Živenšī kods

58

Varbūt, ka Sveta Patrika ka ted rale Piektaja avēnija kadam šķi­ta ka debesis zemes virsu. Man debesis bija visa Piektā avēnija. Izsakoties precīzāk, visi tie veikali, kas atradas Piektaja avēnija.

Dzīves ironija, ka šoreiz, kad apņēmīgi traucamies pa manu dievināto maršrutu un pagajam garam visiem tiem veikaliem, ku­rus apmeklet allaž biju karojusi bez sava gala, varēju tikai pabrī­nīties, cik vienaldzīgi man tie visi piepeši šķita.

Visi veikali tikai nozibēja man gar acīm. Un nevis man vienai, bet man kopa ar pievilcīgu vīrieti, kam kabata bija iespaidīga nau­das summa, ko tērēt. Dīvaina karta man patiešam nebija par tiem ne mazakas intereses. Tie tur varēja but un varēja nebūt… (nu la­bi, kad devāmies garam Manolo Hluhniks veikalam, mana sirds vieglītēm ietrīsējās, bet, par laimi, šis veikals nebija mums tieši pa ceļam, un tas nozīmē, ka nenācās mocīties nožēla par to, ka japaiet tam garam, ne uz. mirkli neielukojoties taja).

Un, runājot pavisam godīgi, nekada AKMANSDIF.VS noska­ņojuma man nebija, ari ieejot pa agrāk tik ļoti dievinātā Tiffany's veikala durvīm. Vairums meiteņu Tifaniju apmekle kopa ar savu vīru vai līgavaini (vai mīļāko, vai ari bagatu tētiņu). Es biju šeit ieradusies, tikai lai glābtu savu dzīvību.

Tas mani pamatīgi apbedinaja.

Veikala apkalpotaja, kas mums tuvojās, bija ta ieveidojusi frizuru, ka matu sakartojums atgādināja Odriju 1 Iepbernu visu lai­ku slavenakaja kinofilma "Brokastis Tīfanija". Tada maza burvī­ga būtne, un visticamak, ka tads izskats naca viņai tikai par labu.

- Ka varu jums palīdzēt?

Kad nu jautajums bija izteikts, piepeši aptveru, ka man nav ne mazakas nojausmas, ko vaicat talak. Visu ceļu pa Piekto avēniju bijām devušies šurp klusējot, katrs iegrimis savas domas. Tas, ka beidzot zinu, kurp mums jadodas turpmāko atminējumu meklē­jumos, mani bija ta sajusminajis, ka pat neapdomaju, ka mes šo atminējumu ieraudzīsim, kad būsim nonākuši gala.

Par laimi, Strikers nebija uz mutes kritis. Kads draugs pie­zvanīja, viņš raiti meloja, ka esot nopircis manai mīļotajai davanu un ka mēs varot ierasties šeit to saņemt.

Mīļotu? Domās izmēģināju, ka tas skan, un, jaatzist, man tīri labi patika. Ja, varētu atzīties, ka man tas pat ļoti patika.

Kamēr Od rija Hepbema devas atpakaļ pie kases pārliecināties, vai mus tur negaida atstats noslēpumains sainītis, es klusi vaicaju, pieliekusies tuvāk Strikeram:

- Vai tu esi pārliecināts par to, ko dari?

- Nepavisam ne. Vai tev ir kada labaka ideja, ko mums pasakt?

- Ne, man ari nav nekādās nojausmas. Pieļāvu, ka šeit varēja but runa par kadu nejaucigu uzrakstu, kas uzskribelets uz tuale­tes sienas, tomēr viss šaja veikala ir parak grezns un uzposts, lai pieļautu kadu cucibu tualete. Iespējams, ja ta butu noticis, veika­la gadīgie darbinieki jau pirms manas ierašanas butu neveiksmī­gajai sienai uzklājuši jaunu krasas kārtu. Ta kā es to vienalga ne spētu uziet. To pateikusi, savilku ciešanu pilnu seju.

- Cerams, ka tev izradīsies taisnība. Un ja ne, mes allaž varam atgriezties pie teva Padija un mēģināt uzzināt, kadas palīdzīgas norādes vēl viņš mums spētu dot.

Odrijas līdziniece atgriezās, nesdama bloknotu. Mums ir at­zīmēti vairaki pirkumi, kas gaida, kad īpašnieki tos paņems. Jusu vārds? viņa vaicaja, sagatavojusi rakstamo, lai pierakstītu.

- Melānijā Preskota.

Viņa paršķira vairakas lappuses, ar pildspalvu rūpīgi sekoda­ma līdzi visiem ierakstiem. Man ļoti žēl, bet musu sarakstos tads vārds nav atrodams.

- A… Labi, skaidrs. Un ko nu? Eee, hmm, ziniet, viņš mani bieži sauc tādā smieklīga mīļvardiņa. Tomēr man, hmm, butu grūti

noticēt, ka viņš šo iesauku bulu nosaucis publiski. Varbūt viņš izmantojis tikai iniciāļus? Vai saraksta ir burti SIU?

Uztraukuma aizturēju elpu, tomēr biju cieši pārliecinātā, ka at­šifrējums ir šeit, šaja veikala. Tam te vienkārši vajadzēja but. Un ja neko neatradīsim, ar mums bus cauri. Man vairs nebija atliku­si neviena noderīga ideja.

Viņa vēlreiz izskatīja visu sarakstu. Gandrīz nemānāmā gal­vas kustība, un es jau nojautu, kada bus atbilde. Atvainojiet. Mu­šu saraksta nav neka tamlīdzīga.

-Ak, hmm, ziniet…

- Darga, varbūt viņš izmantojis vel kadu no taviem mīļvardiņicm? Metju apvaicajas. Izpalīdzīgajai Hepbernas jaunkundzei viņš paskaidroja: Musu draugs 1 ,usis ir tik liels jokdaris…

Viņa vēlreiz pieversas sarakstam, šoreiz jau mazliet nepacietī­gāk. Vai man meklet vēlreiz, bet tagad skatīties vardu Lūsis?

- Ja, lūdzu, Strikers palūdza, esiet tik laipna.

Es atkartoti aizturēju elpu no satraukuma. Un viņa vēlreiz no­raidoši papurinaja galvu.

Noputos. Acīmredzami Strikers šaja raunda bus zaudētajs. Vi­ņam dnzak vajadzēja iedegt svecīti pie Jaunavas Marijas un iz­lūgties, lai suta mums pietiekami daudz attapības atminēt šo sa­sodīti stulbo miklu.

Koncentrējos, meģinadama izprast galva uzvirmojušās domu druskas. Vai zini ko, liku priekša, iespejams, ka Lūsis bus pateicis tavu vardu.

Strikers vaicajoši paveras mani, skatiens vēstīja, ka viņš sak apšaubīt manu veselo sapratu, tomēr viņš nolēma paklausīt. Ja, pameģiniet! viņš ierosinaja.

- Mihaels, es viņu steidzīgi partraucu. Mihaels Luiss.

Centīga jaunkundze vēlreiz parskatija visu sarakstu, vilkda­ma ar pildspalvu līdzi katrai ailītei. Gaidīdama atbildi, biju jau tik sanervozējusies, ka nolēmu nekavējoties doties projām, ja ari šoreiz musu minējums paliks bez apstiprinājumā.

- Man te ir Luiss Mihaels, viņa piepeši teica.

- Pareizi, Strikers uzreiz atsaucas, neļaudams damitei uz­dot liekus jautajumus. Tas esmu es.

Hepbernas uzacs pārsteigumā savilkas augsta loka. Tad viņa neticīgi paraudzījās mani. Es piekrītoši pamaju. Šaja saraksta vārds un uzvārds minēts nepareizā secība. Vispirms uzvārds un tad vārds.

Nebiju cieši pārliecinātā, ka pardeveja man noticējusi, un re­dze ju, ka šis šaubas neizgaist, kad viņa lūdza Strikeram apstipri­nājumam uzradīt kadu personu apliecinošu dokumentu.

- Dargais, vai nav trakums, es pulējos glābt situāciju. Es taču tev teicu, lai neaizmirsti maku majas! To teikdama, palū­kojos uz veikala darbinieci, cerot uz sapratni, viņš nekad mani neklausas… Pārdevējas lupu kaktiņi viegli ieliecas, to pamanī­jusi, sadūšojos turpināt taja paša gara. Es pilnīgi noteikti sa­protu, ka nevarat mums tagad atdot pirkumu, tomēr mes varētu rit iegriezties vēlreiz, paņemot līdz vaditaja apliecību, ko uzradīt. Tomēr, vai mes nevaretu uzmest davanai tikai vienu skatienu?

-Ja, redziet, es neesmu pārliecināta. Tas gan īsti nebutu…

- Ak, es zinu, cik tas ir briesmīgi apgrūtinoši, strauji turpi­nāju iesākto. Bet mums paredzēts šo pecpusdien tikties ar L.usi, un es zinu, ka viņš noteikti apvaicasies, ka man patika davana.

-Jūs mums patiešam gaužam izpalīdzētu, ja ļautu tikai ieska­tīties, -Strikers palīdzēja no savas puses.

Sieviete satraukuma aplaizīja lupas, tad palūkojas veikala me­nedžera virzienā, laikam lai pārliecinātos, vai kads vero, ko viņa dara. Tad beidzot viņa piekrītoši pamaja.

- Labi. Bet tikai vienu skatienu.

Zvēru, es gribēju meiteni pateicība par to noskūpstīt, bet man bija aizdomas, ka šadu jutu izpausmi viņa novērtētu daudz, labak, ja ta nāktu no Stnkera, nevis no manis.

Meitene atgriežas no veikala iekštelpām, nesdama slaveno Tifanijas zilo davanu kārbu. Ta bija apmēram kurpju kastes lielu­ma. Viņa atvēra kārbu, izcīnījās cauri neskaitamam kartam iesai­ņojama papīra un tad izcēla kristālā plāksni.

- Cik, hmm, skaisti, es ieteicos. Kas tas ir?

- Neesmu pārliecinātā, viņa atbildēja. Ta ir mazliet par lielu, lai kalpotu kā papīra prese.

Viņai bija taisnība. Priekšmets bija apmēram astoņas collas ga­ruma, četras platuma un vismaz collu biezs. Ciets, pamatīgs kris-

tala gabals, ta virsma kaut kas bija iegravēts. Pieliecos tuvāk, lai mēģinātu izlasīt, Stnkers likņaja man turpat tuvuma. Dzirdēju, ka viņš strauji ievelk elpu, un nopratu, ka viņš ir pamanījis to pašu, ko es. Te nu ta bija. Mūsu mikla.

- Ak, redz, kapec ta, mūsu I iepberna raudzijas uz saviem sarakstiem. Tas ir bijis speciāls pasutījums. Viņa vēlreiz palū­kojas uz iegravejumu un tad atpakaļ uz mani. Vai tas jums kaut ko izsaka? viņa vaicaja.

- Viņam patīk visādās speles un minējumi, atteicu. Vai varu aizņemties no jums zīmuli un papīra lapu?

Varbūt mes nevarejam ņemt plāksni sev līdzi, toties neviens nekavēja mūs norakstīt kodēto ziņu:

Slepenā karaļu urna,

Rebekai:

552:2 , 9:15, 36:6, 602:6, 635:67, 274:9, 800:67, 642:54, 641:9, 148:53, 45:30, 51:7, 161:14.