Živenšī kods

6

Velak, pec pārdzīvotiem diviem vareniem orgasmiem, biju pil­nība atmodusies un saku spriest mazliet saprātigak. Ja pirms da­žam stundām es vel spēju sev vaicat, kas gan varētu noiet greizi, ja ari pārgulēšu ar Todu, tad tagad manas jau mazak apreibušās smadzenes bija sākušās izšķirot visas iespējamas versijas un naca klaja ar papravu neladzibu sarakstu.

Pirmkārt, sagadadams man orgasmus, Tods varēja gut maldī­gu pārliecību, ka nodrošinājis ari atpakaļceļu un pavēris durvis uz manu iepriekšējo dzīvi. Iespējams, ka tagad viņš cerēja uz vairak neka šo vienu naksnīgas tikšanas reizi. Otrkārt, varēju tīri ne­manot nonākt taja nenobriedušu meiteņu statusa, kuram patie­šām šķiet, ka izdevies sekss ir pietiekami labs pamats īstam un pastavigam attiecībām. (Šaja punkta man vajadzēja but gana pie­redzējušai. Man bija galvu reibinošs sekss ar Todu četru mēnešu ilguma, un vel mēnesis bija nepieciešams, lai es saktu apjaust, ka musu attiecības virzās uz nekurieni. Vel krietns menesis pagāja, saņemoties drosmi, lai sarautu tik ieilgušo sakaru, neraugoties uz. eksplozīviem orgasmiem vienam pec otra. Visbeidzot es pamanī­jos saraut šis attiecības, un, jā, man beidzot ir iegādāts tīri jauks vibrators. Bet tas, protams, ir pavisam cits stāsts.)

Treškārt… un raugoties no šodienas perspektīvas, pat vissva­rīgāk… tas, kas varēja iegūt pavisam neveļamus apjomus, bija akūts miega trukums. Biju pavisam piemirsusi neciešamo, apdul­linošo un izmisuma dzenošo krakšanu; nezinu pat, ka man tas bija izdevies. Šobrīd man tas atausa atmiņa ar jaunu spilgtumu.

Un šis diemžēl nebija tas gadījums, kad pietiekami cieši iestāstot sev "ignorē to un tas atri vien beigsies", varēja panakt paciešamu klusumu.

Paris reižu sparīgi pagrozījos, ta lai gulta no maniem pūliņiem sakustētos un nokratītos. Nekada iespaida. Uzvilku pari galvai spilvenu, tādejādi izskaudamas pec sievietes, kas pūlas no kaut ka noslepties. Gatava nejedziba! Man neizdevās ne mazinat netī­kamo troksni, ne an izciest skabekļa trukumu. Ne, tas man nedereja.

Ar pietiekami skaļu vaidu, kas spētu pamodinat pat aizmigu­šo Ērkšķroziti, paslējos uz elkoņa un palūkojos uz. puisi. Aizkari bija vaļa, un es varēju gana skaidri saskatīt viņa vaibstus pilsē­tas laternu atblazma. Toda mute bija pavērta, žoklis atšļucis, un, jaatzist, biju uzvārētājā balvas cienīga par spēju savaldīties un neaizspiest ar pirkstiem ciet viņa nāsis.

Ta vieta, paņēmusi savu spilvenu un segu, devos uz vannas istabu. Varbūt tur nebija pietiekami ērti, toties vismaz, pilnīgi kluss.