Živenšī kods

13

Velnišķīgi labs jautājums.

Man nemaz nepatīk ieroči, bet neesmu ari galīga idiote. Satve­ru šaujamo ar abam rokam un notēmēju tieši uz uzbrucēju. No­domāju, ka šis vīrietis ir vai nu ļoti drosmīgs, vai ari patiešam stulbs. Tā ka manas rokas stipri trīcēja, viņam viss varēja beigties ar pamatīgu caurumu pierē, pat ja es īpaši necenstos nospiest gaili.

- Runa! pavēlēju.

Viņa skatiens aizslīdēja līdz ieejas durvīm. Varbūt labak to­mēr ieiesim dzīvokli.

- Vai es izskatos pec muļķes? naidīgi atcirtu. Runā tūlīt. Un ja man nepatiks tas, ko tu teiksi, izsaukšu policistus. Izklausī­jās, ka runāju prātīgi, kaut gan īstenība biju nobijusies līdz nāvei. Iedomājos pat, vai neizsaukt policistus tuht, tomēr gandrīz nekavējoties atteicos no šas idejas. Viņš man uz mirkli bija piešķīris nelielu negaidītu parsvaru, tomēr nevarēja ignorēt to, ka šis vīrie­tis jau nu nemaz neizskatijas pec stulbeņa. Un bija pilnīgi skaidrs, ka viņam kaut kur tuvuma ir noslēpts vismaz vel viens ierocis, ko pec vajadzības varēja nekavējoties likt lieta, tikko es mēģinātu izdarīt kaut ko pārsteidzīgu.

- Vai tu spele interneta speles?

Jaulajums bija tik negaidīts, ka vienu mirkli spēju tikai klu­sējot blenzt uz viņu. Tad saraucu pieri un nenoteikti pamaju.

- ļā, dažreiz. Patiesību sakot, jāatzīstas, ka diezgan daudz laika esmu pavadījusi, spēlējot šadas speles. Pavadot tik ilgu

laiku pie datora, klejot pa kibertelpu bija ierastākā metode ka izklaidēties.

- Speles ar vairakiem spelētājiem vienlaicīgi? Piemēram, ka SIU?

Joprojām tēmēju uz viņu ar ieroci, tomēr dzirdot šo vaicajumu, sajutu vairak ziņkāri neka bailes. Ja, atbildēju, vel arvien atce­rodamas rakstu, ko šorīt izlasīju Post izdevuma. Saka šķist, ka spē­lē, par kuru jau gadiem biju aizmirsusi, piepeši ir visur. Nospē­lēju SIU, tomēr kādreiz senāk to darīju.

- Tad tu atceries, ka ta funkcionē?

- Pietiekami labi.

- Cik labi?

- Kapec tu man to vaica?

- Izklaide mani, pastasti par to, ka spēlēji, viņš piedāvā ja.

- Spēlētāji visas pasaules malas piesledzas šai spelei un, ienā­kot tikla, saņem noteiktu uzdevumu vai nu but par mērķi, sar­gu vai slepkavu. Visi sacenšas par Manhetenas kiberversiju, visi izpilda attiecīgas lomas uzdevumus, ko spele paredz. Patiesība spele bija krietni sarežģītaka, neka es te skaidroju, un tieši taja slepas SIU speles spēks un pievilcība. Ši spele bija vienlaikus ne­ticami sarežģīta izpildē un skaista sava vienkāršībā pec būtības. Tomēr man šoreiz nenaca ne prata diskutēt ar šo vīrieti par spe­les plusiem un mīnusiem.

- Tātad SIU sistēmā tev ir savs lietotājas profils?

Šadi viena roka satverami ieroči tomēr ir gaužam smagi, un es tēmējot saku pagurt, dzirdēdama jau kadu divdesmito jautajumu.

- Galu gala, par ko ir runa?

-Melanij…

- Kristus dej, par ko ir runa? Svešais jau vera muti, bet es pamaju ar ieroča stobru, un viņš apklusa. O, kada vara! Esmu spēlējusi miljardiem šādu spēļu. Vai esmu aizpildījusi tajas pra­sītos lietotājās profilus? Protams. Vai atminos visas detaļas, ko ta­jas piemineju? Ne. Jau gadiem neesmu pieslegusies SIU. Un pie­dod, ja tu man izklausies mazliet ķerts.

- Cik sen neesi?

Kada dīvaina iemesla pec tiešam likās, ka viņu tas satrauc.

- Ja, galu gala, vai tur kas slikts?

- Iedomājos, ka tu spele regulāri.

Šaja mirkli totāls pārsteigums parmaca visas bailes, tomēr kar­tības labad turpināju temet uz puisi ar viņa paša ieroci. Nemaz nepazīstu Ādamu, kas izgudrojis šo spēli, piebildu. Kada stul­buma pec tu ta esi iedomājies?

-Tāpēc, ka šoreiz tu esi mērķis, līdzīgi ka tas medz notikt virtualaja vide, viņš paskaidroja, šausmīgajiem vārdiem trāpot mani ka spēriens pakrūte. Un es esmu nolīgts, lai tevi aizsargatu.