Živenšī kods

30

- Veiksmīgs minējums, Stnkers uzslavēja manu drosmi, kad gajam lejup pa 42. ielu garam Taimskveram. Mums joprojām va­jadzēja nosoļot vairakus kvartalus, nebijām pat nonākuši tuvu­ma turistu pūļiem. Tā vietā vienīgie kājāmgājēji, ko manījām, bija tipiski ņujorkieši, ultra šiki apģērbušies, viņi, neprātīgi steidzo­ties, mutuļoja mums apkārt ka Ņujorkas straujas ikdienas iemie­sojums. Bet es viņus tik tikko pamanīju. Biju parak koncentrejusies uz zelta kabatas pulksteni, kas gulēja man sauja.

- Ta nebija nekada veiksme, atteicu, joprojām lepna par savu uzvaru. Tikai nenoliedzama prasme. Es taču tev teicu, ka esmu nesakauta šis spēles lietprateja.

Sastapu viņa acu skatienu, kura vidēja smaida atblazma.

- Touchй! viņš taisnīgi atzina. Tikko ka tu to nosauci, atbilde šķita pati par sevi saprotama. Bet pirms tam gan…

- i .i, nu nesaki taču, ka tu nezināji, kadai jabut pareizajai at­bildei? Pec mana toņa nevarēja noskārst, cik maz es pati tobrīd biju pārliecinātā par savu lēmumu.

- Es tomēr nezināju, kads ir tas miklas atrisinājums, viņš papildinaja.

Šada atklatiba deva viņam plus punktus manas acis. Kad tiek izcīnītas prata uzvaras, vairums vīriešu nekad neatzīsies, ja kaut ko nezina. Un ja vien var blefot, tad viņi to dara, bet padoties vien­alga atsakās. Stnkers tomēr atšķiras no ša vairākuma. Un to viņš bija pieradījis jau ne reizi vien, un arī šis fakts saka aizķerties ma­nas smadzenēs.

- Ko nu? Strikers ievaicajas.

Visa mana uzvarošā pašpārliecinātībā sabruka ka karšu na­miņš no ša necila jautajuma. Esmu atrisinājusi miklu, bet ta ari neesam tikuši skaidrība, ko ar to visu darīt talak.

- Man nav ne mazakas nojegas, bažīgi atteicu. Cereju, ka saņemsim kaut ko praktiski pielietojamu. Kaut kadu tablešu iepa­kojumu, kuru mes atvērtu, un taja gulētu pamaciba un zaļu deva vai ari šļirce, kura būtu man domata pretinde. Neka tamlīdzīga. Mums neveicas.

Viņš uzmeta man raizigu skatienu. Ka tu tagad jūties?

Nebija neka tada, par ko man gribētos aizdomaties. Par atbil­di paraustīju plecus: Neka īpaša. Tāda mazliet nogurusi. Maz­liet satraukta ik pa laiciņam. Bet…

-Zinu. Tu ta justos ari tad, ja nebūtu saņēmusi nekādu nāvē­jošā toksina devu. Strikers turpināja mani cieši raudzīties, un es gandrīz vai varēju nojaust, kadas emocijas joņoja aiz viņa pie­res. Nebija nevienas drošas iespejas pārliecināties, vai tiešam es­mu saindēta. lespejams, ka mums priekša bija skrējiens uz aklo, bet mes nevarejam nogaidīt un nedarīt neko.

Pec mirkļa viņš izstiepa plaukstu pret mani: Iedod man to apskatīties.

Pasniedzu viņam pulksteni. Viņš atvaza ciparnīcas vāciņu, pulkstenis radīja ļoti abstraktu laiku piecpadsmit minūtes pari veselai stundai.

- Nav stundu raditaja, ieminējos.

Viņš pielika pulksteni pie auss. Netikšķ ari. Domāju, varbūt pulksteņa mehānisms ir sabojats.

- Vai tam vispār iekšā ir visi tie mazie āķīši un zobratiņi, kas citiem pulksteņiem?

- Japaraugas. Varbūt kads tos visus izvācis, lai to vieta ievie­totu tavu pretindi.

Mēģināju nezaudet cerības. Ja ne, tad vismaz taja bus kadas norādes, ko atrisinat un kur mums talak doties.

Pienācu viņam tuvāk, viņš knibinājās ap pulksteņa korpusu, tad sarūpēja kabatas nazi no džinsu aizmugures kabatas. Atvā­zis asmeni, viņš iestūma to sīciņaja sprauga, ko es pulksteņa kor­pusa nebiju agrak pat pamanījusi. Aizturēju elpu, kad ar smalku

klikšķi un pagriezienu korpuss puff un bija vaļa. Piepeši no­raudzījos zobratiņu mudžekli. Pulksteņa iekšpuse bija ka sadragata.

- Nolādēts, Strīkers sašutis noelsās.

īsu brītiņu apdomajos. Bijām atminējuši pedejo miklu un līdz ar to an atrisinājuši pirmo uzdevumu. Tomēr mums nebija ne jaus­mas, kurp doties talak. Mums nebija antivielas un izskatijas, ka netiks dotas ari nekādas norādes par turpmākajiem meklejumiem.

Visa šajā skrejiena pietrūka kaut kā liela un svarīga. Bijām kaut ko palaiduši garam.

Bet laiks tikmēr steidzas uz priekšu.