Živenšī kods

37

Stnkers steidzas uz galveno foajē, caur dzīslām stravoja le­dains miers. Šoreiz, viņš bija stalkers tas, kurš izgājis medības. Beidzot viņš pieliks punktu šai nepratigajai vajašanai. Tas notiks tieši te un tagad.

Iedams viņš turēja labo roku aiz žaketes kreisa atloka, izmanī­gi piesegdams ieroci, kas bija šaušanas gatavība. Uzmanīgi no­griezies ap stūri, viņš parbaudija perimetru pec shēmas: uz pulk­sten deviņiem, divpadsmitiem un trijiem. Skatiens rūpīgi vēroja apkaimi. Nekā.

Tas merglis bija nozudis.

Foajē izeja bija vērsta uz ielu, un, ja I usis būtu devies ara pa šo ceļu, tad viņš, iespejams, jau iekāpis kada taksometra un pat­laban atradas pusceļa lejup pa Piekto avēniju. Nolādēts.

Stnkers izskrēja caur durvīm un metas lalak uz priekšu pa ielu, pa ceļam novērodams apkartni visos iespējamajos virzienos, tomēr no Lūša nebija ne vests. Kadu bridi Stnkers sastinga skrejiena, mēģinādams izprast radušos situāciju. Ikviena muskuļu šķiedra ķermeni bija sasprindzinātā un gatava darbībai triecie­na. Stnkera acu priekša limuzīnos un taksometros piebrauca un devas prom labi ģērbtu cilvēku pari, daži smalkie viesi uzmeta viņam nesaprotošus skatienus, bet lielāka daļa viņu pat nepama­nīja. Un tomēr neviens no visiem šiem ļaudīm nebija I.usis.

Pamazam soli pa solim viņš atkapas viesnīcas durvju virzienā, līdz apstajas tieši blakus šveicaram. Prata iešāvās apdullinoša

doma, ko tūdaļ vajadzēja pārbaudīt. Viesnīcas bars, viņš vaicaja apkalpotajam, vai ir vēl kada ieeja bara, nevis caur centrālo vestibilu?

- Protams, kungs, šveicars goddevīgi paskaidroja. Apkalpo­tājs stīvi un ierasti cienīgi paversas, noradīdams uz Centralparku. Vel viena ieeja atrodas uz Piecdesmit devītās ielas. No tas var iekļūt tieši bara.

Strikers pat nenoklausījās šveicara sakamo līdz galam. Viņš jau skrējiena bija meties uz durvīm un steigšus brazas pari foajē. Viesnīcas vestibils bija ļaužu pilns; viņam nacas ar elkoņiem lauzt sev ceļu puli, kurā bija gan sievietes vakartērpos, gan vīrieši fra­kas, kamēr viņa krūtis milza aizvien lielāku baiļu kamols. Soļi du­nēja uz grīdas.

Ne, dievs, ludzu, nē!

Piepeši viņš pamanīja Melāniju, kas sedeja pie bara letes, pļapadama ar bārmeni, tik vienkārši un nepiespiesti. Viņa brīvi iekļāvās puli, kura vīdēja vēl kāds ducis vai vairak ļaužu. Drošī­ba! Paldies tev, dievs!

Viņš spēra soli tuvāk, bet viena mirkli viss mainijas.

Uz Melānijās krūtīm iezaigojās sarkanas gaismas punkts, l.azertemeklis. Automātiskā ieroča mērķa meklētājs. Un tas notēmēts tieši pret viņas sirdi.

Viņš pat nedomājot izrava savu ieroci un izšava augstu pari bara apmekletaju galvai, trāpot spoguļsienā. Meļa un bārmenis no trokšņa un sprādzienā nokrita pie zemes reizē ar izmestajam patronam.

Kliedzieni atbalsojās gaisa, kamēr Stnkers piesteidzas pie Mē­ļas, satvēra viņu aiz elkoņa un uzrava kajas. Skrien! viņš tikai paguva nošņākt, ar otru roku paķerdams datorsomu un Melas rokassomiņu. Viņa neiebilda, un abi steidzās prom no bara pa izeju, caur kuru Stnkers pirmīt bija ienācis. Izlūkojot foajē, viņi nekavējoties devas tam cauri un ara uz ielas.

Kada sieviete, tērpusies melnā eleganta kostīma, grasījās kapt piebraukušajā taksometra, kad Stnkers, dodams zīmi Melai, lai kāpj iekša, izteiksmīgi atvainojās damai un vienlaicīgi pastūma to mala, tad ari pats ieleca sēdekli blakus Melai un uzkliedza šo­ferim: Brauc!

Šoferis piedeva ga/i un strauji uzņēma ātrumu pa Piekto avē­niju. Braucot viņš ik pec brīža pameta neizpratnes pilnu skatie­nu atpakaļskata spoguli. Strikers nelikās par šoferi ne zinis, ta vietā viņš cieši satvēra Melu aiz abiem pleciem un noskatīja no augšas līdz lejai. Nolāpīts! Viņš gandrīz jau bija viņu zaudējis/

- No ša brīža, viņš čukstēja, mes turesimies tikai cieši kopa.

- Kas, pie velna, notiek? viņa noprasīja. Meļa smagi elpoja, krūtīm cilājoties.

- Viņš bija tevi atradis. Bija jau pacēlis ieroci un notēmējis uz. sirdi.

Melānijai seja pazuda krasas, un viņš neko pasaulē nevelejas vairak ka piekļaut viņu pie krūtīm un apsolīt, ka turpmāk viss bus tikai un vienīgi labi. Diemžel neko tamlīdzīgu apgalvot nevarēja. Tomēr gaužam gribējās noticēt labajam scenarijam, kaut vai tapec, ka viņš bija redzējis, cik ši meitene patiesība bija trausla.

- Viņš šava uz mani? Tas bija viņš? Viņas balss vairak līdzi­nājās čukstam. I.ai sadzirdētu, ko viņa teica, Slrikeram bija japieliecas pavisam tuvu.

- Es šāvu, viņš atziņas. Man vajadzēja pagūt pirmajam tevi nobiedet un brīdināt.

-Ak! Viņa gandrīz vai pateicīgi pasmaidīja. Tas patiešam nostrādā ja.

Taksometra šoferis paveras uz viņiem par plecu: Tatad, ļau­tiņi, kurp brauksim?

- Liela Centrālā stacija, Meļa uzreiz nodiktēja. Pagriezusies pret Strikeru, viņa parvaicaja: Ceru, ka es nospriedu pareizi?

Viņš cieši satvēra viņas roku. Mes uzmeklēsim to, lai kas tur bulu.

- Kaut nu izdotos! Neģelis ir mums cieši uz pedam.

- Ceru, ka tu viesnīcas numura neatstaji nekādās svarīgas lie­tas? viņš pavaicaja, veroties pa logu un samanīdams taluma pa­gaistam viesnīcas eku. Jo mēs vairs tur neatgriezīsimies.

- Persona non grūta" pec lavas šaudīšanas?

-Ja, uz to pusi. Piedod, ka ta iznaca.

- Man šķiet, ka tas mus padara vienlīdzīgākus šaja spēlē, viņa pavēstīja ar drumu smaidu. Es parakstīju barā čeku, kas tika pieskaitīts istabas rēķinam. Ja tas tips iepriekš nezinaja, kura numura bijām apmetušies, tad tagad viņš to zina.