Živenšī kods

26

- Mums ja pasteidzas, mudināju, kamēr rikšojam pa Brodve­ju. Strikers skrējiena turējās man blakus. Mēģināju pamanīt kadu brīvu taksometru, bet protams, ka lādu tuvuma nebija. Kruiza kuģis atiet septiņos.

Man izrādījās pilnīga taisnība saistība ar atrisinājumu. Zinā­ju, ka man bija taisnība, bet, ja tas kuģis aties no piestātnes bez mums, tad bus… sasodīts… Man nepieciešama ta pretinde. Dotas divdesmit četras stundas, ta bija rakstīts laja agrakaja paziņoju­ma. Un laiks skrēja, pulkstenis nenorimis tikšķēja, zūdot man at­vēlētajām stundām.

Musu iela no blakus kvarlala iegriezās brīvs taksometrs, un kad tas bija vel puskvartala attaluma no mums, to pamanījusi, skrēju tam pretī paceltu roku, bet tad kads ķēms pasteidzās pir­mais, ielēca taksometrā un automašīna aiztraucas no vietas. Ne! skaļi iekliedzos.

Protams, ka taksometra sēdošie pat nepaveras uz, manu pusi. Strikers tikmēr nolēma rīkoties un, cieši satvēris manu roku, uz­saka nāvējoši atru pakaļdzīšanos (liekas, skrējām vel ātrāk, nekā es spēju pakustēties).

- Došu tev piecdesmit zaļos, ja kāpsi ara un noķersi kadu citu taksometru, Strikers uzsauca uzvalkotajam vīram, kad mes ar skubu ierausāmies viņam blakus aizmugurēja sēdvietā. Strikers atlaida manu roku, lai paņemtu savu maku, tomēr mani iespieda svešiniekam blakus sēdekli.

- Ei, svešais puisis iebilda, pikti lūrēdams uz mums. Vac lauka savu pakaļu no mana taksometra!

- Labi, dodu simts zaļos! Strikers lika priekša, noskaitīdams banknotes un spiezdams tas čalim sauja.

- Es kavēju tikšanos, svešais turpinaja iebilst, tomēr spars viņa balss tonī bija zudis.

Strikers vairs neklausijas čaļa čīkstēšanā, ar elkoni piespieda viņu atvirzīties un, iegrūdis mani viņa vieta, pasniedza taksomet­ra vadītajam piecdesmitnieku, apgalvodams: Šis puisis piekrīt pagaidīt nakamo taksometru.

Šoferis neatbildeja ne varda, tomēr iespieda gāzes pedāli grī­da, Strikers ciešāk aizcirta durvis, un mes strauji attālinājāmies no vietas, kur no tālienes vel atskanēja pamesta puiša protesta saucieni.

Tagad gan mums paradijas niecīgas izredzes pagūt laikus.

Mans optimisms saglabajas nemainīgs, kamēr mes tikām no Brodvejas līdz 38. ielai, un tad piepeši apravas, jo iekļuvām nerim­tīgā satiksmes sastrēguma, kura tik tikko vilkamies uz priekšu.

Pārmiju izmisuma pilnus skatienus ar Strikeru. Atlikušas divpadsmit minūtes, viņš teica. No šas vietas mes talak dosi­mies kajam, viņš noteica, pārliecinājās, cik rada taksometra skaititajs, iedeva prasīto summu un vel dzeramnaudu un tūdaļ pec tam atrava auto durvis. Mums japieveic vel desmit kvartāli, puse no tiem lejup pa nogāzi. Vai tev ir kadi iebildumi?

-Tici, man butu visvairak ko zaudēt.

Viņš piekrītot pamaja un pārņēma datora somu no mana ple­ca, pārmetis plecu siksnu pari savējam, tad satvēra manu roku un, šķērsojis Trīsdesmit astoto, ienira piekrastes kvartalu namu rindas.

Nav vārdos pasakams, cik mežonīgi es auļoju, jo pat nepama­nījos paraudzīties uz apgaismotajiem logiem. Ta viela es tikai skrēju un skrēju.

Nekad, pat ne reizi miljons gados, es nespētu noticēt, ka turē­šu līdzi juras kājniekā uzdotajam skrējiena tempam. Protams, kad beidzot sasniedzam 83. piestātni, biju jau pilnīgi bez elpas un sā­nos man bija iemeties durejs. Priecājos, ka man vismaz pietika prata uzaut kājās Prada sporta kurpes, nevis nomainīt tas pret

Živenšī platfbrmcnem. Viens nulle praktiskuma laba, par spīti mo­des prasibam.

- I .aiks? bez elpas nosēcu, gandrīz sabrukusi. Plaukstam at­spiedos pret ceļgaliem un pūlējos atgūt elpu. Man vismaz neva­jadzēja sajusties vainīgai, ka šorīt izlaidu treniņš tu ndu sporta zā­le; biju noskrejusies ka elle, un slodze, ko patlaban pievārēju, pamatīgi pārspēja jebkuru ierasto sporta nodarbību intensitāti.

- Seši un piecdesmit divas.

- Paldies dievam!

Musu skatienam paveras grandiozā Cirde Line ostas celtne. Tā bija masīva būve visas piestātnes platuma un vairaku stāvu aug­stuma. Celtnes augšdaļa atgadinaja baltu ūdenstorni, uz kura sar­kaniem burtiem izceļas Cirde Line uzraksts. Patiesība celtnes galvena daļa ir izbūvēta pa visu pirmā stava teritoriju, un faktiski ta ir viena liela iebraukšanas un izbraukšanas zona, kam abas pu­ses izvietoti biļešu lodziņi. Tos es pazinu patiešam labi… Kad pir­mo reizi ierados Ņujorka, man nacas piedzīvot diezgan mulsino­šu pārdzīvojumu pie viena no tiem.

Stnkers skriešiem metas pie viena no kases lodziņiem, pa ce­ļam jau atvēris naudas maku. Turējos viņam cieši pa pedam, baiļodamas, ka varbūt viņa rokas pulkstenis maķenīt kavē un izprie­cu kuģis jau atstajis piestātni bez mums.

Mums tomēr paveicas. Patiesība bijām paguvuši ierasties di­vas minūtes pirms atiešanas laika, un drīz vien ar biļetēm rokas ka apsviluši traucamies pa piestātni, lai iekāptu slaidaja, baltaja kuģi, kas aizvestu mūs divu stundu ceļojumā apkart Manhetenas lejas daļai.

Kolīdz bijām uzkāpuši uz klāja, nespēju novaldīt smieklus. Stnkers bažīgi palūkojas uz mani, tomēr es nekādi nespeju rim­ties. Mani piepeši bija pārpludinājušās cerības un ticība, ka viss izdosies. Augu dienu biju pavadījusi ka elles murga. Nomocīju­sies, pārbiedēta līdz nāvei, tam pievienojusies vel vesela gūzma problēmu, par kuram patlaban pat izvairījos domāt. Tomēr par spīti visam mums izdevās! Atrisinājām viltīgi sastādīto uzdevu­mu, paguvam nokļūt uz kuģa atiešanas bridi la taču bija pirmā nozīmīgākā uzvara, kas man šaja situācijā tik ārkārtīgi nepiecie­šama.

Strikers paris minušu nogaidot veras mani, viņa lupu kaktiņi nodevīgi raustijas. Likās, ka viņš ari tūlīt nenovaldīsies un sāks smieties līdz ar mani. Tad tomēr viņš nolēma satvert mani nomie­rinoši aiz delma un rami vir/it prom no klaja kuģa iekšienē. ^at­zīstas, ka savulaik esmu strādājusi aiz viena no daudzajiem ce­ļojuma biļešu pārdošanas lodziņiem, taču man pašai nekad neradās doma doties kada no tūristiem paredzētajiem izbraucie­niem. Tomēr tagad, ieraugot nopulēto un iespaidīgo kuģa iekštel­pu greznumu, man gandri/ elpa aizravas. Apkalpes loceklis, kas mus sagaidīja uzkāpjot uz. klaja, paskaidroja, ka šis kuģis ir viens no visjaunakajiem, kas iegādāts izpriecu braucieniem, un to va­rēja manīt. Viss apkart bija tik spodrs un nopulēts, telpas vairak atgadinaja bagatas viesnīcas balles zaļi neka nevīžīgu un nobru­žātu kuģa iekštelpu veidolu, kadu biju to agrak iztēlojusies.

Šķērsojam ar parketu izklāto deju grīdu, daudzo nokrāsu ko­ka dēlīši bija izvietoti zvaigžņveida raksta. Tagad pa šo zaļi klī­da tūristi, rokas turēdami dzērienus, bet es ļoti labi varēju iztēlo­ties saviesīgo atmosfēru, kas šeit valdīja, kad kuģi noīrēja ekstravagantiem slēgtajiem banketiem, kuros lūgtie viesi drīkstē­ja ierasties tikai tumšos uzvalkos.

- l’a šo pusi, Strikers radīja man ceļu, vedinadams garam polsteretiem sēdekļiem karaliski zila krasa, kas bija izvietoti pie mirdzoša hroma apdarinātiem koka galdiem. Sienu vieta bija lie­li logi, lai dotu iespeju aplūkot pec iespējas lielāku debesu daļu. Taluma izdzirdēju griezīgi skumjo kuģa sirēnu un attapos, ka ta­gad mēs slīdam prom no piestātnes. Manhetenas panorāma atklajas skatienam, un kadu sekundi es aizgrabtiba nolūkojos sa­vas pilsētas diženuma, tomēr Strikers tūlīt ari mudinaja mani doties talak. Pagajam garam sarkankoka darinatajam baram, aiz kura divi veikli bārmeņi raiti piepildīja vīna glāzes pūlim, kas pa­mazām kļuva aizvien lielāks. Ar ilgošanos noraudzījos pārējos viesos un viņu izklaides, tomēr Strikeram neko neiebildu un nelūdzu uzkavēties, ('.alu gala mums abiem pilnīgi noteikti šonakt bija japaliek skaidra.

- Cieši nopēti ikvienu seju, kas nonāk tava redzesloka, Stnkers pieteica un piebilda, Lūsis noteikti ir ieradies, un es gribu viņu ieraudzīt pirmais, iekams viņš pamana mūs.

Piekrītoši pamaļu, piepeši zaudējusi jebkādu interesi par Circle Line iekštelpu greznumu, toties vairak uzmanības pievērsu sa­vam kompanjonam un musu nolūkiem. Turpinājām kāpt uz nakamo vidējo klaju. Tas nebija tik nomācoši grezns ka iepriekšējais. Izstaigājam to no viena gala līdz otram, nopētīdami ikvienu sastapto seju. Izgājām uz atvērta klaja nomales, kas stie­pās visa kuģa garuma, (iar maļam bija izvietoti ērti sēdekļi, un krušu augstuma visgaram kuģa klajam bija borts. Vēlreiz nostai­gājām pari visam klajam, bet I ,ūsi tā arī nekur nesastapam. Nolē­mām doties iekšā. Pamanīju damistabu un pieteicu Strīkeram ma­ni pagaidīt. Kadu mirkli šķita, ka viņš neaties no manis ne soli, tomēr vismaz šajā jauta juma mums nenācās strīdēties. Viņš klu­sējot atzina manas tiesības uz privātumu un palika aiz. durvīm, nogaidot atspiedies pret sienu. Atvēru durvis un iegāju ne tik grezna, tomēr mirdzoši spodra sieviešu tualete.

Mazgadama rokas, atskartu, kā man pēdējo notikumu deļ katastrofali pietrūkst iespejas nesteidzīgi ieiet vanna un beidzot kār­tīgi nomazgāties. Sajutu, ka esmu vai pilnīgi zaudējusi speķus. Kāds gan tur brīnums, nodomāju, šaja tik saraustitaja diena es­mu tikusi saindēta, izsekota, parbiedeta un saņēmusi nāves drau­dus. Tomēr jaatzist, ka spoguli redzetais apliecināja izskatījos labak neka pec nakts, kas bulu pavadīta dzeršana un izpriecās. Iedomājos, ka tas tomēr jauzskata par krietnu plusu mana laba.

Pavandijos rokassomiņa, lai atrastu matu suku, un mēģināju ar to savaldīt savus augu dienu neķemmetos matus. Vasaras kar­stums un tagad ari mitrums, kas ceļas no ūdens, bija matus pa­darījuši nepakļāvīgus un cietus. Vietām tie bija savēlušies, bet vie­lām izspūruši. Mana personigaja vannas istaba, ko dalījām abas ar Dženu, bija tads klāsts malu kosmētikas, kas liktu kauna no­bālēt Fredrric Fekkai noliktavai. Un majas es ar šadu ērkuli tiktu gala viens un divi. Tomēr uz šā kuģa man bija jaiztiek ar vienu nožēlojamu flakoniņu Tigi matu lakas. Darīju, ko varēju, pieglau­du visu, kas spurojas, un saputu laku uz. nepaklausīgajiem matu galiņiem un mazliet pie malu pamatnes. Visu ar pirkstiem pie­kārtoju.

Iznākums nemaz nebija tik slikts, ja neskaita to, ka mana ada pretstata sakārtotājiem matiem vidēja pavisam bezkrasaina un neizteiksmīga. Laiks ķerties pie drastiskiem paņēmieniem. Izgā­zu visu somiņas saturu uz letes blakus izlietnei un pa vienam priekšmetam metu atpakaļ somiņa, atstajot vienīgi kosmētikai pie­derīgus priekšmetus. Viegli pārlaidu sejai tonālā krēma pamattoni, acis ieēnoju ar maiga toņa plakstiņu krāsu, tādejādi it ka at­vērdama acis plātākās, vaigu galos mazliet sārtumā, lai piešķirtu sejai vismaz kadu dzīvības pazīmi, un nedaudz piepudereju, kur tas bija nepieciešams. Visbeidzot uzkrāsoju lupas, no sākuma ap­velkot konturu ar lupu zīmuli, pēc tam noklājot lūpas ar to pašu MAC lupukrasu, ko izmantoju, lai uzrakstītu Stnkeram norādi uz auto novietnes betona staba. l upu krasu dabuju uzklāt ar maza pirkstiņa galu, jo sakuma tūbiņu nacas attīrīt no putekļiem un gru­žiem, kas lupu krasai bija pielipuši auto novietne. Tomēr, kad to attīrīju, ta klajas pat ļoti labi. Redzat? Luk, kāpēc es visu savu naudu ieguldu laba kosmētika. Ta pārcieš pat nesleptu varmacibu, paliekot nevainojami ideala.

Kad tas viss bija padarīts, solīti atkapos un novērtēju savu vei­kumu spoguli. Nebija nemaz tik slikti, tomēr atzīstot, ka vairak par visu man patlaban nepieciešama vanna un kaut nedaudz ne­traucēta miega. Un tomēr, uzkrāsojusies es sajutos kadu drusci­ņu labak, kaut vai tapec, ka vairs neizskatījos pec nožēlojama bez­pajumtnieka, un tas nu reiz atdeva man daļu izčākstējušās pašapziņas.

Kad iznācu no tualetes, atradu Stnkeru gaidam precīzi taja pa­šā vieta, kur biju viņu atstajusi. Viņš steigšus mani nopētīja, sa­gaidīju jau, ka sekos kads sarkastisks komentārs par sievietem, kas ziežas ar smiņķiem un kavējas, tērējot nenovērtējami dārgo laiku. Tomēr šādi teksti nesekoja. Tā viela pamanīju pat mirklīti atzinīga skatiena atblazmas, un tieši tas man ļāva aizmirst visas musu situācijās bezcerīgumu.

- Juties tagad labak?

-Jā, krietni vien.

- Labi gan. Tu lieliski izskaties.

Pasmaidīju, juzdamas reizē sievišķīga un pievilcīga, kamēr viņš, satvēris mani aiz rokas, vadīja mus uz augšējo atvērto kla­ju. Tas nebija tik liels ka abi iepriekšējie, tomēr tieši šis klājs bija mans iecienītākais, vismaz iedomas. Tas mus pacēla gandrīz pret pašam debesim, kur mus apmirdzēja tikai debesskrāpju spožums. Bijam augstu pari upei, un vēsais vakara gaiss beidzot atveldzēja pec dienas nomācošā karstuma. Ari uz ši klaja gar borta apmali bija izvietoti soliņi, aizgajām līdz klaja aizmugurei un apsēdāmies uz pēdējā soliņa. Sajūtam, ka kuģis vieglītēm dreb, pārvārot viļ­ņu pretestību. Ūdens šļaksti pazuda kopēja skaņu kakofonijā, to­mēr upes ainava nomierināja. Sēdēdama sāniski uz soliņa, mir­kli ļāvos atpūtai, noraudzīdamas uz garamslidošo Manhetenas panorāmu.

- Turpini novērot apkartni, kaut ari stipri šaubos, ka viņš ir te, Strikers ieteicas.

- Es nemaz nedomāju, ka viņš te būs. Negribīgi novērsos no skaista, nomierinošā skala, ļaujot spelei atkal sagrabi mani neželigaja realilales tvērienā. -Un tomēr, ši ir negodīga un netaisnīga spēle.

Dzirdētais parsteidza Strikeru. Kapec nebūs? Kompaktdiska bija ierakstīts kvalifikacijas parbaudes uzdevums, taisnība? Un tu lāču apgalvoji, ka SIU spēlē Slepkava pie sava noļuka izpildes ķeras tad, ja Mērķis iztur un atmin kvalifikacijas uzdevumu. Ta bija taisnība, tomēr man nešķita, ka bijām visu līdz galam pareizi atrisinājuši.

Viņš ka padodamies pacēla rokas un lad smagi atspiedas pret bortu. I ,abi, ja te nav nekā vairāk par iespēju vienīgi skaisti pa­vadīt kopa vakaru un ja pareizais atminējums nebija doties uz Circle l.ine "Ostas nakts uguņu" kruīzu, tad pastasti man, kapec mēs tomēr esam le atkļuvuši?

- Varbūt tieši kvalifikacijas iegūšanai nepieciešamo laiku man vajadzēja pavadīt kopa ar tevi? es atjautāju. Vēlējos mazliet pa­ķircināties, tomēr aizdomājusies sapratu, ka manos vārdos bija ari daļa taisnības. Jutu, ka man sak svilt vaigi. Patiesība jaatzist, ka citos apstakļos bulu tīri patīkami pavadīt kopa ar Strīkeru ro­mantisku vakaru kruiza apkart Manhetenas salai.

Vai nebija nožēlojami, ka tuvīnas nāves atgadinajums tik drīz, izpostīja mana jauka vakara noskaņu?

- Piedod, atvainojos Strikeram, pirms viņš paguva bilst kaut vardu. Jūtos maķenīt apreibusi. Atspiedos pret tuvīno soliņu un grasījos izskaidrot savu domu gājienu.

- Mes veiksmīgi atrisina jam to uzdevuma daļu, kas vedina ja at­minējuma iedomāties apli un līniju, tatad Cirde l.inr krulzu Un kas iegūts no ta? Rezultātā mes neesam piekļuvuši nekādām talakam atminējumam, neesam te uz kuģa raduši ari nekādu noradi turp­mākajai rīcībai, neesam uzgājuši neko butisku, kas atvieglotu atri­sinājumā meklējumus. Uz. visa šā kuģa vispār nav nekā, kas butu saistīts ar musu spoli. Ja mes patlaban spēlētu interneta tiešsaiste, tad ceļotu pa digitalizetu trīsdimensiju kuģa modeli, puledamies uzklikšķināt visos kuģa nostūros un vietiņas, kur varētu but ap­slēpts talakais uzdevuma risinājums. Un mes agri vai vēlu to uzie­tu. I uk, tuJu izaicinājumu mums butu jagaida no slepkavas.

- Par kadu atrisinājumu tu runa? viņš parvaicaja. Vai to, kurš ļautu mums noslēgt šo spēli ka uzvarētājiem? Vai ari tu do­ma, ka viss skrējiens patiesība ir tikai sacensības, kuru rezultātā tev jazaude dzīvība?

- Ne, patlaban es runāju tikai par ša viena konkrēta uzdevu­ma atrisinājumu. Ja mes to atminēsim, tad stāsimies pretim atkal jaunam uzdevumam. Un ta tik uz priekšu, vel un velreiz, kamēr nokļūsim gala vai ari… kamēr slepkava notvers un nogalinas mani. Redzēs, kurš pagūs pirmais. Izteicu savu spriedumu salīdzinoši mierīga un neitrālā toni, ta, it ka runātu par kadu abstraktu ģeometrijas pierādījumu. Tomēr fakti bija nepielūdzami drausmi, jutu, ka man no šausmam pārskrien drebuļi.

Strikers, blakam stavēdams, to iztulkoja ta, ka man salst, un, novilcis žaketi, uzlika to man uz pleciem. Pirms Strikers noģēr­bās, pamanīju, ka viņš atkabina ieroci un, izņēmis no pleca maksts, aizbaž aiz džinsu jostas, ar krekla malu piesedzot spalu, lai tas nekristu acis.

- Patiesība es nedrebu no aukstuma, piebildu.

Viņš paraudzijas man acis, un pec nopietnā skatiena sapratu, ka viņš ļoti labi noskarš, kada ir patiesa atbilde.

- Ja, zinu, viņš apliecina ja. Saņēmis manu plaukstu rokas, viņš cieši saspieda pirkstus. Musu plaukstas savijas. No sakuma mazliet pretojos, bet pec tam piekļāvos viņam, ļaudama vīrietim apskaut manus plecus tada ka sargajoša žesta. Mums garam slī­dēja apbrīnojama panorāma, izgaismoto debesskrāpju uguntiņas mirdzēja tāluma, kļūdamas aizvien spožākas, naktij satumstot.

Kadu bridi pasēdējam rama klusuma, līdz Stnkers ierunājās velreiz.

- Iespējams, tev taisnība. Tomēr es negribu, lai tu padodies. Uz­ticies man savam sargam un neatsakies no manis.

- Nebaidies, es nepametīšu tevi. Pagriezos ar seju pret Strikeru. Cik žēl, ka nevaram palikt uz. šā kuģa vienmēr, ja mes at­sacītos meklēt talako speles uzdevumu atrisinājumu, slepkava ne­varētu man te piekļūt un nespētu turpināt manis vajāšanu.

Pastāvēja pārak daudz, pamatotu iemeslu, kalab šads plāns ne­nostrādātu, tomēr mes abi lieliski zinājām, kas bija visbūtiskākais. Ileši Strīkers uzdrošinājās to atkal piesaukt:

- Ja mes neturpināsim meklējumus, tad neiegūsim pretindi. Pulkstenis jau skaita atlikušo laiku. Vai tev ir kādas idejas turp makajam?

Gribēju tikai, lai Strīkers turpina turēt mani savos apskāvie­nos un lai tas nekad nebeigtos. Tomēr šada izvele sniedza pavi­sam īslaicīgu mierinājumu. Tieši man piemita tās prasmes un zi­nāšanas, kas palīdzētu atšifrēt talako musu mikla ar tik daudziem nezināmajiem. Un, jāatzlst, tieši mana pēcpuse bija tā, kura cietis pirmā, ja ātri neizdomāšu, ko darīt talak. Sēdus izslejos taisnak, izlocīdamas no Stnkera apskāviena. Pasniedzos tuvāk somai ar klēpjdatoru.

- Atgriezīsimies pie šifrēta ziņojuma, paskaidroju savu lē­mumu. Iziesim lam cauri vēlreiz soli pa solim, kamēr atradīsim, ko īsti esam palaiduši garam iepriekšēja reize.