Živenšī kods

9

MEMORANDS

NO: Arābalda Grimaldi

KAM: Tomasam Rierdonam, eskvairam

Labi, Tomas, tik tālu nu esam. Precīzāk sakot te nu tu esi. Ja lasi šo, tātad esmu nolicis karoti, nokampis vis­lielāko kumosu un devies pie visvarenākā Pentium proce­sora debesīs.

Kāda traģēdija, viņi teiks. Viņš bija tik jauns. Tik žilbi­noši apdāvināts. Un viņiem būs taisnība.

Vienmēr esmu zinājis, ka nomiršu jauns. Tikpat labi, kā zināju, ka iemantošu pirmo miljardu, iekams man apritēs trīsdesmit. Es esmu īstais vīrs, Tomas. Atceries to. Es es­mu. istais. Vīrs. Un pat nāve man to nevar atņemt. Parau­gies. Un tu redzēsi. Grasos pierādīt pasaulei, ka varu izdarīt ko tādu, kas nevienam cilvēkam līdz šim nav izdevies: tai­sos realitāti veidot no fantāzijas. īsāk izsakoties, taisos spē­lēt Dievu. Grasos novēzēt savu zizli un aizsūtīt aitas pie slaktera. Tik daudz mazu aitiņu lēkā pa manām spēļu pļa­vām… cik daudzas no viņām baidās tikt nokautas?

Būsi jau ticis skaidrībā, ka šī nav daļa no manas pēdē­jās vēlēšanās. Piedabūju tavu sekretāru, lai ieslēpj šo vēs­ti tavos papīros tieši mūsu pēdējās tikšanās laikā. (Lielisks puisis. Tiešām žēl par to zaudējumu.) Kas zina, cik ilgi ma­nis uzrakstītais nogulēs te neatvērts, iekams tevi izsauks,

lai nolasītu manu pēdējo vēlēšanos. (Kaut gan, pieņemu ja reiz tu šo lasi, tātad ir jau skaidrs, tieši oik ilgi mans vēstījums gaidījis. Es, protams, esmu atļāvies būt gana aiz­māršīgs.)

Esmu iedarbinājis dažus procesus. Pagrūdis bumbu, lai ripo. Esmu iespraudis kontaktdakšu.

Pirmajā brīdī, iespējams, tu nolemsi, ka neesmu pie pil­na prāta, bet varu tev apliecināt, ka tomēr esmu. Mēdz teikt, starp ģēniju un vājprātīgo ir diezgan netverama ro­beža. Uzticies man, draugs. Neesmu pārkāpis šo robežu, kaut, iespējams, dažubrīd esmu pa to pat dejojis, prazdams sevi pasargāt no iekrišanas pilnīgā ārprāta tumsā.

Vai jucis cilvēks spētu kaut ko tik skaistu noorganizēt? Vai jebkurš, neizmantojot visu savu smadzeņu potenciālu, spētu iedarbināt tādus brīnumus, kā to esmu realizējis es? Domāju, ka nē.

Viss drīz notiks, mans draugs. Visu, ko neesmu pagu­vis paveikt, dzīvs būdams, paveikšu pēc nāves. Kā Džonijs Travolta saka filmā “Salauztā bulta”: “Vai nav labais?”

Visi komponenti ir savās vietās. Un visi iespējamie sa mezglojumi ir paredzēti. 2004. gada novembrī pat pama­nījos notestēt vienu ciklu pārbaudei. Džeimija Teita. Viņa atteicās piedalīties manā spēlē. Tā bija kļūda. Esmu ņē­mis vērā šo kļūdīšanos un tagad spēle, kādu to esmu iece­rējis, notiks, turklāt saskaņā ar manis plānoto. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Redzi nu, mans draugs. Esmu to paveicis. Iznesis SIU ārā, reālajā pasaulē. Esmu to pārlicis no kibertelpas un pie­saistījis reāliem cilvēkiem. īsta dzīve. Un īsta nāve.

Vai es jau neminēju, ka esmu sasodīti apdāvināts?

Un tagad, Tomas, par darījumu. Esmu arī tev iedalījis kādu lomu savā mazajā drāmā. Nelielu, bet ļoti svarīgu lo­mu.

Domāju, ka tu sadarbosies pat bez pamudinājuma, bet gadījumā, ja kļūdos, esmu spēris dažādus soļus, lai būtu pārliecināts, ka tev nebūs nekādas iespējas spēli apturēt vai iesaistīt tās apturēšanā kādas likumsargu varas insti­

tūcijas. Javas meitas? Tava sieva? Ja mīli viņas, tu darbo­sies saskaņā ar manu plānu. No tevis es prasu tikai klu­sumu. Un, patiešām, kālab lai tu iebilstu? Ko tas tev dos? Nu jau esmu likumam nesasniedzams. Un tieši tāpat ir ar spēli.

Šī būs viena ellišķīga padarīšana. Kā es gribētu būt klāt un to pieredzēt'

Bet tagad, Tomas, lasi uzmanīgi, jo tas, ko teikšu, būs domāts tikai tavām acīm, un tad tu sapratīsi, ko īsti esmu nodomājis un ko turpināšu vadīt no bedres, sešas pēdas zem…