Živenšī kods

44

Melu, ei, Melu…

Kaut kas lipīgs. Visa mana seja un rokas bija klatas ar kaut ko lipīgu, un Tods pilnība aizņēma manu pratu. Likās, ka biju re­dzējusi viņu sarokojamies ar l.usi. Ka samanīju, ka viņš sež ap­tumšota istaba pie datora ekrāna un tumsā dod iznicinoši jau­nas pavēlēs, drukadams tekstu ar zaļiem burtiem uz melna fona.

Ne. Ne, ta nevareja but taisnība.

Melu…

Lipīgs. Asinis. Lipīgas asinis…

- Meļa!

Šoreiz pamodos un strauji pielēcu sēdus. No mana vaiga atlobijas tur pielipis pankūkas gabals. Ko mes te…

-Apsveicu ar atgriešanos, Strikers noteica. Viņš bija nosedies man tieši pretim, auklēdams roka tasi kafijas.

- Ls… ko? Kur…?-Tomēr uzdotos jautajumus nepabeidzu, jo galu gala atminējos, kad bijām pametuši Toda dzīvokli, devā­mies uz diennakts baru, kas atradas netālu ap stūri. Pasutijam kafiju, tad devāmies uz citu baru, visu laiku pārvietodamies no vietas uz vietu, lai gadījuma, ja mums sekotu, mes to atklatu. Kad bijām apmeklējuši ceturto vai pat piekto iestādi, vakariņam (man jau sajucis skaits) pasutijam pankūkas un pieseduši sakam pār­runāt visas aizgājušas diennakts detaļas minūti pec minūtes. Kad šķita, esam atminējušies it visus sīkumus, kadu mirkli nospiedo­ša noskaņa klusējam. Nezinu, ka Strikeram, bet man viss noliku­šais kaleidoskops uzdzina arvien lielākās aizdomas, ka vairs

nespeju īsti atšķirt, kur mana dzīve ir realitāte, bet kur sākas tīrie murgi. Uz mani bija šāvuši, es lecu no balkona ka tads varonīgs Džeimss Bonds, pec tam man vel nacas uzzināt, ka mans biju­šais mīļotais ir mani nodevis. 1 lei, apstājieties! Ta patiešam nebi­ja mana dzīve. Mana dzīve tads trakums vienkārši nevaretu no­tikt. Vai es biju negaidot pārvērtusies kaut kada Sidnija Bristova, kaut kas traks, man tikai nebija viņas krāšņo matu.

- Vai juties labak pec snaudiena? Strikers apvaicajas, man uzsmaidījis.

- Ja, paldies tev, nomurmināju. Jutos ka nolemeta. Parasti, dodoties uz randiņiem, krāsojos ar Ikibbie Bwwn vai luncome kos­mētiku, nevis ietriepjos ar kļavu sīrupu. Protams, šobnd nebija īsts randiņš (par spīti tam kaislibam, kam ļāvāmies duša) un man pra­ta bija pavisam citas prioritātes.

Turklāt es jau zināju, ka liekos Strikeram pievilcīga tik un ta. Un kļavu sīrups tur maz ko varēja mainīt…

lemercu salveti ūdens glāzē un pūlējos notīrīt aplipušo seju.

- Dieva deļ, viņš godprātīgi atzina. Tev patiešam acīmre­dzami bija nepieciešama atpūta.

[.ragi novaibstijos, tomēr, patiesību sakot, tagad jutos atguvu­sies. Un pat vairak sajutu kaut kadu dzīvīgu apņēmību. Man bija izdevies uzmeklet pretindi un paguvu to iedzert vel dažas stundas pirms nolikta termiņa. Joprojām biju dzīva, joprojām ma­ni apdraudēja, tomēr vismaz, manas dzīslas nekontrolēti neriņ­ķoja inde, kas nogale no iekšpuses…

Vai vismaz es centos domāt, ka ta ari ir.

-Tā taču bija pretinde, ko mes atradam, vai ne?

- Ja, es ari ta domāju, Strikers apstiprinaja. Nebūtu nekā­dās jēgas trenkt tevi cauri visiem tiem šķēršļiem, lai beigas padzir­dītu ar kaut kadu nederīgu cukurudeni.

- Tev pilnīga taisnība, piekritu. Tam butu tikpat daudz jē­gas ka visam šis nakts murgam kopuma.

- Vai ari tikpat maz jēgas, ja vien tu nemaz nebutu pa īstam saindēta laja pirmajā reize, viņš piemetinaja.

Apdomāju viņa teikto. Mes jau vairakkart bijām apsvēruši ide­ju, ka viss notiekošais ir tikai viens liels apmans. -1 .aikam nekad neuzzināšu patiesību par to saindēšanu, piebildu.

- Tev taisnība, nav jēgas taja iedziļināties, Strikers teica, pie reizes pieprasīdams rēķinu. Mums laiks kustēt talak. Jātiek skaidrībā, kads ir nākamais uzdevums, kas mums jaatrisina.

- Domāju, ka es to zinu, atteicu. Iebāzu roku džinsu jaciņas kabata un izvilku sarteno pudelīti, kura bija antiviela. Vai zini, kas šis par trauciņu? vaicaju, pasniegusi viņam savu atradu­mu.

- Sarta stikla pudelīte.

- Ak tu aprobežotais vīrieti, kaitējos. Tas ir kas daudz no­zīmīgāks neka tikai parasta pudelīte. Tas ir smaržas Very Irresis­tible Givenchy.

- Kuras ir…

-Ja, kuras ir pats pievilcīgākais aromāts pasaule, lepni at­teicu. Bet ne jau par to ir runa. Ka tu doma, kapec antiviela jaiepilda smaržu pudelīte?

- Tāpēc, ka pudele slēpj sevi kadu atminējuma daļu? viņš ierosinaja.

Pieskaros deguna galiņam. Bingo!

Viņš pasvarstija pudelīti rokas. Nesamanu te neka ieveribas cienīga. Vienīgais uzraksts ir ar roku uzdrukatais "izdzer mani" un uz metala plāksnītes smaržu nosaukums. To pateicis, viņš pasniedza man atpakaļ pudelīti. Un ka tev liekas?

- Domāju, ka Zivenši ir atminējums, kas mums jaatrod.

- Firma?

- Dizainers, veicīgi pārlaboju viņa teikto, -l'inna skan ka kaut kas Iets no K-Mart lielveikala.

- Labi, papūlēšos nekļūdīties. Tatad. Ka šaja mikla izpaužas dizainera vārds?

- Nav ne mazakas nojausmas, atzinos. Tomēr Živenši ir mans visu laiku visiecienītākais dizainers. Tods par to zinaja. Un spēlē ari bija zināms šis fakts.

- Tavs lietotajvards, viņš atskarta. Tas bija ŽivenšīMeitene.

Kadu mirkli apdomadama, saku atcerēties vel kadu iezīmi.

- Tods uzdavinaja man pari Živenši platformkurpju, atzi­nos. Tieši pirms visas šis jezgas sakuma.

Vairs nopulēdamies sagaidīt rēķinu, Strikers strauji piece­ļas, nolika uz galdiņa piecdesmitnieku, kam vajadzētu pilnīgi pietikt, lai nosegtu izdevumus kadu divdesmit dolāru apmēra.

- Aiziet, viņš mudinaja. Steidzamies atpakaļ uz tavu dzī­vokli.