Živenšī kods

63

>»http://www.playsurvivewin.com«< SPĒLĒ.IZDZĪVO.UZVARI

>»Laipni aicināti ziņojumu centrālēc«

SPĒl Ē lAJA ZIŅOJUMS:

Ziņojuma Nr. A-0001

Aizpildījis: 1 usis

Tēma: Spēle turpinās

Ziņojums:

* Mērķis izsekots līdz 5. avēnijas teritorijai. Neiespejami fiksēt mērķa atrašanās vietu.

* Mērķis devās projām, izpalika aktivs incidents.

* Uzdevums atrasts, bet ta atšifrēšana nav iespējama.

* Izsekošanas ierīce nedarbojas pietiekami precīzi, lai to varētu efektī­vi izmantot. Tas ir trūkums, kas apgrūtina uzdevuma izpildi, tomēr nav nepārvarams šķērslis.

* Nepieciešama palīdzība mērķa iespējamās atrašanās vietas noteik­šanai. Tālāk tiek plānota izsekošanas taktika.

>»Ziņojuma beigasc«

Sūtīt ziņojumu pretiniekam? >>)ā« »Ne«

Miteklis, kura viņam nacas uzturoties, drīzāk bija diezgan zemas kvalitates uķis. Sienas oda poc pelējuma. Guļamvieta

u/klata tieši uz grīdas. Pilnīgi nekādu aizkaru. Un ta pretīgā sma­ka, kas plūst no izlietnes… Taja parak ilgi krājušies nemazgati trauki.

Pašcieņas trūkums, Lūsis nosprieda. I ,uk, pie ka tas noved. Vorens Voits bija nolaidies. Varbūt, ka viņam bija gana attīstītas sma­dzenes. Tomēr tas viss jau kaut kur agrak bija manīts. Nolaidies. Un nekādās pašcieņas.

Ja.

Patiesībā tas bija lieliski. Cilvēks, kas tā dzīvoja, kas necienīja savu dzīvokli, sev piederošās lietas un apkartni, hmm, tādu cil­vēku visticamak bus vieglāk kontrolēt un ietekmēt.

Lūsim tagad atlika tikai nogaidīt.

Viņš parlaida ar roku divanam, notrausis putekļus un saļo ce­pumu drupačas. Ne, tā to atstat nevareja. Lūsis devās pie drēbju skapja, atrada taja tīru dvieli, un atgriezies, noklaja to uz. divana. Apsedies uz divana apsegtās daļas, viņš saka gaidīt.

Viņš bija gatavs ta sedet uz ša paša divana visu nakti, neno­laidis ne acu no durvīm. Galu gala viņam vairs nebija izvēlēs. Šī bija vienīgā atlikusi iespeja.

Viņš bija izsekojis savu mērķi līdz katedralei, tomēr GPS ierī­ces neprecīzā uztvere nozīmēja, ka viņš bija atkļuvis līdz kated­ralei nedaudz par vēlu. Nekas. Viņš vel parādīs Strikeram un tai kucei. Labak butu licis lietā pats savas prasmes un maņas. Viņam izdevās izsekot viņus līdz Tiffany's veikalam.

Ja, viņš bija paveicis to, ko prata vislabak spēlējis šo spēli, cik vien labi mācēja. Apspēlēja apburošo draudziņu. Lēni un ma­nīgi izvilka informāciju no tas vecas kazas baznīca un no tas glī­tas sīkas padauzas Tiffany's veikalā.

Tas bija tik viegli.

Tomēr pati mikla…

Viņš velreiz atlocīja un izklaja uz ceļgaliem papīra lapu, kura bija norakstījis veikala dabūtos datus. Slepeno karaļu urna? Rebeka? Skaitļu sērijas?

Atsauksme viņam nekā neizteica. Un, kolīdz I ,ūsis bija nokļu­vis atpakaļ uz Piektās avēnijas, viņš atskārta, ka atlikusi tikai vie­na iespeja. Viņam jānogaida, kad GPS izsekošanas ierīce atsaks darboties un uzradis, kur meklējams viņa mērķis. Diemžēl ta tiks

pazaudētas vērtīgas un neatgūstamās stundas, bet cilas izvēlēs nebija. Viņam bija jaatklaj, kur objekts slēpjas, japiezogas tam un sieviete janogalina. Viņš jau vairakkart bija nokļuvis tik tuvu sa­vam mērķim, ka šoreiz viņam beidzot jauzvar. Sava sirdi viņš jau bija gatavs svinēt uzvaru. Atlicis vienīgi šo pārliecību istenol dzīvē.

Liktenis, ka par spīti, likās ka sazvērējies pret viņu.

Piepeši izsekošanas sistēma iegailējas. Viņš steigšus pārlūko­ja sava klepjdatora, no kura pilsētas sektora nak signāls. Pec tam, paķēris klepjdatora un turot to uz ceļiem, viņš traucas noīrētā tak­sometra virziena, kas pagaidām bija diezgan neskaidrs. Dīvaina karta izgaismotais punkts karte nekustējās.

Viņš nepazina teritoriju, no kuras pienāca signāls. Vai ta bija kada viesnīca? Vai restorāns?

Nevareja noteikt.

Diemžēl programmatūra nebija tik precīzi veidota, lai aizves­tu vajātaju tieši līdz mērķim. Tas bulu padarījis izsekotajam spēli parak vieglu. Tomēr viņš spēja noteikt aptuvenas objekta atraša­nas vietas koordinātās un saka sašaurinat meklējumu loku.

Tomēr neka.

Bet dators taču uzrādīja viņu atrašanas vietu?

Piepeši… Viņš teju jau bija datora ekrana palaidis garam šo sīko noradi izgaismojas uzraksts, kas bija adresēts tieši viņam:

Lūsim. Par vēlu. Tagad tu medīsi uz aklo.

Un, lai padarītu tumšiem iespiedburtiem drukāto tekstu iezī­mīgāku, tajā bija attēlota ari sīciņa pelcka mikroshēma. GPS ierī­ces pamatsastavdaļa.

Viņa reakcija bija nemānāmā. Viņš netrakoja. Viņš tikai noīrē­ja vēl citu taksometru, iekapa taja un lika vadītajam braukt cauri Centralparkam. Koki bija tik mierinoši. Viņam vajadzēja uzmek­lēt kaut ko, kas palīdzētu nomierināties.

Parka netālu no laivu majas viņš atrada vientulīgu soliņu un, tur sēdēdams, sazvanījās ar Ņujorkas Universitāti. Viņa meli bija

pārliecinoši: viņš uzdevās par darbinieku, kas parbauda darba meklētāju sniegtas atsauksmes. Та viņam izdevās iztaujāt Melā­nijās agrako pasniedzēju, kas savulaik bijis viņas studiju pētīju­ma konsultants. Ar šā vira palīdzību viņš noskaidroja par Melā­nijās sadarbību ari ar Vorenu Voitu.

I.usim izdevās to visu paveikt mazak neka divu stundu laika.

Vel nebija pienācis laiks ļauties panikai. Viņš bija pareizi rīko­jies, ka turējās un negrasijas zaudēt dušu. Jo viņš joprojām nebija pametis spoli, l ai sekmīgi rīkotos talak, viņam bija nepieciešams kads palīgs no malas. Un patlaban Lūsis atradas Melānijās kolē­ģa dzīvokli, nogaidīdams, kamēr šis palīgs ieradīsies un iekritis viņam tieši rokas.

Jo no Vorena viņš pratis izdabūt gana vērtīgu palīdzību.

Pаг To Lūsis pat nešaubījās.