Živenšī kods

43

Viņam nevarēja but taisnība. Tas nekādi nevareja but Tods, kas slepas aiz visa notikuša.

Un ja nu tomēr?

Līdzīgi ka iepriekšējo reizi, kad bijām šeit abi kopa, es uzkavē­jos kāpņu telpa, nogaidot, iekams Strīkers deva man signālu, ka nu bus droši iekļūt pa ārdurvīm. Ari šoreiz izmantojam to pašu taktiku. Nevēlos, lai kads uzzinātu, ka esam velreiz atnakuši šurp, viņš paskaidroja, un es viņam nešaubīgi piekritu.

Strīkers uzmanīgi nopētīja grīdu pie gultas, rapodams uz ceļ­galiem. 1 )ievs vien zina, ko viņš tur pūlējās atrast. Nogaidīju ap­tuveni trīsdesmit sekundes, bet tad ziņkārībā uzvarēja un es ne­nocietos pavaicajusi:

- Ko tieši tu ceri uziet?

Viņš par atbildi nenoteikti papurina ja galvu.

- Neesmu īsti pārliecināts.

Saraucu pieri, domīgi lūkodamās apkart. Ta vien šķita, ka uz­zināšu atbildi tad, kad ieraudzīšu mekleto tiešā tuvuma.

- Ka tev šķiet, kas tik rūpīgi uzkopis šo telpu? pavaicaju.

- Lūsis, Strīkers atteica un tad, paraudzījies mani ciešāk, pie­bilda, vai varbūt Tods pats.

Saviebos no tādas domas vien, man ļoti nepatika ievirze, kadu bija ņēmušas viņa domas.

- Bet es taču redzēju asinis. Redzēju, ka… Uzsaku taisnoties, tad aizveru acis, pulēdamas dabūt par lupām smagako. Redzē­ju smadzenes. Viņš taču nevarētu… gribu teikt, ka gan Tods butu

spējis… Nē, nav ne mazakas iespējas, ka viņš varētu izdzīvot pec tada ievainojuma.

Stnkers nepagodināja mani ar atbildi, tomēr no šaubpilnas se­jas izteiksmes varēju noskārst, ka viņš ir pārliecināts, ka, pienācī­gi papūloties, var daudz ko imitēt un noslēpt; pat navi var pada­rīt par ilūziju.

Ne, iebildu jau kategoriskāk. Papurinājusi galvu, piegāju pie Toda rakstamgalda un saku vienu pēc otras virināt atvilkt­nes. Tods vienkārši nespētu…

Pārsteiguma piešāvu plaukstu priekša mutei un soli atkapos.

- Kas? Stnkers momenta reaģeja ar gatavību cīņai, tomēr es no šausmam nespēju bilst ne varda. Spēju tikai bezspēkā raudzī­ties uz Toda galdu, kur vīdēja nepārprotami pazīstams kodēts uz­raksts:

- Viņš dabūja redzet pašu pirmo sutijumu, ko tu saņēmi, vai ne? Stnkers noprasīja saspringta balsi.

Piekrītot pamāju, turpinadama klusēt, joprojām cenzdamas noti­cēt tam, ko redzēja manas acis. Tas ir tikai nesakarīgs švikajums, atdarinajums. Mēģināju rast redzetajam kadu izskaidrojumu.

- VLsmaz tas varētu liecināt, ka lietota ta pati koda atšifrēšanas atslēga.

- Varbūt viņš vienkārši ākstījās, Stnkers ierosināja. Vai viņš varēja to uzšvikat taja laika sprīdi, kamēr jus abi bijāt kopa? Pēc tam, kad bijāt atvēruši un izlasījuši pirmo sutijumu?

- P,s ne… Aprāvu sakamo, piepeši apjauzdama teikta nozī­mi. Ne. Pieveru acis, klusībā cerot, ka ta varēšu ilgāk izvairī­ties no atbildes. Ne. Nevareja. Es butu to redzejusi. Mes visu laiku bijām kopa.

Protams, pastāvēja tada iespeja, ka Tods piecelies, kad biju aiz­migusi vannas istaba, nelikdamies ne zinis, ka es vairs neguļu viņam blakus, un apsedies pie galda, lai zīmētu šifrētus kodus… Tad izsūtījis rēķinus un zīmītes, un kopijas no dažādiem kontiem,

un tas viss paveikts, lai slēptu savu dalību talak notiekoša ja. Tas varētu but iespejams, bet tomēr likās gaužam ma/ticami.

- Man ļoti žēl, Stnkers sacīja.

Saķeru galvu, šķita, ka smadzenes parveršas ķīseli. Visi minē­jumi kopa neizklausījās pēc normālas situācijās. Bet es taču pazi­nu Todu. Vai tiešam?

- Pārbaudi talakas atvilktnes, ierosināju Strikeram. Tods mēdza glabat savu pasi augšēja atvilktne pa labi. Atklāju šo ma­zo slēptuvi iepriekšējos Ziemassvētkos. Tods ka Ziemassvētku prē­miju bija dabūjis krietnu naudas summiņu, un viņš sajūsma bija lēkājis apkart pa visu dzīvokli, vicinadams roka pasi un solīdams man ceļojumu uz Parīzi. Protams, ka mes nekur neaizbraucam. Advokāti, kas pelna krietnas summiņas, nekad nerod pietiekami daudz bnva laika, lai to netraucēti varētu iztērēt.

Noraudzījos, ka Stnkers rokas pa Toda atvilktnēm, parciladams visādus papīrus, līdz beidzot biju pārliecinātā, ka viņš izņēmis tā­du lērumu daždažadu dokumentu, ka tiem nekad neatradīsies pie­tiekami daudz vietas, lai satilptu atpakaļ iepriekšējās atvilktnes.

- Ne, tajas neka vairak nebūs, viņš piebilda, un muskulis viņa žokli nodrebēja, kad viņš paraudzijas man tieši seja. Tods jau sen varēja šo visu izplānot un patlaban atrasties tāles zilajās ar visu savu pasi…

- Parbaudi atlikušo rakstamgalda daļu, cieti noteicu.

- Meļa…

- Dari to, lūdzu!

Un kamēr Stnkers turpinaja rakņaties pa Toda galdu, es saku pārmeklēt pārējo dzīvokli. Pārbaudīju tualetes sifonu, kad Stnkers man pievienojās. Neko neatradu, viņš paskaidroja un piebil­da, un es parmekleju ari virtuvi, starp citu. Meļa, te vairs neko neatradīsim. Atzīsties pati sev. Viņš ir…

Strauji paceļu roku, lai viņu apklusinātu. Pati noslīgu virtu­ves krēsla viņam blakus. Es sapratu Stnkera bažas un aizdomas. Man pat nevajadzēja, lai viņš soli pa solim izskaidro visus pun­ktus, kas radijas aizdomīgi un veda pie secinājumā, ka tieši mans bijušais draugs spēlē ar mani šo nāvējošo spēli.

Nebija pases, nebija ari Toda un ari asiņu pedu ne. Protams, ka tas viss kopa izskatijas pārpārēm nelāgi. Visi mozaīkas frag­

menti it ka pamazam sakrita savas vietas. Tomēr trūka paša no­zīmīgākā. Trūka izskaidrojuma: kapec.

Uzdevu šo jautājumu skaļi, cerot, ka Strikeram ari uz to bus izveidota kada pratiga teorija. Tomēr, iekams neatradam motīvu, joprojām varēju censties noticēt, ka Tods nebija pie vainas. Jopro­jām varēju censties iztēloties, ka tas nav mans bijušais draugs, kas pūlas mani padarīt traku, un, ja, ari sagandēt visu manu dzīvi, faktiski, atņemt dzīvību.

Strikers uzreiz neatbildēja. Tā vieta viņš turpinaja lūkoties mani ar skumju skatienu.

- lam visam nav nekādās jēgas, skaļi paziņoju, vardi palika gaisa ka tukšuma. Viņš bija kopa ar mani, kad saņemu to sūtī­ju mu un ari kad atvem to. l'.s redzeju viņa seju. Viņš bija vel vai­ra k pārsteigts par mani.

- Ļaudis spej diezgan labi notēlot.

- Ne, ne jau Tods, teicu ar pārliecību. Un kapec gan viņam vajadzētu tā rīkoties? Ja, piekritu, mes pašķiramies, tomēr es ne­esmu tada likteņa davana, kuras deļ tik liela mēra iespringt. Pa­tiesību sakot, nav pat īsti teikts, kurš no mums pirmais bulu ga­tavs otru pamest, ja butu sabijuši kopa vel ilgāku laiku. Un kada viņam jēga vajat mani?

Stnkera lupu stūrīši smaida pavērsas augšup.

- Nezinu, Meļa. Tomēr man ir aizdomas, ka tu pietiekami nenovērtē savu pievilcību.

Jutu, ka vaigos sakapj sārtums, izdzirdot tadu nesleptu kom­plimentu, tomēr šoreiz, man nebija noskaņojuma flirtēt.

- Hs runāju nopietni, Slriker. Tods pat nespēlēja interneta tiešsaistes speles.

- Varbūt viņš pa kluso bija sācis un tev neko neteica.

Man nebija patīkami to dzirdēt, tomēr es neatlaidos un turpi­nāju savu.

- Bet kāpēc tad nogalinat mani? Un laisties projām no valsts? To tu iedomājies, kad ieraudzīji, ka viņa pases nekur nav, vai ne? Un kapec gan? Viņam bija lieliska karjera. Viņš strada ļoti nozī­mīga firma. Viņš allaž mēdza krat naudu ka apsēsts, lai tikai spē­tu ar laiku iegādāties pietiekami labu mitekli. To sakot, pamaju ar roku, noradīdama uz šo dzīvokli. Ari ši dzīvesvieta nav peļa­

ma, tomēr tas ir vienīgi studijas tipa dzīvoklis, kaut gan naudas ziņa viņš jau sen varēja atļauties kaut ko izmēros prāvāku. Viņš maniakali kraja monētu pie monētas, lai beidzot spētu likt pie ko­operatīva mitekļa.

- Vai viņš pats tev to stastija?

- Ja. Piekrītoši pamaju un pati jutu, cik nepārliecinoši skan šads apgalvojums. Tomēr skepse Strikera vaicajuma pieleja eļļu uguni manai dedzībai noskaidrot patiesību. Un kapec, ka tu do­ma?

Strikers atrava vidējo atvilktni un izņēma dzeltena papīra blok­notu un vel kaut ko, kas atgadinaja kredītkartes izrakstu par bi­lanci. Vispirms paņemu rokās izdruku par naudu un, kad paska­tījos uz summu ne vairak ka piecdesmit tūkstoši sapratu, ka pec pēdējam izmaksam pari nav palicis gandrīz nenieka. Ja ta, tad Todam pat simts gados neizdotos iekrāt tik daudz, lai varētu iegādāties kaut cik pieklājīgu mitekli.

- Viņa dzīve bus sākusies melna josla, ieminējos. Stnkers tik­mēr turēja manu acu priekša dzelteno bloknotu.

- Ļoti melna josla, viņš piekrītot pamaja, kamēr es pārskrēju ar skatienu pierakstiem bloknota.

Paraudzījos izraksta vēlreiz, un man gribējās aizvērt acis, lai neredzētu to patiesību, kas vidēja man acu priekšā. Saraksta bija daudz kreditoru, kam nebija samaksāts, katra ailīte, kur bija no­radīta summa, ta sastavēja no piecciparu skaitļa. Un ari firma, kam piederēja laguur automašīnu salons, bija starp kreditoriem.

Stnkers pavecinaja izdmku, kas noradīja kredītkartes summas:

- Liekas, ka ta ir tikai ledus kalna augšdaļa.

Saraucu pieri, apdomadama netīkamo atklajumu. Man nebi­ja pat nojausmas, ka Tods bijis tik slikta finansialaja situācijā.

- Un talak kļuvis tikai vel sliktāk.

Man bija gnīti kam tadam noticēt un negribējās ari vairs neko vaicat. Nolēmu pievaldīt meli, tomēr, paraudzījusies uz. Strīkeru, nojautu, ka viņš tik un la pateiks man tik netīkamo patiesību.

- Pāršķir bloknota lappuses, viņš ierosināja.

Un es to darīju. Sakuma neko jaunu nepamanīju, tikai tukšas dzeltenas lapas. Pāršķirstījusi vairakas, nonācu līdz bloknota bei­gām, un paša apakšēja stun manu uzmanību piesaistīja kaut kas

uztriepts ar tumšu tinti. Visu lapu apakšmala bija uztriepti nelie­li ķiņķēziņi. Izrādījās, ka, atri pāršķirot lapas, varēju novērot, ka tie šķobās un kustas. Talak sekoja vesela lapa ar uzšvikātiem ap­ļiem un zvaigznītēm. Daži pierakstīti tālruņu numuri bija izzī­mēti ka trīsdimensionāli objekti. Tomēr starp visiem šiem pavir­šajiem uzskicējumiem manu uzmanību piesaistīja kaut kas vēl. Ias, ko man ārkārtīgi negribejās aplūkot tuvāk.

Viena stūri bija liela speles abreviatūra: SIU Pretējā stun mani iniciāļi: MLP

Aiz. pārsteigumā noriju siekalas, kļuvusi gluži vai mema.

- Ta. Liekas, ka sākam ko vairak noskaidrot par mūsu ienaid­nieku, -Strikers sacīja. Saprotams, ka viņš negribeja izklausīties nelaipns, tikai pievērsās šim atklajumam no praktiskas puses. Vispār… kada gan tam nozīme. Viņa vardi mani joprojām graizīja ka ar nažiem.

- Ne, ta nevar but taisnība, turpināju apšaubīt. Šie zīmēju­mi te pamesti speciāli, lai mus uzvedinātu uz nepareizām pedam. Kads ir velejies, lai noticam, ka Tods… bet Tods nekad nevarētu… Vienkārši nespēju noticēt, ka Tods ko tadu spētu izdarīt.

- Varbūt ari ka ta, Strikers samiernieciski teica. bet…

- Tu netici, ka viņš nav pie vainas.

- Godīgi? Nezinu, kam tagad ticēt un kam ne. Ks tikai ļoti skaidri apzinos, ka ir kads, kas aizkulises parrauga visu šo šovu. Par to esmu vairak neka pārliecināts.

- Ks gribu dabūt roka šo leļļu viru, drūmi apgalvoju. Mana balss skanēja tik zemu un apņēmīgi, ka tikko pazinu pati sevi.

- Vienalga, kurš aiz ta visa slēpjas, esmu gatava pienaglot viņa pakaļu pie sienas. Palīdzēsi man? vērsos pie Strīkera.

- Es palīdzēšu vel lielākā mera, nekā tu prasi, viņš solīja.

- Es turēšu to nelieti ciet, ta lai nevar izrauties, kamēr tu no viņa izsitīsi visu draņķibu, kas vien viņa bus atlikusi.

Dzirdētais skanēja ka patiešam lielisks un ļoti saturīgs plāns.