Živenšī kods

40

- Bāru slēdz vienos nakti, Strikers teica, musu soļiem atbal­sojoties uz izgreznotajām kapnem.

- Varbūt mums paveiksies tik ļoti, ka bara vel atradīsies kads apmekletajs un tas netiks slēgts, līdz pagūsim ierasties.

- Cerēsim, ka la.

Steidzamies pa ēkas daudzajiem nostūriem, līdz atradam ieeju bara, kas bija apslēpta stacijas daudzajos nostūros, šķērsejas un kāpnes. Durvis rotaja tikai vienkāršs melns karogs, logotips "Kempbela Apartamenti" bija uzdrukāti ar baltu, un tas iezimeja kāpnes, kuras veda uz bara durvīm. Sienas bija no akmens, un kāpnes, kas veda uz šo baru, klaja sarkans paklajs. Steidzos pari diviem pakapieniem uzreiz, turēdamas pie misiņa margam.

Neka. Klusums.

- Ksam par veļu, noteicu. Pabungoju pa durvīm, piespiedu pieri krasainajam durvju stiklam un pulējos saskatīt, kas notiek bara iekšiene. Redzēju tur gaismu, bet nekādās kustības. Piebungoju vēlreiz, cerēdama, ka mani kads sadzirdēs un naks pārlieci­nāties, kas te klauvējas. Velreiz. neka. Cikos to atver no rīta? vaicāju.

- Ne agrak par trijiem pēcpusdiena.

Abi saskatījāmies. Skaidrs, ka bijām visu nokavējuši. Pulksten trijos jau sen bus par veļu, lai mani izglābtu.

- Domāju, ka spēšu šeit ielauzties, viņš ieminējās, un ar to nebūt nedomāja belzienus pa durvīm.

- Ko?

- Šaja restorānā, viņš paskaidroja. Domāju, ka varēšu te ielauzties.

Varbūt pus sekundi mana prata rosījās doma par apcietināju­mu, tomēr žigli novērsu savu uzmanību no šim raizēm. Tā vieta, lai centīgi iebilstu, atteicu:

- Ļoti labi. Ir pilnīgi skaidrs, ka es to nespētu paveikt, un mums vienkārši ir jāiekļūst šaja bara. ja tu mus tur vari iedabūt, tad ķe­ries tik klat.

Jau pec trīs minūtēm jutos stulbi šādas vardu izvēles deļ. ja viņš varētu mus tur iedabūt? Nebija nekāda "ja", bija tikai Strikera pras­mīgas rokas un paris smalku metala instrumentu, un darbošanas, kas noritēja raitak "neka tu paspēsi izteikt cietumu kameru".

Stnkers atvēra durvis, ar drošu rokas kustību iestumdams ari mani iekša. Un tūdaļ klusi aizvērdams durvis aiz mums.

- Ka ar trauksmes signalizāciju? pavaicaju.

- Nekur nemanīju vadus, nebija ari signalizācijās iekārtās kon­troles paneļa.

- Vai varētu but, ka šeit nav ierīkota nekāda drošības sistēma? Vai ari tu vienīgi nespēji to atrast?

Stnkers apstājas un ieklausijas, uzmanīgi raudzīdamies apkart. Redzeju viņa seju nespodrajā apgaismojuma, kas vidēja norādē virs ārdurvīm, pa kurām bijām ienākuši, ka ši ir drošības izeja.

- Ja te ir kada signalizācijās sistēma, viņš skaidroja, tad drīz vien mes par to uzzināsim. To pateicis, Metjū droši devas iekša telpas dziļumos. Sekoju viņam. Ko gan cilu vel varēju darīt? Si vieta tiešam bija lik smalka un bagatiga, ka man palicis atmi­ņa. Tālāk aiz. ieejas skatienam paveras karaliski grezni iekārtotā galvenā telpa. Maigi dūmakaina gaismiņa no sienu paneļiem bija par tumšu, lai atrastu ceļu, tomēr tai pievienojās gaismas atspidumi caur logiem no ielu apgaismojuma. I ,ogi bija no lieta stikla, caur tiem ieplūda tikai tik daudz gaismas, lai varētu saredzēt, kur speram kāju.

- Nesen domāju, ka gribu šaja vieta vēlreiz atgriezties, iemi­nējos. I.ai gan ne gluži tā, ka to daram tagad.

- Vēlreiz?

- Esmu šeit strādājusi, biju viesmīle, apkalpoju pie uzkodu bara slēgta pasākuma.

Strīkers katlu mirkli paklusēja, domīgi veroties mani. Vel viens musu miklas komponents, kam bijusi vistiešākā saistība ar tevi personiski.

- Ļoti neliela un epizodiska saistība, atteicu, bet viņam to­mēr bija taisnība. Domāju, šai vajadzētu izrādīties sakritībai. Ta­ču man nešķiet, ka būtu kaut ko tik nenozīmīgu pieminējusi savā spēlētājās profila. Drīzāk tas varētu but šāviens uz labu laimi.

- Varbūt, Strīkers tikai atteica, tomēr pēc balss noskaņas no­jautu, ka viņš daļēji paliek pie savam domam. Tam īstenība ta­gad nav lielas nozīmes. Mums sekmīgi jatiek te iekša un sekmīgi ari prom no šejienes.

-Tev taisnība. Ka tev šķiet, kur mums jamekle vispirms?

-Tādā vieta, kur iepriekš grasījāmies meklēt pašā stacijas eka, viņš ierosināja. Kada glabatava vai noliktava.

- Darbinieku personīgo lietu skapīši? Garderobe klientiem, vai vel kaut kas tamlīdzīgs?

- Saksim ar klientu garderobi. Ja ta izradīsies tukša, varam uzmeklet darbinieku skapīšus.

- Varam sadalīt spēkus, piedāvāju. Ta mes atrak tiksim gala.

- Vairs nekad mūžā, pat nedomā, Strīkers strikti atteica, un no viņa nopietnā balss toņa nopratu, ka ta ir pati nopietnība. Nestrīdējos un devāmies meklet. Kur te nodod meteļus?

Grasījos jau atbildēt, ka nezinu, kad tieši sev priekša ieraudzīju meklēto.

- Rau, kur! Norādīju uz telpas attalako stūri. Steidzāmies taja virziena un uzgājām tipisku klientiem domātu garderobi ar leti, aiz kuras atradas garderobista vieta. Kamēr raudzījos, kā ēr­tāk piekļūt letei otrā pusē, Strīkers negaidot parleca norobežoju­mam ka olimpiskais vieglatlēts.

- Forši, komentēju, novērtēdama Ieciena atsperīgo vieglumu un viņa glīto pēcpusi.

Strīkers manā priekša nokavējoties ķeras pie plauktu pārlūko­šanas, ļaudams man pašai izlemt, ka nokļūt letes otra puse pie viņa. Tā ka neesmu tik lunkana un trenela, pārlēkt letei man ne­izdevās tik raiti ka Stnkeram. Nokļuvusi otra pusē, pamanīju, ka uz dibentelpu ved atsevišķa ieeja. Japaprato.

- (īsi kaut ko uzgājis? čukstot apvaicajos.

Viņš pakratīja galvu. Te neka daudz nav. Talab ari nav lielas jēgas meklet. Ir taču jūlijs. Tikai daži lietusmēteļi un viens lietus­sargs, kas atsliets stūri.

- Vai ir kas savads, kas te neiederas?

- Neka tada nemanu, viņš atteica.

- Ka ar skaitli piecpadsmit? Ja, ta var but bara adrese, bet var­būt ar to vel kaut kas saistīts tepat uz vietas.

Viņš skaļi parbīdija pakaramos citu aiz cita. Visi pakaramie ir numurēti, bet es neredzu skaitli piecpadsmit.

Pamaju. Biju jau izprātojusies, ka mes te ienāksim un plaukta greznosies glīti iepakota paciņa, kas gaidīs tieši mus. Tas butu musu laimīgais atrisinājums reizi par visam reizēm. Bet neka tam­līdzīga.

Pienācu pie pakaramajiem un saku parskatīt mēteļu kabatas. Strikers palīdzēja, un, kad mes beidzam, viņš atvēra ari lietus­sargu, lai pārliecinātos, vai mekletais neslepjas ta iekšiene vai ārpusē.

- Atkal neka!

- Zini ko, ierosināju, skaļi domājot, ne jau visi slēpj lietas mēteļu kabatās. Daži niekus glaba makos, klepjdatoros, piekabi­na tos maziem dzīvnieciņiem…

Viņš tik savādi uz mani palūkojas, ka man pat šermuļi parskreja. Man reiz. bija priekšnieks, vecs savadnieks, kas visur stai­pīja līdzi savu miniatūro pudeli, l ielāko daļu laika liitsija, ta sau­ca dzīvnieciņu, maltītes atradās ar mums pie viena galda (ak kada laime!), tomēr reizēm aitiņai līdzīgo suni atstaja cita telpa. To nā­cās pieskatīt kadai nabaga apteksnei, kam bija piekodināts uz vis­stingrāko nenolaist ne acu no saimnieka mīlulītes, un lai dievs žēlīgs, ja no pūdeļa galvas nokristu kaut matiņš.

Ka man riebās tas suns!

- Meklet kaut kur mazu dzīvnieciņu, Strikers iepratojas, ja, tevis teiktaja ir kāda jēga. Parakņajies kabata, Strikers izvilka pildspalvas lieluma gaismas bateriju, kas raidīja spožu gaismas staru. Viņš paspidinaja uz letes, zem letes, izpētīja vēlreiz plauktu saturu. Mus ieinteresēja krāsainie sienas paneļi telpas siena. Uzspiedusi pirkstus uz paneļu virsmas, sajutu, ka tie atbīdas kā durvis. Atveru tas un izgāju cauri ģerbtuvei, kura bija daudzi gro­zi. Visi diemžel tukši.

Visi, izņemot vienu, kam bija piestiprināts uzraksts metala plāksnītē "Numur 15".

Zvēru, gandrīz iekliedzos, to pamanījusi. Kas tur ir? sau­cu. Groza dziļuma tiešām kaut kas atradas, tomēr vajaja apgais­mojuma īsti nevarēju saskatīt, kas tieši.

Stnkers pieliecas un izvilka no groza džinsauduma jaku.

Aiz satraukuma noelsos.

- Svēta debess, ta ir mana jaciņa. Mana pazudusī nuļa, dār­gā Dolče un Gabana jaciņa, kas bija likusi man tik ilgi raizēties.

- Domāju jau, ka ta ir pagalam. Paķēru to no Stnkera rokam un uzvilku, izbaudīdama pazīstama maiga un reizē stingra džinsu auduma pieskārienu.

- Kad tev ta pazuda? Strikers vaicaja.

- Pirms vairakiem mēnešiem, atteicu. Biju to uzģērbusi uz. randiņu ar Todu, un… piepeši saprazdama, ka nemaz nebiju to pazaudējusi. Ta bija man nozagta. Un tas nozīmēja, ka man kads sekojis un vērojis jau menešiem ilgi. It ka jau ta nepietiktu visādu kropļu, kas boja dzīvi!

- Padomasim par to velak, labi? Stnkers piedavaja. Viņš pē­tīja manu seju, un varēju noskārst, ka zinu, par ko viņš patlaban doma. Vienīgais, kas mums šobrīd ir pats svarīgākais, lai tu sa­ņemtu nepieciešamas antivielas.

Viņam bija pilnīga taisnība, piekrītoši pamaju, liekot sev pieversties meklējumiem. Pilnīgi droši, ka sajutu jakas kreisaja krušu kabatiņa kaut kadu metāla gabalu. Mēģināju to izvilkt, kad ieraudzīju, ka tas ir stikla pudelītes aizbaznis. Pudelīte bija kads tumšs šķidrums. Stnkers pacēla pudelīti pret gaismu, un tad es pamanīju, ka pudelīte ir patiesība man ļoti mīļo Živenši smaržu iepakojums. Skaisti slīpēta pudelīte, kura kādreiz atradas karo­tais sartais šķidrums, tagad bija noklātā ar raupji uzvilktu uzrak­stu "izdzer mani". Biju pārsteigtā un tuvu histērijai. Tas nemaz neatgādinaja jautrību. Pats šķidrums, ka varēja noprast, bija tum­ša, viegli sarkanīgā nokrāsa. Neuzticīgi, bailes drebošu sirdi, tur­pināju to aplūkot.

- Meļa? Stnkera balss bija maiga, bet ari nepacietīga.

- Jā. Labi. Pudelītei bija smidzinātājā uzgalis, centos to no­raut, un, kad tas izdevās, pieliku pudeles kakliņu pie lupām, bri­di nogaidīju, skatīdamas Strikeram tieši acis. Vai tu šo dzertu, ja bulu mana vieta? Izdzertu, vai ne?

- Pilnīgi noteikti, Meiju piekrita, tomēr viņa balsi samanīju vieglu šaubu enu. Nespeju izšķirties. Laikam viņš lasīja mana prata ka alverla gramata, jo viss mans ķermenis šausmas bija ka sastindzis. Sasodīts, Meļa, vai tev maz ir cita izvele?

Nolādēts.

- Peciņu gaisa! noteicu. Izdzeru pudelītes saturu, un tad iemetu tukšo pudelīti atpakaļ kabata.

Pec sekundes likās, ka mana galva eksplodēs gaismas un trok­šņa uzliesmojumā. Laikam biju pagalam. Zināju, ka mirstu. Tās bija beigas.

biju izdarījusi nepareizo izvēli.

Lsmu spēli zaudējusi.

Jaatzistas, vairak jutos piekrāptā neka nobijusies.