Živenšī kods

35

Vilcieni. Lūk, ari ilgi mekleta atbilde. Tai bija jabut pareizajai. Mes visu laiku bijām raudzījušies tai tieši virsu, bet ta ari palai­duši garam nepamanītu.

Kamēr Strikers ziņkārīgi nolūkojās, ko es grasos darīt, norau­sos no ērtās gultas un iekārtojos pie datora ekrāna. Dators jopro­jām bija tiešsaistes pieslēguma, un man izdevās paris mirkļos uzmeklet interneta to, ko jau sen vajadzēja atrast. Viss, kas bija japaveic jaievada Google meklētājprogrammā burtu kombināci­jā: "C.P.R.R. saisinajums", un gandrīz momenta datora paradijas atbilde, kas apliecinaja, ka man bijusi pilnīga taisnība.

- Central Pacific Railroad jeb Centrālais Kontinentālais dzelz­ceļš, Strīkers man par plecu nolasīja. Nu un tad?

- Dzelzceļš! Izteiksmīgi viņam atkartoju. Centralais. Lie­lais centrālais… Cerīgi vēros Stnkera seja, bet viņš joprojām ne­noskārta, uz ko es tēmēju. Ei, Strīker, tev taču ari tapis skaidrs? Miklas atminējums mus noved pie Lielās Centrālās stacijas. Un piecpadsmit ir kads glabatavas numurs.

- Ļoti apšaubu, Stnkers iebilda, iznicinādams manu iespeju padižoties paša iedīgli. Vairak neka skaidrs, ka pec 11. septem­bra visas bagažas glabatavas ir likvidētas.

- Bet es esmu tur redzējusi bagažas glabatavas skapīšus. Man noteikti ir taisnība. Un pat ja tie nebija bagažas skapīši, varbūt ka viņiem ir kada cita numurēta sistēma, pec kuras somas tiek novietotas plauktos garakiem ceļojumiem, piemeram, uz Eiropu.

-Tie skaitļi varētu apzīmēt ari vilciena numuru vai varbūt plat­formas numuru, vai pat dučiem visvisādu citu lietu.

Nācās piekrist, ka Strikeram taisnība. Raugoties no ša skatu punkta, mana teorija izklausījās krietni pieticīgākā un mazticamaka, nekā tas bija licies iepriekš. Tomēr ši bija vienīga teorija, kas man pēdējā laika iešāvusies prata, un es negrasījos no tas at­teikties bez cmas. Ja citādi nevarēs, braukšu uz Centrālo staciju viena pati, lai pārliecinātos.

Ar skubu apģērbos, tad paķeru savu somiņu. Strikers tieši lai­ka aizvaza klepjdatoru, un mes steidzāmies uz viesnīcas vestibi­lu. Tikko bijām tikuši līdz liftam, kad ta durvis atveras. Tomēr bi­ju piesardzīga pirms iekāpšanas lifta aši pārliecinājos, vai nepamanīšu Lūša vaibstus starp lifta pasažieriem.

Kad lifta durvis pec paris sekundem atvērās jau pirmaja stā­vā, Strikers cieši satvēra manu elkoni, pastumdams mani sāņus un ļaudams pārējiem izkāpt pirms mums. Tikai tad viņš ļāva ari man izkāpt no lifta un iedams turpinaja rūpīgi noverot apkartni, katram gadījumam aizsegdams mani ar savu ķermeni. Kadu ne­apjaustu bridi sajutos gandrīz kā slavenība vai kads augstaka ran­ga politiķis. Ak tad tadas sajūtas viņiem japiedzivo ikdiena… Visapkart stalkeri un miesassargi; savulaik kadu neilgu dzīves posmu tiešam biju fantazējusi, ka tas ir but Britnijai Spirsai. Ta kā nepavisam neprotu dziedāt, bija diezgan dumji iedomāties se­vi Britnijas vieta (daži droši vien iebildis, ka ari Britnija dziedāt neprot). Šaja mirkli negaidot apjautu, cik ļoti man palaimējies, ka neesmu apveltīta ar lielu talantu. Ja slavenibam pastavigi jadzīvo, slepjoties un sargajoties no puļa, es nekad mūža nevēlētos sev tadu likteni.

Lifts bija apstajies Plazu viesnīcas reģistratūras stāvā. Visu lif­tu durvis bija vērstas tieši iepretim reģistratūras letēm. Kad izkā­pām, es paveros pa kreisi.

Viņš bija tur! Tieši pari telpai, otraja puse. Atbalstījies pret leti, sarunājas ar uzņemšanas darbinieku. Vel neredzēju runātājā se­ju, bet saklausīju līdz šermuļiem pazīstamu balsi, šis balss īpaš­nieks bija nobaidījis mani līdz nāvei jau pie Toda majas ārdur­vīm. Balss patlaban vaicaja reģistratūras darbiniekam, kura numura esmu apmetusies.

- Melānijā Linna Preskota, viņš u/stajīgi taujaja. Bijām sa­runājuši, ka ieradīšos. Šausmas sastingu, gaidot klerka atbildi.

- Atvainojiet, kungs, es jau parbaudiju, bet viņa pie mums nav reģistrejusies.

- Un ka ar Metju Strikeru?

Strikers tikmēr bija sagrabis mani ai/ augšdelma un ai/vilcis iespējami nostāk, prom no Lūša acīm. Steigšus izlavījāmies no viesnīcas uz Palin Cauri stūra pie juvelieru veikala. Briljanti mir­dzēja veikala skatloga ka apliecinājums bagalibai un greznībai.

Tieši taja laika Lūsis rūpīgi nopētīja apkartni, juzdamies pa­galam apmuļķots, ka gājis pa nepareizām pedam.

Laikam Stnkers uzminēja, kads skats paveras manam acīm, jo nekavējoties pārliecās man pari, lai es no viesnīcas puses nebutu saredzama. Cieši mani apkampis, viņš iečukstēja: Esam jaunlaulatie, viņš skaidroja. Un nevienu bridi nespejam viens otru palaist vaļa. Skūpsti mani!

Neiebildu. Nebija jau nekādās lielas izvēles un ari nevienas drošas vielas, kurp doties. Varbūt es noticēju Stnkers spes mani aizsargat. Varbūt pieņemu, ka drīz bus jamirst tik un la, tad kā­pēc pirms nāves nebaudīt laimīgas izjūtas? īsti nemaz nezināju un ari nevelējos vairs analizēt kas un kapec. Cieši piekļāvos Stnkeram un ļāvu, lai viņš ka apmats skūpsta manas lupas.

Gribētos jau atzit, ka siltums, kas plūda no viņa skūpsta, pār­pildi ja mani ar tadu sajūsmu, ka aizmirsu it visas savas problē­mas. Aizmirsu, ka biju slepkavas mērķis. Aizmirsu, ka mana dzī­ve pārvērtusies nebeidzama murga.

Kur nu!

Apmēram pirms paris slundam musu numuriņa, tad gan es skūpsta izbaudīju pilnīgu aizmiršanos, mirkļa laimes izjutu, to­mēr šeit, šajos briesmu pilnajos brīžos, tik tikko pamanīju, ka mu­su lupas saskaras. Iespejams, ka skūpsts bija tīri labs un patī­kams, tomēr man vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai neizrautos un nemestos projām no Stnkera apskāvieniem, dievs vien sazina, kada virziena ka tik talak projām no šejienes un Lūša baisma tuvuma.

Protams, ka es saņemos un nekur neaizbēgu, tomēr man nav palicis atmiņa, cik ilgi mes skūpstījāmies. Šķita, ka tas velkas bez­

galīgi. Es tik tikko valdījos, lai nepretojoties paliktu cieša ja apskaviena Strikera rokas. Kad beidzot no tam atbrīvojos, pārsteigtā atklaju, ka iepriekš biju jutusies daudz pasargataka. Strikers bija ma­na drošība, un ta ka viņš neatvirzijas no manis talak par divām collām, gribēju viņam piekļauties un palikt viņa tuvuma.

- Mukām, viņš klusu mudināja.

Ar galvas mājienu paudu piekrišanu un ļāvu viņam sevi vilkt cauri Palm Court patīkami tumši noēnotajam un tomēr gaužam elegantajam nostūrim, pa kreisi palika briljantu vitrīnas, kas žilbinaja Plaza apmeklētājus. Apsteigušies ap tuvīno ielas stūri, mes sastingam. Tikai pec pussekundes aptveru kalab. I.usis jau bija iznācis foajē, roka turēdams neaizdegtu cigareti, un seja vidēja ļauna izteiksme. Viņš mus nepamanīja, toties es paguvu uzlūkot vajataja acis. Mans pirmais iespaids bija pareizs. Viņa skatiens izstaroja briesmas un bīstamību. Bīstams un apbrīnojams. Viņš bija izgājis medības. Viņam ta nebija tikai spēle, ko izspēlēt un pamest, viņš tiešam izbaudīja visu, ko piedzīvo realitate. Viņš al­ka šo kroplīgo ārprātu. Viņam tas deva varas sajutu. Un kapec ne? Viņš bija tas, kurš dzen pēdas medījumam. Ta nebija viņa na­baga piere, kura ietetovets liels, sarkans mērķa aplis.

Vispirms iedomājos, ka viņš ir pilnīgi ķerts. Bet vai tas varēja but vienīgais iemesls? Vai viņš spēlēja tikai, lai izjustu medību kaislību? Vai taja visa neslēpās ari vel kas vairak?

Ko viņš saņems, ja uzvarēs?

Tieši ta paša iemesla deļ gribēju uzzināt, ko īsti saņemšu es, ja inau izdosies uzvarēt?

Bušu izdzīvojusi, protams. Tomēr prata rosījās šaubas. I ai kurš bija musu leļļu meistars, kas raustīja musu visu iesaistīto aukli­ņas, izdzīvošana nebija nekada balva. Tas drīzāk varēja but tikai blakus nosacījums. Un varavīksnes viņa gala mani gaidīja kada balva. Virtualaja pasaule ta butu naudas balva. Vai te ari? Nezi­nāju. Tomēr biju apņēmības pilna noturēties dzīvajos pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.