Živenšī kods

74

Es pat negaidīju tik ilgi, lai pārliecinātos, vai man ir taisnība. Ta vieta es nekavejoties aizcirtu vannas istabas durvis un aizslē­dzu tas. Atslēga gan bija tikai simboliska, un bija pilnīgi skaidrs, ka noturēt otrpus durvīm Lūsi tāds nieciņš ilgi nespes. Nekas nekaveja Lusi sašaut sledzeni vai pat tikai triekt ar plecu pret dur­vīm, un tas uzreiz padotos.

Atklāti sakot nedevu ne graša par savu dzīvību. Varēju pie­ņemt, ka esmu pagalam tik un ta.

Izmisuma paraudzījos apkart, vai neuziešu vannas istaba kā­du kaut cik noderīgu priekšmetu, ko izmantot savai aizsardzībai vismaz kaut ko, ko varētu atspiest pret durvju apakšējo malu, lai neļautu tas tik viegli atvērt; vai ari piepeši pamanīšu logu, caur kuru es steigšus izsprauktos un tiktu prom, brīvība. Tomēr tu­aletes lodziņš nebija pat tik liels, lai es dabutu caur to savu galvu, nemaz nerunājot par maniem gurniem. Savukart visi smagie priekšmeti, ar kuriem belzt tualetes pods, krāni un bide visi bija pieskrūvēti.

Domā, nolādēt*, ātrāk Jomā!

Nebija kur glābties, un tas nozīmēja, ka vienīgais, kas man at­licis visiem spēkiem cīnīties par savu dzīvību. Mirkli aizturēju elpu un koncentrējusies paraudzījos velreiz apkart. Manas domas skanēja Strikera padoms: jebkas var noderet par ieroci.

Pareizi. Bet kas tieši?

Skatiens aizķeras pie dvieļu statīva un es aizdomajos. Varbūt, ka…

Tikai vienreiz ciešāk paravu un, patiešam, statīva gali itin viegli padevas un atravas no stiprinājumiem siena. Pasvārstīju to ro­kas, novērtēdama, cik tas sver un cik ir parocīgs. Statīvs nebija darinats no tīras dzelzs, bet tomēr aizsardzībai tas varēja node­rēt. Precīzāk sakot to nāksies izmantot tik un ta.

Tā ka nedzirdēju vairs nekādās skaņas, kas nāktu no istabas otrpus durvīm, grasījos jau ļauties cerībām, ka, iespejams, esmu kļūdījusies un bailēm lielas acis. Ja otrpus durvīm atrastos Slrikers, un, viņam ienākot šeit, es iekrautu šim pa galvu ar dvieļu statīvu, ta gan butu visai neērta situācijā.

Ks, protams, varēju mēģināt ceret uz to labako, bet prātīgāk to­mēr bija paļauties vienīgi pašai uz savu maku.

Ja runājām par prasmi sevi aizstavet, man diemžēl nebija ar ko lepoties. Jaatzist, ka ari mani ieroči (precīzāk, Plaza viesnīcas glaunais vannas istabas aprīkojums) nebija tas labakais, ko iz­mantot pašaizsardzībai. Uzmetusi vel vienu skatienu vannas pie­derumu plauktam blakus izlietnei, pamanīju flakonu šķidro ziep­ju ar lavandas smaržu.

Negribētu teikt, ka ta butu ideāla aizsardzība, bet varēja gadī­ties, ka tada noder.