Živenšī kods

23

Vel pēc divdesmit minūtēm taksometrs mus jau izlaida iepre­tim Prestiža autoparka ieejai. Ko nu? ievaicājos. Varbūt mums doties taisna ceļa tur iekša un raudzīties, kur Vīdētu kads apzīmējums 39A?

- Ne gluži, Stnkers atteica, satvēris mani aiz elkoņa un at­vilcis mala. Dežurantam noteikti labi samaksats, un viņš nebūs ar mieru ielaisties ar mums nekādās darīšanas.

- lād ko gan lai mes viņam tadu sastastam?

- Neviena pušplēsta varda. Pagaidam tikai nemānāmi izlūko­sim situāciju.

Man uz meles jau bija nākamais vaicajums par to, ka īsti mes kaut ko tadu paveiksim, kad Stnkers brīdinot pacēla rādītājpirk­stu, signalizējot, lai es šoreiz paklusēju. Mani diezgan stipri nomaca tas, ka visi viņa tālākie plāni bija tīti tumsa, tomēr šaja situ­ācijā man nebija nekādās lielas izvēles.

Iebrauca automašīna kads Lincoln un apstajas auto noviet­nes garaža. Abi ar Stnkeru gaidijam, kad pienāks apkalpotajs. Acīmredzami ari iebraukuša auto īpašnieks bija tikpat nepacie­tīgs ka mes, jo viņš divas reizes nosignalizeja. Izdzirdēju, ka te­pat kaut kur netālu noblakšķ un aizcertas durvis, un tad pama­nīju iesteidzamies jaunu puisi, kura darba kombinezonam uz krūtīm bija izšūta "Prestiža" emblēma.

Kamēr apkalpotajs pieliecies sarunajas ar automašīnas šoferi, Strīkera roka uzgula manai mugurai. Aiziet, dodamies iekša, viņš čukstus nokomandēja. Saņēmis manu roku, viņš kopa ar

mani steigšus metas telpa, cieši turēdamies pie sienas, kamēr ti­kām līdz netalajam kāpnēm. Tur atradas durvis, Stnkers pamēģinaja tas atvērt un uzvaroši pasmaidīja, atklajis, ka tas nemaz nav aizslēgtas. Iestūmis mani pirmo, viņš cieši sekoja man pa pedam.

- Ko mes tagad daram? tapat čukstus vaicaju, kad durvis aiz mums aizveras.

- Iespējams, ka pirmaja stava novieto automašīnas tikai uz ne­ilgu laiku. Tas domāts ļaudīm, kas dodas iepirkties vai ari paēst pusdienas. Tomēr japieņem, ka tas nelietis, kas šo visu sarīkojis, bijis spiests uzkavēties un ķimerēties krietni ilgāku laika sprīdi, tapec lešu, ka musu meklētās personas auto varētu atrasties no­vietots augstaka stāvvieta, kas domātās ilgākiem laika posmiem.

Viņam bija pilnīga taisnība, lai to apstiprinātu, pacēlos pirkst­galos un aši noskūpstīju viņu uz vaiga. Pati brīnījos, ka izdarīju ko tadu, tomēr tas bija mirkļa impulss. Un, kad atravos, pamanī­ju, ka viņam tas patika. Ja, Stnkers izskatijas izbrīnījies, bet neno­liedzami, ari viņam bija patīkami.

- Un kāpēc tas?

Tā ka man pašai nebija ilgi jameklē atbilde uz šadu jautajumu, atbilde sekoja atri un nevilcinoties: Paldies, ka tu man palī­dzi!

aг to izpelnījos ātru, vieglu smaidu, bet tad viņš ciešāk satvē­ra manu roku un steidzās augšup pa kapnem. Nokļuvuši nakamaja līmenī, sakam meklet noradīto stāvvietu. Visas mašīnas šaja stava bija novietotas un sadalītas trīs grupas С daļa bija cieši pie sienas, В atradas pa vidu, bet Л daļa bija vistuvāk nobrauktu­vei.

Izšķīrāmies, lai, sadalījuši speķus, atrak samekletu nepiecie­šamo, tomēr man neveicas. Manā pusē bija tikai padsmiti un divdesmitnieki. Grasījos jau atgriezties pie Strikera, kad izdzirdu viņu mani saucam. Viņa balss bija klusa, lai gadījuma to nesa­dzirdētu stāvvietas darbinieks.

- Raug, kur tas ir, viņš pasaucis radīja.

Piesteidzos Stnkeram klat un raudzījos, ka viņš norauj gaišu pārklāju no kadas automašīnas, kas izrādījās tumši zils Merce­des. Visjaunaka modeļa virsbūve un panelis.

- Ko tu doma par šo?

Apgājis apkart autiņam pa perimetru, viņš ar skatienu iztaus­tīja riteņus. Domāju, ka musu mekleta atbilde bus kaut kur iek­šiene. Atgriezies vaditaja puse, viņš grasijas satvert rokturi un attaisīt durvis.

- Pagaidi! Sada automašīna noteikti ir pieslegta signalizācijās sistēmai. Tev vajadzīga atslēga, lai varētu to droši atveri.

- Paldies par saturīgo ieskatu, viņš sarkastiski atbildēja,

- tomēr, ka tu pati labi zini, atslēgas mums nav.

Parakņajos somiņa un izdabuju no tas Prestiža parka šifrēto ziņu. Pavecinaju to uz. puiša pusi. Domāju, ka mums ir gan at­slēga.

Skaļi nolasīju viņam skaitļus, kas bija minēti zīmīte, un Strikers paklausīgi tos nospieda durvju koda: 89225.

Pasmaidīju pie sevis, kad viņš atzinīgi mani iedunkaja, abi do­mājām, ka esam pelnījuši zelta medaļas.

Neka nebija. Pareizāk sakot es maldījos, kad priekšlaicīgi uz­skatīju, ka no šī brīža visam jaiet tikai uz labo pusi. Tikko Strikers bija pieskāries durvju rokturim, iedarbojas signalizācijās sistēma un atskanēja drausmīga buldurējoša kaukoņa.

- Nolādēts! Strikers skaļi nolamajās, uzsitis ar plaukstu ma­šīnas motora parsegam. Tikmēr signalizācijas auri bija sasniegu­ši to līmeni, kas jau graizīja ausu bungādiņas. Cieši sakodu zo­bus, lai spelu izturēt pretīgo troksni, turklāt abi baidijamies, ka tūdaļ kads ieradīsies parbaudīt, kas šeit sacēlis tadas nekārtībās.

- Apklusini to! saucu. Liec tai aizverties!

Strikers ka meklejot paraudzijas apkart, tad, nostājies uz vie­nas kajas, ar otru deva asu spērienu pa vienu no sanu logiem.

Logam nekas nenotika, mašīna turpinaja kaukt.

- Aši, palīdzi atrast kadu metala gabalu! Strikers nokoman­dēja. Lauzni, kadu atluzu vai metala riku.

Apgriezos riņķi apkart, tomēr neko noderīgu nepamanīju.

- Kur tavs ierocis?

- Es labak negribētu to laist lieta. Ballistisko analīžu deļ, viņš paskaidroja.

- Nieki, kam tas rup… l’atlaban biju visvairak norūpējusies atrast savu pretindi neka par to, ka velak kads Mercedes sēdekļos varētu uziet noklīdušu lodi. Vienkārši ņem un sašauj to!

Viņš pasniedzās savas žaketes iekškabata. Atkāpies! no­komandējis, viņš nomērķēja, un, piepeši, it ka paklausot kadai ne­redzamai komandai, mašīnas auri rimas. Nekad vel klusums nav licies tik tīkams ka šaja bridi. Ja, izskalas, ka mums jamekle vel kads cejš, viņš noteica, ievietojis ieroci atpakaļ kabata. Vai tev vel ir kādas spožas idejas, ka varam iekļūt automašīna, neiedarbinot signalizāciju?

- Ar atslēgu? ieteicu šo spožo ideju.

- Par nožēlu jaatz.ist, ka tev taisnība. To pateicis, viņš noņē­ma no pleca Dženas klepjdalora somas lenci un padeva somu man. Uzgaidi mani, neej nekur.

- Gaidīt šeit? parprasiju. Un kurp dosies tu?

- Dabūt atslēgas, viņš atteica. -Kurp gan vel?

Neatradu neko iebilstamu, tapec tikai klusējot noskatījos, ka viņš aiziet, pirkstus turēju cieši sakrampētus aiz. muguras. Gribē­tos jau iedomāties, ka viņš izplānojis, ka pavisam vienkārši pa­lūgt atslēgas no stāvvietās dežuranta, tomēr bija jaatzist patiesī­ba Strikers devas tas nozagt.

Sajutusi savu nespēku visu šo sarežģījumu priekša, atslīgu pret mašīnas spārnu, bet tad strauji saslējos, bīdāmās netīšām aizskart un atkal iedarbinat signalizāciju. Varēju noticēt, ka musu uzde­vuma paredzēts nozagt atslēgas, bet, apjaušot spēles mērogus, tas likās mazliet nenopietni. Tomēr joprojām nebija nekādas skaidrī­bas, ko apzīmēja noslēpumainie skaitļi 89225. Ta ari nebija iz­devies izprātot ko noderīgu saistība ar šo skaitļu kombināciju.

Atspiedusies pret stāvvietās cementa stabu, prata parskatiju skaitļu virkni, meklejot jel kadas sakarības. Tie nebija pirmskaitļi. Varbūt tur slēpās kāda cila sakritība?

Iespējams, tomēr es nespēju neko tadu iedomāties.

Lai ari Strikers nebija nekāds muļķis un matemātikā orientē­jas, tomēr skailļu miklas mūsu pan vairak bija mans uzdevums. Ļoti cerēju, ka viņš drīz atgriezīsies un bus dabūjis atslēgas.

Atslēgas!

Nu, protams. Vai tiešam viss izradītos tik vienkārši?

Parakņājos savā somiņa, lai atrastu kadu gabaliņu papīra un rakstamo. Vēlreiz uzzīmēju šifra lauciņus, šoreiz ievietojot 1 pēc

burta Z. Tomēr nebija jau nekada likuma, kas paģērētu rīkoties tieši ta. Un tapec pameģinaju citādi. Skaitļu rinda ka pirmo ievietoju 0. Tagad, mēģinot pārtulkot saņemto zirnīti, izmantojot jauno šifra atslēgu, radas pavisam citas secības skaitļu virkne:

28A 78114

Paraudzījos apkart, mēģinot saskatīt, kur te atrodas 28A stāv­vietā. Zināju, ka labak bulu sagaidīt atpakaļ Strīkeru, tomēr atrak gribēju pārliecināties par savu taisnību. Tāpēc parakņajos sava kosmētikas maciņa un, atradusi pavisam jauno MAC lupukrasu, domas atvainojusies visai kosmētikas industrijai par šadu izrīcī­bu, uzrakstīju uz cementa staba šadu vēstījumu: "S MP @28A". Tad steidzos prom, ko kajas nes, cerot, ka man bus izrādījusies taisnība.

Nebija tālu jāsoļo, lai uzietu meklēto jaunākā modeļa divvie­tīgs Jaguar, slaiks un sudrabains. Un an šim modelim durvju pa­neli bija taustiņu atslēgu sistēma. Jaatz.ist, manam mocītājam vis­maz bija laba gaume attiecība uz automašīnām.

Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos, un ievadīju paneli jauniegū­tos ciparus. Kliks! Durvju aizslēgs atvērās.

Domās noskaitīju īsu pateicības lugšanu un atveru durtiņas. Mani apņēma reibinoša jaunu adas sēdekļu smarža, un es dziļi ieelpoju šo aromatu, ieslīgusi ērtajos sēdekļos. Dievinu jaunas ma­šīnas salona smaržu. Bet man dienižēl nebija laika to izbaudīt. Ja automašīnā slēpās kada jauna norāde, to ar pirmo acu uzmetie­nu nevarēja pamanīt. Novietoju abas rokas uz stūres un mēģinā­ju saspringti izdomāt. Ja te slēptos jauna norāde, kur tā būtu?

-Skaists auto, ledij! Vai nepavizināsiet zaldātiņu?

Aiz šausmam iebrecos un palecos tik augstu, ka gandrīz sasi­tu galvu pret automašīnas griestiem. Mana sirds la dauzijas, ka pat nemēģināju dusmīgi paraudzīties uz Strīkeru, tam nebutu jē­gas. Patiesībā biju tik drausmīgi lepna par savu sasniegumu un parak satraukta, redzot viņa laimīgo smaidu, ka nemaz īsti ne­spēju sadusmoties par viņa piepešo pielavīšanos.

- Atradu tavu ziņu, viņš teica.

- Šoreiz saku atšifrēt ar 0, nevis ar 1, paskaidroju.

- Nu, ja tu ta nolēmi, viņš negrasijas iebilst. Tā vietā viņš pa­šūpoja gaisā atslogu saišķi. I .ēšu, šīs mums vairak nevajadzēs?

- Nedomāju gan. Manas acis pec paraduma samiedzas, bet tad es tas plati iepletu, ieraudzīdama to, kas jau atradas paneli viena mirdzoša sudrabaina atslēga. Izskatās, ka šī mašīna nak komplekta ar pilnu ekipejumu.

Viņš pasvieda Mercedes atslēgas gaisa un tad atkal noķēra tas.

- Jadomā, ka šis nebija galīgi velts piedzīvojums. Reizumis neskade atsvaidzinat manas laupitaja un kramplauža iemaņas.

- Nekad jau nevar paredzet, kad nāksies kaut kur ielauzties un kaut ko nospert, es piekritu. Tatad, vai tu doma, ka atslēga paneli nozīme, ka mums jaņem automašīna un jabrauc?

- Iespējams, ka ta, Strikers piekrita. Viņš pārvietojās uz pa­sažiera sēdekli un tad parbaudija tukšo cimdu nodalījumu. Ga­lu gala mēs varam ari pierakstīt automašīnas sērijas motora nu­muru.

- Lūdzu, sāc. Pasniedzu viņam papīra gabalu un rakstamo no savas somiņas.

Kamēr viņš rakstīja, pieliecu un apskatīju abus nolokāmos saules aizsegus. Neko neatradu. Pārskatīju pelnu trauka nodalī­jumu, iedobes dzēriena traukiem un mazo padziļinājumu dažadiem sīkumiem, tostarp sīkam monētām atkal neka. Man vairs nav padoma, kur mokiet talak, teicu. Nakamajai norādei, ma­nu prat, jabut novietotai kada normāli saskatama viela. Jo pirmā līmeņa uzdevumi nekad nav pārmēru sarežģīti. Protams, mes ru­nājām relatīvi salīdzinoša līmeni.

Strīkers noradīja, lai parauju kloķi, kas ļāva atdarīt bagažas nodalījumu, tomēr apgājis apkart automašīnai un izpētījis, kas glabajas taja, neatrada neko ieveribas cienīgu. Atkal nekā, viņš piebilda pec dažam minūtēm un aizcirta bagažas pārsegu.

Mana sirds satraukuma sažņaudzas, tomēr vel nebiju gatava uzlūkot visu pasakumu ka totālu neveiksmi. Tam kaut kur te­pat vien ir jabut, turpināju apgalvot. Mums tikai japulas do­māt ta, il kā mes piedalītos īsta datorspēlē.

- Tev taisnība, viņš piekrita. Un tad pec neilga brīža parvaicaja: Vai tu vēl spēj iedomāties, kur neesam meklējuši?

Patiesībā ari manas idejas bija izsīkušas, un tieši ši atskarta iesvela sasodītas dusmas. Cik bieži agrakaja dzīve biju garlaicī­bas makta sēdējusi lekcija, sapņodama par garu, slaidu tumšmati,

kas man pasniegtu kodētu ziņu; ziņu, kuras atšifrēšana butu nacionala mēroga drošības jautājums. Un es lādu atšifrētu viens un divi, kamēr man bezcerīgi uzglūnētu divi treneti rīkļurāvēji, pro­tams, ka viņiem nekas neizdotos. Es spētu paveikt visu ko, lai ti­kai izdzīvotu, pat ja tas nozīmētu bez jebkādās lupukrasas un Mu­ti olo smailpapežu kurpēm zagties cauri ienaidnieka uzglūnētai teritorijai, tērptai aizsargkrāsas bikses un Meness desantam no­derīgos smagos zābakos. Un visa gala tieši mans neticami asais prāts, reta attapība un aukstasinība ļautu man uzvarēt. Dženifera C.āmere varbūt ir pietiekami slavena, bet man blakus tadas ka viņa vienkārši nobālētu.

Nicīgi nošņaukājos, iedomājusies savu neapskaužamo situā­ciju patlaban. Fantazijas bija viena lieta, bet spēt pa īstam izdzī­vot teju bezcerīga situācijā pavisam kas cits. Es jau varēju nodo­ties sapņiem par izdzīvošanu, bet patiesība nebiju tikusi tuvāk pat sākotnējām atminējumam. Nebiju nolikusi to čali pie vietas, kur nu; es pat nebiju mēģinājusi dabūt virsroku. Ta vieta kads neatklats uzbrucējs joprojām mērķēja uz mani, kad un kā vien tam iepatikas, un raustīja kontroles aukliņas, padarot mani pagalam atkarīgu kada cita diriģēta spelite. Pat Stnkers šaja spēlē, šķiet, orientējās labak par mani. l abi, pietiks gausties…

Varēja jau uzskatīt, ka Stnkers ir mana puse un tas ir gana la­bi, tomēr visa plašaja pasaule tikai viens cilvēks ir un paliks ab­solūti lojāls pret mani un manam vajadzibam un diemžel ta es­mu tikai es pati. Tads pavisam vienkāršs fakts. Trīs manas dzīves lielākās kaislības un aizraušanas ir labas kurpes, matematika un vēsture. Man var ticēt, kad apgalvoju, ka zinu visu par modi un faktiem. Es guļos un ceļos ar tiem kopa. Vakar tam bija vienīgi metaforizēta nozīme; baidos, ka šodien man jakļust patiešam pragmatiskai.

I .ai izķepurotos no šīs nejēdzības, man visvairāk nepieciešams tieši analītiskais prāts. Un tieši šaja joma biju teju nepārspējama. Un galu gala tieši šās sasodītās prasmes deļ ari biju iepinusies visa taja kretīnu šova, par ko tagad parvertusies mana dzīve. Kads tur ara bija cieši nolēmis, ka man japiedalas viena tada nolādētā spēlē. Un tikai tāpēc, ka reiz sen atpakaļ realaja pasaule biju pa­niekojusies ar dažu labu datorspēli.

Un šaja bridi mana galva saslēdzas domu virtene, kuras gala varēja izveidoties tīri noderīga atbilde. Skaļa balsi pati sev apvaicajos: Ko īsti es zinu par Jaguar?

Strikers pameta uz mani neizprotamu skatienu. Nu labi, man pašam ir Triumph TriJent. Neliels, elegants un nepārspējams. Pa­zīstu to autiņu no iekšpuses un ārpuses, sīki un smalki, bet neko vairak gan nē.

- Vai tu nezini tādi ir aprīkoti ar borta kompjūteru?

Viņš sarauca pieri, pūloties atceroties, tomēr nebiju pārliecinā­tā, vai tapec, ka viņu parstoidza mans nogaidītais jautājums, vai ari tapec, ka viņš nezinaja pareizo atbildi.

- Kompjuterdiagnostika, paskaidroju tuvāk, par ko domāju.

- Visa ta ellīga nebūšana sakas ar datorspēli. Tatad varbūt…?

Stnkers domīgi noraudzījās mani, un kādu mirkli man same­tas pavisam neomulīgi. Varbūt runāju galīgas blēņas?

- Kas ir? Ši taču nav pati stulbākā ideja, kam mes šodien mēģi­nātu pieķerties.

- Tu joko, vai? viņš attrauca, un es jau sabozos, gribēdama sakt aizstaveties, kad viņš piepeši piebilda. Tava doma ir žilbi­noši pareiza. Kolosālā ideja!

Ja, tur nu viņam patiešam varēja piekrist. Nespeju apvaldīt seja smaidu.

- Aiziet, viņš uzsauca.

Nomirkšķināju apjukuma acis, nemaz vairs nejūtoties ka ģe­niālu smadzeņu īpašniece. Uz kurieni tad?

-Tieši tas jau izskaidro, kalab mums tika iedots atslēgas šifrs. Mums jaatrod auto darbnīca, kur mes izpētīsim borta kompjutersistemu. Un ja ta uzradis kaut kadas novirzes, zināsim, ko meklet talak.

- Tad man bus izrādījusies taisnība? Automehāniķi tiešam va­rētu pārbaudīt tadas lietas? Vai automašīnas borta kompjūtera nav atstātas kadas īpašas norādes vai ziņojums?

Viņš tikai paraustīja plecus. Neko nevar droši apgalvot. Bet mums ir jaķeras pie ta pavediena, citādi paliksim bez neka.

Iekārtojos pasažiera sedekli. Hsmu gatava.

Viņš ievietoja slēdzenē atslēgu un iedarbinaja automašīnu. Mo­tors iemurrajas, un iesledzas kompaktdisku atskaņotajs. No visiem auto skaļruņiem reizē atskanēja neskaidra dūkoņa, kam se­koja vairaki atsevišķi klikšķi, bet tad datorizēta mehāniskā balss ierunājās: ""Zinu, noteikti sekos kuut kus interesants," viņa pati sev apgalvoja, "ja vien es ieēdīšu vai iedzeršu kaut ko no ta.""

- Kas, pie velna? Stnkers sašutis ievaicajas, bet es jau stei­dzu nospiest pogu, kas izstūma kompaktdisku no ligzdas, lai iz­ņemtu to ara.

- Tas ir no "Alises brīnumzeme", atteicu, runadama par ci­tātu no tas vietas, kur Alise runā pati pie sevis, pirms norit šķid­rumu no pudelītes "Izdzer mani". Precīzi nezinu, kas un ka, bet man ir skaidra nojausma, ka šis kompaktdisks ari ir mūsu nakama risināmā mikla un uzdevums.