Živenšī kods

10

No manis nekāda dižā skrējēja nesanaca. Nekad neesmu pie­vērsusies ielu skrējienam veselības nolūkos vai vismaz skrieša­nai ka ladai; es pat nenodarbojos ar pilatem, tomēr no Toda dzī­vokļa metos bēgšus tada atruma, ka olimpiskais sprinteris salidzinajuma ar mani paliktu kauna. No Toda dzīvokļa biju iz­skrējusi bez apaviem, tāpēc tagad manas basas kajas klupa un slīdēja uz ielas plātnēm, pēdas drīz vien saka smelgt, pastiprinā­jās sajūta, ka man sānos duras nokaitēti naži. Pat ņemot vērā šo negaidīto, bet tik ļoti nepieciešamo adrenalīna uzpludu organis­ma, nebija ne mazako cerību, ka viena skrejiena es spētu sasniegt majas.

Vel norikšoju paris kvartalu, kajas jau saka kļūt šļauganas ka makaroni, bet tad pamanīju tuvāko ieeju metro stacijā un metos taja. Veiksmīgi sagadijas, ka šis metro maršruts varēja mani aiz­vest māju virziena. Nonākusi uz. platformas, sabruku uz. izliekta plastmasas sola, kampu galoniem gaisu ar pavērtu muti, lai drī­zāk atelstos.

Kad vagons, kurā iekāpu, beidzot izkustējās prom no platfor­mas, saņemu visu atlikušo sparu, lai uzmanīgi nopētītu apkartni, nervu gali vai vibrēja no mežonīgam bailēm. Pamanīju stacijas ap­sargu un, pirmā instinkta vadīta, grasījos mesties pie ta pec palī­dzības. Tomēr laikus nobremzēju. Ja nu ari viņš bija tepat? Ja nu slepkavnieks pamanītu mani sarunajamies ar policistu uzreiz pec tam, kad īpaši bija piekodinājis manis pašas laba neko tadu neuz­sākt? Kadas drausmas vēl varēja atgadīties, pārkāpjot šo notei-

kurnu? Nodrebinājos un piesardzīgi palūkojos apkart, bīdāmās ieraudzīt, ka tumšās acis blenž tieši uz mani.

Tomēr šķita, ka neko bīstamu nemana. Vismaz nebija neviena, kas apdraudētu tieši mani. Es gan atri apguvu cinisku attieksmi… Tomēr apkart redzamie ļautiņi izskatījās visai nekaitīgi. Kads vī­rietis un sieviete lietišķa stila kostīmos, izvilkuši savus plaukst­datorus, grasījas uzsākt darbu. Tūristi ar saviem muļķīgajiem fotoaparātiem un ielaminetam pilsētas kartēm. Tipiski bohemieši, kas, iespejams, dzīvoja turpat netālu ap stūri, manā kvartala. Pa­rasta tauta, kas darbdienu vakaros pārvietojas ar metro, tieši tadi paši cilvēki, kādus biju ieradusi redzet ik ritu, kopš pirms veselas mūžības ievācos Manhetena.

Nekad iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību šādiem ļaudīm, to ties tagad bažīgi nopētīju, pat vairakkart. Vai kads no klātesoša­jiem varētu strādāt kopa ar to izdzimteni, kas nogalēja Todu? Vai kads no viņiem man sekoja?

Notrīcēju un, kad vilciens iebrauca nakamaja pietura, mani parņema mežonīga velme mesties begt. Tiklīdz durvis atveras, nā­vīgā skrejiena metos prom no vagona. Apkartejie ziņkāri raudzī­jās, bet man bija vienalga. Pie velna visu, gribēju nekavējoties tikt talu prom.

Cik izdevās pamanīt, man neviens nesekoja, vienīgi paris pui­šu zvaigajot nolūkojas mana trakaja skrējienā pa metro kāpnēm. Nokļuvusi līdz ielai, ātrumu nesamazināju, turpināju brāzties ka sprinta, un, kad beidzot sasniedzu savas majas, pēdas bija jēlas, plaušas kaisa, un likās, ka man dnzak draud nave no sirdstrie­kas neka slepkavības deļ.

Slepkavība.

Ak dievs, Tods!

Iesvelas sāpes, tas reizē ar atminam trapija tik sāpīgi ka kritiens ledus aukstā ūdenī. 1 īdz šim biju koncentrējusies pati uz savu glā­biņu, tomēr tagad, kad beidzot biju tikusi mājas un mani apņēma manīgi droša pazīstamu lietu vide, realitāte visa skaudruma iekam­pa savus asos zobus manas apziņas pagaidu patvēruma.

Tods bija miris.

Viņš bija pilnīgi un galīgi miris, un nekas, ko es varētu teikt vai darīt, viņu neatsauks dzīve. Nebija neviena, pie ka es varētu

vērsties pec sapratnes ne kruķi, ne ari tas jukušais slepkava. Tods bija pagalam, viņa cerības un sapņi zaudējuši jebkādu jēgu vienas vienīgas lodes deļ.

Un šī lode bija domata ka brīdinājums man.

Kapec?

Nebija ne jausmas. Un šaja šausmu pilnajā diena lads notiku­mu pavērsiens mani biedeja vairak par visu.