēju un pasniedzos, lai saņemtu Strikera roku. Viņš ziņ­kārīgi paveras mani. Pasmaidījusi novērsos un saku pētīt krasta līniju, kam mes braucam garam. Tikmēr drudžaini prātoju, cik vel tadu mērķu ka es staiga gaismas apspīdētajos laukumos. Mērķi, kam nebija paveicies ar tadu augstas klases aizstavi ka Stnkers.

Un tad kādu neilgu bridi, par spīti visam šausmam, man pat likās, ka es esmu ta, kurai paveicies.