Živenšī kods

62

-Gatavais kuņas dēls, Strikers lēni un izjusti nolamājās. Viņš ap/inajas, ka ir pamatīgi noskaities, tomēr reize jutās arī pamatī­gi iznerrots.

- Striker? Melānijā alvirzijas rokas stiepiena attalumā takso­metra pretējā stūri un nolūkojās vīrieti. Vai ar tevi viss kartība?

- Viņš mus visu laiku izsekojis. Labi, lai ta būtu, Stnkers at­teica. Uzmanīgi saņēmis starp pirkstiem mikročipu, viņš neska­nīgi iesmējās. Ši ierīce ir GPS raiditajs. Tāda maza necila lieti­ņa, vai ne?

Meļa izskatījās noraizējusies, tomēr piekrītoši pamaja. Un tas ir varen uzjautrinoši, jo…

- Jo mes atradam to pirmie, iekams viņš sadzina musu pēdas.

- Tev taisnība, viņa piekrita. Tad viņa apdomājās, pieri sa­raukusi. Hmm, vai nav pienācis laiks izmantot šo atklājumu sa­va laba? Es domāju, tada gadījuma, ja ierīce joprojām parraida mūsu atrašanas vietas koordinātās.

- Pie velna, ceru, ka tas tiešām tā ir, viņš atbildēja. Un es pilnīgi noteikti zinu, ko ar to tālāk darīt.

Pieliecies tuvāk vadītājam, viņš deva jaunus virziena norādī­jumus, tad atgazas atpakaļ sedekli. Pienācis laiks nosūtīt mūsu draugu I usi uz pavisam tāliem medību apgabaliem.

- Cik žēl, ka neatradam to atrak. Tagad I ,usis ir ticis pie tiem pašiem uzdevumu kodiem ka mes.

- Varbūt. Tomēr ņem vēra, ka no sakuma viņam tie jaatšifre.

- Un tu nedomā, ka viņš būtu spējīgs tikt ar tiem gala?

- Domāju, ka ne tik dnz.

- Vai tu jau esi atšifrējusi pedejo uzdevumu? viņš vaicaja.

- C.andrīz, viņa atteica.

- Tad neļauj man tevi aizkavēt, viņš ierosināja. Varbūt, ka uzvarēsim šaja kauja, tomēr man joprojām liekas, ka laika kļūst aizvien mazak.