Živenšī kods

15

Joprojām turēju notēmētu ieroci, tomēr bijām ari pārvietoju­šies uz manu dzīvokli; lai mazinatu bailes no sveša vīrieša, ār­durvis tomēr atstaju pavērtas (jāatzīst, bailes bija mazliet noplakušas). Sedeju svešajam blakus uz divana un noraudzījos, ka viņš darbojas ar Dženiferas klepjdatoru. Manējais pagaidam atradas veikalā, kur tam instalēja vairakus uzlabojumus, un es uz­skatīju, ka Dženiferai nebūs lielu iebildumu, ja izmantosim viņējo.

Apsēdos divana stūri, lai nemitīgi novērotu, ko viņš dara, bet vīrietis bija tik ļoti koncentrējies darbam, ka man neatlika nekas cits ka verties viņa seja. Gluda piere un spēcīgs žoklis, ko vieglī­tēm ieēnoja bardas rugāji. Izskatījās, ka vīrietim ir apmēram gadu trīsdesmit, tads Rasela Krova lips, parupjš un seksīgs. Minēju, vai viņa ada ieguvusi tādu nokrāsu no ilgstošas uzturēšanās ara, svaigā gaisa; apsveru arī, vai muskuļi, kas izspiedās caur burgundieša krasas sporta krekliņa īsajam piedurknēm, bija rezul­tāts cītīgiem treniņiem personīga trenera uzraudzība. Nešķita, ka šāds vīrietis bitos sasmērēt rokas.

Ja pieminam rokas, tas izskatijas raupjas, vēja aprautas, tomēr ienadži bija tīri, un kaut kada absurda iemesla pec las mani pat mazliet nomierināja.

Tomēr kada cita doma mani strauji atskurbinaja un padarīja maksimali modru, un es ciešāk satvēru ieroci. Atgādināju sev, ka tas noslēpumainais iepriekšejais vīrietis ari izskatijas tīri glīts, to­mēr meģinaja mani nogalināt.

- Ar tevi viss kārtība? viņš paraud/ijas uz manu pusi, un es par atbildi piekrītoši pamāju. Koncentreju skatienu uz viņa pelē­kajam acīm. Salīdzinājumā ar sutījuma piegādātāju, kura acis vi­dēja klaja neželiba un aukstums, šajas acis staroja siltums, dros­me un pārliecība, tā ka man kļuva aizvien grutak saglabat baiļu izjutu pret nelūgto svešinieku. Mazliet atslabinajos, tomēr pavi­sam niecīgu drusciņu.

-Tu atrak paveic, kas tev jadara, cieti atbildēju.

Izskatijas, ka viņš vēlējās kaut ko piebilst, bet nolēma paklu­sēt. Ekrāna bija redzama SIU majas lapa, noraudzījos, ka viņš ievada savu paroli un atver iesūtītu ziņojumu. SeinperFi? vaicaju, noraugoties viņam par plecu.

-Ja, tads ir mans piekļuves vārds. Biju juras kājniekos.

- Mmm… domīgi novilku, nez, kapec šada atzīšanās mani nemaz neizbrīnīja.

- Tikai izlasi, luk, šo, viņš pavērsa pret mani datoru ta, lai es varētu ielūkoties ekrāna. Pieliecos tuvāk un atri pārlasīju ekrana redzamo informāciju. Kad biju gala, jutu, ka man kļūst pavisam nelabi no tur redzēta.

- Divdesmit stabi?

- Ja, labi, man tie ir, viņš apstiprinaja un, atvēris savu maku, izvilka dažus rēķinus. Šie pārskaitījumi šorīt paradijas mana kontā. Taisna ceļa devos uz. banku un izņēmu visu skaidra nau­da. Parejo izņemšu, kad likmes paaugstinasies. Gandrīz droši zinu, ka mums vajadzēs daudz skaidras naudas.

- Bet kā? Kas iesūtījis visu šo naudu?

Viņš domīgi pašūpoja galvu. Godīgi? Nav ne jausmas. Tas paradas ka pārskaitījums, kas veikts tiešsaistē. Varu vienīgi mi­nēt, kurš rausta aukliņas, lai piedabutu mani iesaistīties un pie reizes ari spej ieskaitīt tadas summas no sazin' kurienes.

- Vai varam izpētīt tieši no kurienes?

- Iespējams. Mazliet jāizlūko, japaklaušina riņķi un apkārt. Ja neizdosies, nāksies piesaistīt likumīgos varas pārstāvjus.

Tomēr mana galva jau atsaka skanēt trauksmes zvani: atminē­jos noslēpumaina vīrieša brīdinājumu. Bet ilgi man par to neva­jadzēja uztraukties. Tieši patlaban, mans iebrucejs turpinaja savu domu, esmu vairak norupejies, lai nosargatu tavu dzīvību.

- Ak… Reālas situācijās tiešums apstulbinaja mani un lau­pīja spēju sakarīgi domāt vai lemt. Piecēlusies, pagajos dažus so­ļus līdz logam. Pacēlu bīdāmo logu un nedaudz izbāzu galvu āra, piepeši it ka sajūtot svaiga gaisa trukumu. Mērķis. Esmu tikai mērķis. Čukstēju šos vārdus, it ka, nepasakot tos skaļi, varētu piespiest visu notikušo izgaist ka nebijušu.

- Ja, tā izskatas.

Viņš pienāca man klat aiz muguras un nolaida vienu roku uz mana pleca. Apsviedos apkart un atkal tēmēju ar ieroci viņam tieši krūtis. Rimsties un pagaidi mierā kaut vienu sasodītu minū­ti, labi? pikti uzsaucu.

Puisis steidzīgi paris soļu atkapas, turot rokas virs galvas, to­mēr skatiens bija mierīgs un pārliecināts. Redzētais man vel lieku reizi apliecinaja, ka šis cilvēks nepavisam nebija aprobežots vai stulbs.

- Melānij, nomierinies.

- Nomierināties? Man nepavisam nešķiet, ka musu situācija ta vien prasas pec miera. Dnzak liekas, ka tūlīt varētu sākties merena histērija. Patiešām žel, ka neesmu histeriķes tips.

- Es vairak nosliecos, ka sarkastiskais tips, viņš piebilda un nemānāmā silta smaida atblazma pazibēja acu skatiena. Tas man ļava sajusties mazliet drošāk.

- Vai varbūt gadīgais tips, piemetināju un tomēr turpināju tēmēt uz viņu ar šaujama stobru. Pamaju uz datora ekrana pusi.

- Sakopojot līdz šim uzzināto, tu esi tas, kura konta uzradusies nauda, ko tu varētu savakt, kad tiktu gala ar mani. Tikpat labi tu pats varēji sev pārsūtīt naudu no kada sveša spēlētāja profila. Un tu līdz šim neesi pateicis neko tadu, kas man liktu tev noticēt. Kaut ari es patiešām vēlējos viņam uzticēties. Šobrīd es, iespējams, spētu uzticeties pat huņņu vadonim Atilam, ja vien tas spētu man apsolīt brītiņu miera.

Mani joprojām nomaca lodā nave. Gribēju tikai saritināties cieša kamoliņa un raudat. Gribēju sērot. Un visvairak negribēju kļūt par nakamo upuri. Bet taja paša laika es atdotu visu, kas man pieder, par niecīgo iespēju noslēpties zem segām un neradīt ne deguna galiņu laukā. I ,ai kads cits tiek ar visu to gala.

- Pietiekami godīgi teikts, viņš atzina. Bet ka tad es butu ticis pie tava spēlētājās profila līdz ar visiem datiem, ko tu taja biji iekļāvusi?

- Pie kura profila?

- Tu laikam neizlasīji visu ekrānā redzamo ziņu līdz galam?

Viņam bija taisnība. Paraudzījos velreiz, un, patiešam, ziņoju­ma noslēguma bija saikne uz spēlēta ja profilu. Šausmās noriju siekalas, meģinadama apturot nelabuma vilni, kas mani parņema. Ļoti, ļoti nevēlējos uzzināt, uz kurieni ved ta saikne. Nu ne­pavisam nevēlējos…

-Aiziet, viņš mudinaja. Tev japarliocinas, vai runāju tais­nību.

Dziļi ieelpoju un pamaju ar galvu, tad pavirzīju polos kursoru un uzklikšķināju iezīmētajai saiknei. Hkrana atveras spēlētāja profils. Visas manas intereses un iezīmes, visi tie sīkie personī­bas gabaliņi, kas allaž bija darījuši SIU spēli tik interesantu, tik personisku. Grimaldi bija veidojis spoli ta, lai ta ikreiz mainītos, salagojoties ar spoles jauno dalībnieku parametriem, tapat ka ar viņiem piešķirtajam mainīgajam lomam. Visu šo konstrukciju bal­stīja informācija, kas bija iegūta un apkopota no spēlētāju profi­liem, ieskaitot to veiksmes un zaudējumus.

- Vai tas ir tavs profils?

Piekrītoši pamaju un neizpratni nomainīja dusmas. Ja. Daudz ļautiņu ievada kaudzēm personisku datu, kad aizpilda vi­sādās tikla vietnes pieprasītos datus spolētājā profila izveidei. To­mēr SIU bija brīnišķīga spole tieši ar to, ka pārvērtā spolētājā inte­reses un aizraušanas neatminamas miklas, kas bija integretas ka konkrētie uzdevumi speles vide. Ja os butu parak daudz samelo­jusi par sevi, tad nespetu normāli paspēlēt. Un es biju tik naiva, ka izklāstīju visu patiesību, un pie ka tas mani ir novedis? Sadas atklatibas doļ gūstama gana barga maciba…

-Tam nevar but liela nozīme. Manu spēlētājas profilu bija jaizdzēš jau pirms vairakiem gadiem.

- Ari manējo pienācās izdzēst, viņš paskaidroja. Bet ta, redz, nenotika. Un nu mums nav izvēlēs. Melanij, mes esam iesais­tīti šaja spole. Gribam to vai ne, bet mes jau spēlējam.