Živenšī kods

57

Kad viņi torit iesoļoja Svēta Patrika katedrale, Strikers auto­mātiski pārkrustījās, kaut gadiem ilgi nebija spēris kaju neviena baznīca. Kopš viņa mate smagi saslima, viņš vairs nebija apmek­lējis misi. Saņēmis ziņu par matēs slimību, Strikers nevilcino­ties atstaja dienestu. Toreiz viņam bija izdevies sazinaties ar se­nu paziņu Reiliju, kas piedavaja darbu maiņas, ta ka Strikers pirmām kartam varēja izbrīvēt laiku, lai butu kopa ar mati un ari lai mainītu dzīvesvietu no Kolumbijas pavalsts uz Džersijas pavalsti.

Reilijam nebija iebildumu, un Strikers varēja atgriezties Džersija, lai butu matēs tuvuma. Mati viņš nebija redzējis jau trīs ga­dus, un tikai sastopoties pamanīja, cik ļoti māte novājējusi, cik viņas āda kļuvusi plana, trausla un nokarena. Tikai acis bija pa­likušas tadas pašas kā agrak. Tajās joprojām mirdzēja siltums un humora izjuta. Un kad viņa plaši iepleta rokas tik mīļa un aici­nošā žestā, slima sieviete durvju ielokā velreiz kļuva līdzīga tai mātei, kadu viņš atcerejas agrāk.

Taja naktī pec atgriešanās pie matēs Strikers bija lūdzies Die­vu neatņemt viņam šo dzīvības pilno sirsnīgo cilvēku.

Dievs nebija viņu uzklausījis. Un tad Strikers nolēma partraukt uzklausīt Dievu.

- Vai ar tevi viss kartība? Meļa norupejusies vaicaja, saudzī­gi uzlikusi plaukstu viņam uz pleca. Viņa bija pacelusies pirkst­galos, lai iečukstētu Stnkeram ausi savu vaicajumu. Viņi bija no­stājušies katedrales aizmugurēja daļa, gaidīdami, kamēr garām

paies priesteris un visi dievlūdzēji dosies projām, lai līdz ar mi­ses izskaņu ļaužu pulks katedrālē mazinātos.

Viņš par atbildi tikai papurinaja galvu, gan lai sakārtotu do­mas, gan ari lai paustu viņai, ka nevēlas par šo tematu runāt. Kadu bridi Meļa viņa noraudzījās, ne varda neteikdama. Un labi, ka ta. Patlaban viņam tiešam negribējās ar sievieti stndeties; pie­lika jau, ka viņš patiesi baidijas no ta, ka tuvība viņu starpa ļaus Melanijai uzskatīt viņu par savu īpašumu un it ka dos reizē ari atļauju jaukties viņa jutu un emociju pasaule. Stnkeram nepatika, ja kads pieskaras viņa jutām. Vienīgais, ko viņš patiesība vēlējās, bija aizsargat šo sievieti. Un, ja tas viņiem abiem palīdzēja, ari dabūt šo pašu sievieti velreiz sava gulta.

Atšķirība no Stnkera paša, viņa noraudzijas baznīcā ar patie­su interesi. Ta bija pazīstama un citiem daudzreiz redzēta sejas izteiksme. Katedrale bija apstulbinoša sava diženumā, ta izskatijas ka pārvestā no Eiropas un no jauna uzbuvēta šeit. Akmens kolonnas, kas stiepās līdz izgreznotajiem griestiem, vitrāžas vi­sos logos un tik daudz rotājošu detaļu, ka nerādās šaubas ma­sonu meistariem šas blīves veidošana bija prasījusi vairakus gad­simtus. Izskaujas, ka visa būve balstas uz neskaitamam arkam. Pieliecies Melai, viņš pačukstēja:

- Vai kada no šim arkam ir paraboliska līkne, ka la pie Svēta Luisa?

- Varētu but, viņa atteica, uzmanīgi paraudzījusies apkart.

- Te ir jabut kadam, kas var tuvāk ko pastastīt par celtnes arhi­tektūru.

Viņš paaicinaja meiteni sāņus, un viņi nonaca pie informācijās stenda. Pavecaks virs ar sartenu seju un vērīgu zaļu acu skatienu viņiem uzsmaidīja. Vai varu jums but kauč kadi noderīgs? viņa iru akcents pieskandeja tuvāko apkartni. Stnkeram bija grūti no­valdīt smaidu.

- Mus interesē, vai jus varētu pastastīt tuvāk par šas būves ar­hitektūru? Vai kada no katedrales arkam ir veidola ka parabolis­ka līkne?

- Ak, vai ziniet, to nu es jums nespēšu paskaidrot. Mildreda gan varētu zināt, bet viņa šonedēļ ir Pitsburga uz meitas kāzām.

- Vai ir kāds, kas varētu mus pavadīt ka gids? Slnkers vaicaja. Ja viņiem izdotos i/staigat visu katedrali, Meļa atrak varētu atrast un pamanīt to, ko viņi bija ieradušies šeit uzmeklēt.

- Hsmu šas draudzes loceklis, kopš biju zīdainis autiņos, un kalpojis ka bnvpratīgais, līdz astoņdesmit trešaja gada zaudēju savu sievu Seidiju. Domāju, ka pats varētu jums visu izrādīt. Padijs O'Šeins. Man ir tas gods. To pavēstījis, viņš nuligi paveras viņos caur aceņu stikliem un centīgi iznaca uz stenda sliekšņa, pie reizes pamajis kadai neliela auguma tumšmatainai sievietei, lai ta nak un pārņem viņa darbu informācijas stenda.

- Vai ir kas tads, par ko jums butu īpaša interese? Vitrāžās? Katedrales vēsturē? F.s gan nezinu par arkam to, ko jus iepriekš vaicajāt, tomēr zinašanas par visu pārējo man ir noglabatas, rau kur, viņš noradīja uz savu galvu, pieskaries deniņiem. Savu stāstījumu vecais virs saka no altara, nemaz, negaidīdams, vai vi­ņam sekos. Večuks raiti stastija par gadu, kad katedrāli saka blī­vēt, par arhitektu, un barstija faktus aiz faktiem, kamēr Strikers sajuta, ka viņa domas sak izklaidīgi aizplūst.

- Vai redzat, lūk, to? viņš apstajies noradīja uz baldahīnu, kas sedza galveno altari. Tīra bronza. Apbrīnojami, vai ne?

- Vai katedrale ir kādas svēto skulpturas?

- Protams, ir. To atbildējis, viņš palūkojas uz Metjū. Jus meklējat Svēto Mihaelu.

Meļa līdzas aiz. pārsteiguma noelsās. Ja, mes meklejam. Bet ka jus to uzminējāt?

- Tas puisis, vīriņš noradīja ar pirkstu uz. Strikeru, caur un cauri ir karavīrs. Nebutu varējis paliki dzīvajos, ja nepaļautos uz tada svēta aizgādnību. Gan jau mekle savu aizstavi, vai ne?

Meļa iesmejas, uzsmaidīdama ari Strikeram, un tas atkal lika viņam apbrīna sastingt. Viņam ta patika, kad viņa smejas. Smiekli padzina bažu rieviņas no Melānijās sejas un tas izteiksme kļuva gaišaka, it ka maiga starojuma caurausta.

- Jums pilnīga taisnība, viņa teica. Tomēr mēs meklejam an Svēto I ,uisu. Vai jums ir abu šo svēto skulpturas?

- Bet, protams, ka mums ir. Ir gan Svēta Mihaela, gan Svēta Luisa altaris. Tas ir tieši blakus Dievmātes kapelai.

- Ka jus teicat? Meļa čukstus parvaicaja. Kadi altari?

-To sauc par Svēta Mihaela un Svēta Luisa altari. Tas ir ļoti skaists, patiešam. Vai vēlaties to aplūkot?

- Pilnīgi noteikti, Meļa atteica. Strīkeram viņa klusam piebil­da: Viss saskan, tiem ir jabut pareizajiem. Bet kada gan bus nakama mikla?

- Kada mikla? Padijs saausījies parvaicaja, vadīdams viņus talak apskatīt katedrali.

- Tā ir tada spele, Strikers papulejas paskaidrot, sekodams vecīgajam gidam. Viņi gaja pa kreisi, pagaja garām vairakam kāp­nēm un nonāca vēlreiz pie galvena altara. Ejot garam erģelem, likās, ka tas nekad nebeigsies gan pa labi, gan pa kreisi visur bija stabules un visapkart rotājās grezni kokgrebumi.

l’a tuvīno šķerseju viņi pagaja garam vairākām durvīm, līdz kamēr Padijs pamaja, lai viņi apstatos. Tagad viņi bija tieši kreisaja puse Dievmātes kapelai, kas atradas aiz augsta altara.

- Lūk, tur tie ir, Padijs noradīja uz balta marmorā rotātu al­tari. Tam bija gotiska uzbuve, trīs augsti tornīši, vairak neka trīs collu plati spiralveida rotājumi. Vidējais un malējie ietvera altara krustu. Nišas abpus altarim bija novietotas Svēta Mihaela un Svē­ta Luisa statujas, katra sava pusē. Aiz. altara bija vitrāžām grez­nots logs, no kura uz altari krita gaisma, atspīdot silta purpura toni, un gaismēnu rotaļas atspulgoja saule. Altari norobežoja ze­ma apmale, ka soliņš, kas bija pārvilkts ar sarkanu samtu, kur dievlūdzējiem locīt ceļus. Ši barjera efektīgi un vienkārši aizkavē­ja parak ziņkāros pienākt par tuvu altarim un ari neļava pārlie­cīgi pietuvoties Dievmātes kapelai.

- Tikai pastastiet man, ko meklejat, un varbūt es jums spēšu palīdzēt. Citādi neredzu, vai maz. varu jums but šoreiz vel ka noderīgs.

- Ne, mēs ne… Strikers uzsaka, bet Meļa viņu strauji partrauca.

-Tas ir ka tadas noslēpumu medības, viņa ieteicās, uzsmaidī­jusi gidam atvainošanas vieta. Zinu, ka parak gudri tas neizklau­sās, tomēr altaris ir daļa no orientieriem, pēc kura mums jauzmin, kur slēpjas atminējums. Mes tikai nezinām, kur meklet talak.

Ak, tad redz ka. Laikam jau ka aklas vistiņas? Ja, ja, ko tik neizdomā…

-Ja, varētu teikt ari ta.

- l abi, tad iepriekšējā mikla jus noveda līdz altārim, un talak jums jarod ceļš līdz balvai?

-Tieši ta.

-Ziniet, es nedomāju, ka altari jus varētu gaidīt vel kada no­rāde. Viss, ko te var ieraudzīt, jau ir aplūkots.

Strikers neiebilda, tomēr piemetināja:

-Tomēr talakai norādei jabut kaut kada saistība ar šo altari. Kaut kas, kas ved tālāk, uz kaut ko citu.

- Varbūt tas ir virziens, kada nolūkojas svetie? Meļa ierosi­nāja, tomēr viņas sacitaja nebija parak daudz aizrautības.

-O, ne, mana darga. Ta nu tas nebūs gan. Tadai norādei tak ir jabut acīm redzamai, kaut man šķietas tas, ko meklejat jus, man ir viena vienīga mistērija. Velak atnāciet un pastastiet veca­jam vīram, vai ko atradat, labi?

- Ja vien jus varētu pastastīt, kada norāde slēpjas šaja altari, es pilnīgi noteikti apsolu velak atgriezties un pastastīt, kurp ta mus aizveda.

- Uz Tīfanija galeriju, protams. Vai gan var but kada labaka balva par tām, kas atrodamas Tifanijā?

- Tifanija? Meļa parprasija, viņa pamanīja Strikera šaubas. -Jus domājāt Tiffany & Co, tepat netālu, šaja paša iela? Briljanti, kristāli un kazu davanu reģistri, ta Tifanija?

- Tieši la pati jau bus. Jus atradīsiet savu nākamo miklas at­minējumu tur. Pieminiet manus vārdus.

- Labi, es noticēšu, Strikers piekrita, tomēr pavaicaja, kas jums ļauj but tik pārliecinātām?

- Altāris, protams, viņš atteica. Šo altari cēlusi firma Tif­fany & Co.

-O'Šeina kungs, jus esat mans svētais patrons! To pavēstī­jusi, Meļa satvēra vīriņu aiz pleciem un sirsnīgi noskūpstīja uz abiem vaigiem. Paldies jums, paldies, paldies, paldies!

- Ak, ko nu jus… Večuka jau ta sarkanīgie vaigi piesarta vel vairak, un viņš no apmulsuma sašūpojas. Ja nu jums vairs nav nepieciešami mani gida pakalpojumi, es labak atgriezīšos sava postenī informācijās stenda.

- Mēs lalak tiksim gala, Strikers apgalvoja un pateicās, un paldies vēlreiz! Kad Padijs bija attalinajies, viņš pievērsās Melai un šķelmīgi apvaicajas:

- Vai esi gatava doties vel viena iepirkšanas tūrē?

- Uz Piekto avēniju? Nevaru vien nociesties! Viņas acis iemir­dzējās prieka un seja likās tik gaiša. Viņi vēlreiz bija atrisinājuši kārtējo uzdevumu un devas meklet nakamo. Strikeram ļoti gribē­jās, lai viņas laimīgais noskaņojums saglabatos ilgāk. Jaatzist, uzdevumi ar katru nakamo posmu palika aizvien grūtāki un grū­tāki, tomēr likmes joprojām bija tikpat augstas.

Melānijā jau saka steigties, lai atrak tiklu garam Dievmātes ka­pelai un dotos uz katedrāles durvīm, kad Strikers piepeši pastie­pa roku un apturēja viņu.

- Uzgaidi. Ir kas tads, ko es gribētu šoreiz izdarīt.

Viņš pagriezās un devas atpakaļ uz Dievmātes kapelu. Tur no metas ceļos un paņēma svecīti, ko iestiprināja nelielaja sveču tu­rētājā. Aizdedzis sveci, viņš nolieca galvu un bridi lūdzās. Viņš jau gadiem nebija lūdzies, tomēr tieši šobnd bija tada sajuta, ka ir jaizludzas augstako speķu aizstaviba. Speķu, kas ir daudz lielā­ki par viņējo, un piepeši likās, ka tieši ši ir ta vieta un reize, kad pienācis laiks tadai lūgšanai. I .ugsna viegli raisijas no viņa lu­pām.

Kad Stnkers piecēlās, Meļa staveja netālu no viņa, aiz mugu­ras. Viņas seja varēja samanīt hdzjutibu.

- Vai ar tevi viss kartība? viņa apvaicajas.

- Es lūdzu Svēto Mariju pasargat tevi.

- Paldies, bet vai la nav velti iztērēta lūgšana?

Viņš nesaprašana sarauca pieri. Ka lu to doma?

- Vai tad tavas lūgšanas jau nav atbildētas? Melānijā atbil­dēja ar pretvaicajumu. To pateikusi, viņa saņēma vīrieša roku. Silts smaids apstaroja Melas seju, kad viņa piebilda: Man jau esi tu.