Živenšī kods

27

Kamēr dators sakņojas, Strikers vēroja savu ceļabiedri ar nepār­ejošu apbrīnu. Dāmistabā Melānijā bija atradusi laiku uzkrāsoties, un šķita, ka tas viņai palīdzējis kļūt ari pašapzinīgākai. Patiesība tadam rezultātam nevajadzētu sevišķi pārsteigt Stnkeru. Jo pat tad, kad viņa māte bija pagalam slima, viņa ar teju reliģiozu dedzību ik dienu atkartoja uzkrāsošanas rituālu. Pirmaja laika Metju mēģinā­ja iebilst tādām mātes pūlēm, puledamies iegalvot, ka viņa tik un ta lieliski izskatas, tomēr mate palika pie sava. Un nebija ilgi jāgai­da, lai rastos dziļāka sapratne par to, ka līdz ar sejas uzkrāsošanu un glītu apģērbu sieviete neapzināti smeļas no kādas nezināmas enerģijas krātuves un gust teju vai pašapliecinajumu dzīvot. Pat mātes beidz,amajas dzīves dienās viņš cieši pieskatīja, lai māsiņās, kas mati aprūpēja, spētu izpildīt viņas prasības radīt pasaulei tikai tādu ārējo izskatu, kadu māte pati uzskatīja par vajadzīgu.

Tagad, noraugoties uz Melu, Strikers atvedinaja atmiņa matēs dzīvi un pārsteigts atskarta, cik abas šis sievietes patiesībā ir lī­dzīgas. Abas bija dzimušas cīnītājas. Abas pieliekami stipras, lai spētu aizstavet savus uzskatus un paust tos par spīti jebkādiem apstākļiem. Kādu brīdi viņš apsvēra, interesanti, kas par sievieti ir bijusi Džeimija Teita, bet tad uzvirmoja senais nožēlas un vai­nas apziņas vilnis, ka viņš nebija spējis Džeimiju nosargāt.

Ari savu mati viņš nespēja nosargat. Vēzis bija pārmēru va­rens un nenotverams slepkava, pat vienam spēcīgam juras kajniekam. Strikers bija mēģinājis sev iegalvot, ka tā nebija viņa vai­na. Matēs augums bija pamazam sabrucis, pasaule nekas un

neviens nespēja uzveikt viņas slimību. Nebija tada pretinieka, ar ko reāli cīnīties. Jacer, ka laiks reiz. dziedēs zaudējuma izjutu.

Toties, kad gaja boja Džeimija Teita, ta bija tieši viņa vaina un atbildība, un ši reta smelgs vienmēr, pat neraugoties uz, to, ka viņš nekad dzīve nebija šo sievieti sastapis.

Šaja reize viss bija citādi. Viņš pazina Melu. Viņa bija veselīga. Viņa bija dzīva. Un doma par to, ka jaredz. viņa sakauta ši dzīvīga, sarkastiska, skaista būtne sagrauta un iznicinātā tas nu bija par daudz. Traģēdija nenotiks, jo Stnkers to nepieļaus. Tas nu ir izlemts.

Strikers daudz, reižu bija strādājis par miesassargu, pietieka­mi ilgi, lai butu apguvis pamatpatiesību, ka nekada ziņa nedrīkst veidot personiskas attiecības ar apsargajamo cilvēku, pat domas ne. Tikai pieļaujot kaut sīkāko personiskas attieksmes uzplaiksnišanos, jau bus pavērtas durvis uz neveiksmi, pie tas agri vai vēlu novedīs kada neprognozējama kļūme.

Nu jau par vēlu, viņš nodomaja. Jo process bija sācies; attiecī­bas ar Melu jau ir tapušas personiskas. I’at ļoti personiskas, gan no viņa puses, gan no Melas ari. Un tas noticis tieši ta paša iemes­la deļ, kādēļ viņš tik ļoti alka saglabat Melas dzīvību. Bet viņam tas izdosies. Un pašās beigas viņš uzmeklēs to nelieti, kurš visu šo viņiem nodarījis, un tad tas izdzimtenis dabūs kārtīgi trūkties.

- I lei, Meļa iesaucās, smaidīdama ka par kadu pazīstamu joku. Vai tu vel še?

- Pavisam noteikti. Viņš patrieca domu jucekli no galvas un pievērsa visu savu uzmanību datoram. Meļa velreiz atvēra ekrā­nā šifrēto paziņojumu, un šoreiz Stnkers milzīgi nopūlējās izlo­bīt vel kadu līdz šim neatskārstu jēgu no šķietami nesakarīgu var­du savirknejuma.

Tuvu, mana dārgā, bet ne pilnīgi mērķī…

Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?

Tāpat kā Dorotijai, tavas smiltis iztek… x2 +y2 =r2

y=mx+b

Kā gaismas stars tumsībā, kaut kā pazīstama pieskāriens, pirms tava gaisma dzisīs Un tu būsi pagalam… viena… tumsā… tevi nekad neatradīs

- Slepkavas skūpsts? Tas pilnīgi noteikti nozīmē to, ka viņš tev iegrūda to vielu, Stnkers skaļi domāja.

- Pareizi, man liekas tieši lapat. Un mes jau zinām ari, ko no­zīme abas matemātiskās vienādībās. Aplis, precīzāk, riņķa līnija un taisne.

- Bet zvaigžņu gaisma, gaisma un tumsa visticamāk norada uz "Ostas gaismu kruizu", viņš turpina ja vērpt domu talak.

- Tomēr mes esam te, bet nekādās norādes nav mums uzkritu­šas uz. galvas.

-Tieši tapec mes tagad sēžam un mēģinām izprātot, ko darīt talak, viņš atteica. Tad, piepešas apņēmības pilns, satvēra vi­ņas roku. Mes tiksim ar to galā. Atminēsim šo šaradi. Hs nepie­ļaušu, lai ar tevi kas notiek.

Viņa ka vaicajot sarauca vienu uzaci: Ko tad tu darīsi? Llsi gatavs izsūkt indi no manam asinīm?

-Gribi, lai pamēģinu?

Viņas vaigi atkal viegli nosarka, tas bija pamanams pat zem uzklātā grima kartiņas, un viņam uz. bridi sanaca smiekli.

- Paldies par piedāvājumu, viņa tomēr atteica, acīm nerātni mirdzot. Varbūt, pirms riskēt darīt ko talak, no sakuma noskaid­rošu laika prognozi, gadījumam, ja man uzmācās pavisam dziļš izmisums un nāksies sevi glābt pašai…

-Ja, tev tiešam izdodas likt čalim justies ka pēdējam neveik­sminiekam.

- Zini, mani valda izmisums, kam vairs nav robežu, viņa atteica, balss izklausījās noteikta, tomēr acis zibēja viltīgas ugun­tiņas.

- Vai patiešām?

- Absolūti noteikti. Viņa vel it ka turpinaja smaidīt, tomēr prieka dzirkstelīte atri vien apdzisa, ta vieta stajas sejas izteik­sme, kuru Strikeram faktiski neizdevās nolasīt. Melānijā pienāca un negaidot noglastija viņa vaigu. Pieskāriens šķita samtaini maigs, reize kārdinošs un nomierinošs. Paldies tev velreiz, viņa teica. Par to, ka esi šeit. Un ka izlūko mana laba.

-Meļa, es…

- Pi, beidz, nac šurp, viņa partrauca, noradījusi uz, datora ekrānu, mums jāturpina darbs pie šas te ziņas.

- Ja, labi. Skaidrs. Viņš piekrita un, lai koncentrētos, dziļi ievilka gaisu plaušās, it ka papildu skabeklis varētu līdzēt.

- "Tuvu, mana Jurģu, bet ne pilnīgi mērķi…" viņa nolasīja.

- Iespejams, te runāts par ziņojuma atrašanu kompaktdiskā, viņš ierosināja.

Mela piekrītot pamaja. Gluži manas domas. Mums it ka tiek atzinīgi papliķēts pa plecu, piebilstot, ka esam tīri labi pastrādā­juši, un tagad, aiziet, hops leciet tik cauri nākamajiem cirka ap­ļiem.

- Ja, lai mēs uzreiz nepamestu iesākto. Un ka ar šo nakamo rindiņu? "Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?" ar šo it ka tiek pasvītrots, ka bumbas laika mehānisms tikšķ.

Viņa saviebās, un Strikers jau taja paša mirkli nožēloja, ka pa­teicis šos vārdus.

- Labi, piekritu, viņa atteica. Es ņemšu visu jusu piedāvā­to. Kas seko talak?

- Rinda par Dorotiju, viņš atgadinaja. Ta skan ka brīdinā­jums. "smiltis iztek…" Dorotijai bija tas smilšu pulkstenis, vai ne? Tātad ar šo viņš tevi brīdina, ka tev atvēlētais laiks strauji iet uz beigām.

Viņa netīksme saravas. Tas man pašai ir skaidrs.

- Domāju, ka attiecība uz matemātisko vienādojumu atšifrēša­nu tev izrādījusies pilnīga taisnība, viņš nekavējoties klastija talak. Tie nozīme tieši to, ko tu jau atklaji, un citas nozīmes tur nav. Tomēr beidzamās divas rindas ziņojuma mani dara nemierī­gu. Vai tās varētu nozīmēt ko vairak par "Ostas nakts kruizu"?

"Pazīstams. Pazudusi. Viena. Tumsā. Neatradis." Melānijā uzsvēra katru vardu un tad paraustīja plecus. Nolādēts! Hs vienkārši ne­zinu padoma. Viņa pieceļas un mnādama saka staigat. Doma! Mes varam to atrisinat. "Kaut kas pazīstams." Varbūt te runāts par Circle Line, vai taisnība? C'.ribu teikt es tur agrak strādāju.

- Tu strādāji?

- Tikai kādu nedēļu. Kase. Pārdevu biļetes.

- Vai tu biji to ierakstījusi sava spēlētājas profila informācijā?

- īsti neatceros, bet domāju, ka ja. Tur taču bija nepieciešams uzskaitīt visas līdzšinējas darba vietas, vai ne? Visticamak, ka es to ari uzrakstīju.

- Iespējams, ka esam uz pareizajam pedam, viņš teica. To­mēr mes itin nemaz nezinām, kāpēc tikām šurp atvesti. Un mums atvēlētais laiks iet uz beigām. Viņš izteica šos vārdus pagalam noteikti, bet tikai pec tam iedomājās, kadu efektu radis tik atklata runa. No izbija un pārsteiguma Melas acis viņš noskārta, ka at­kal ir izrunājies aplam.

- laiks! viņa čukstēja piepeša skaidrības uzliesmojumā.

- Gandrīz katrai rindiņai slepkavas ziņojuma ir kada netieša sa­saiste ar laiku. "Cik sen tu saņēmi…" Norāde uz Dorotijas smilšu pulksteni… "Pirms…"

- Izklausas, ka tam vajadzētu but musu meklētajam, apsvē­ris viņš teica.

- Ja, bet kas tieši tas ir? To vaicadama, viņa uzmanīgi nopē­tīja sienas. Vai mums jaraugas pec kada iezīmīga sienas pulk­steņa?

Tad piepeši viņa pati sev atbildēja: Ne, mums nav jameklē sienas pulkstenis, tuvīnā atklajuma nojausmā viņas acis ieple­tās. Rokas pulkstenis. Pazaudēts rokas pulkstenis.

- Pazudušo un atrasto mantu noliktava? viņš cerīgi turpi­nāja, uzķerdams viņas domu. Un mums taja jāuzmeklē kabatas pulkstenis. "Ka gaismas stars tumsība…" Tumšs ka kabata, vai ne? viņš piebilda.

- Mes esam ģeniāli, viņa laimīga iesaucas, apķerdama viņu ar rokam. Ja, tas bus īstais atminējums.

Viņš par atbildi ari cieši apskava sievieti, vienlīdz stipri saviļ­ņots par viņas neviltoto jutu izpausmi un entuziasmu, ka ari par to mulsinošo pieskārienu, ko piekļaujoties radīja viņas stingras krūtis. Ilgi viņiem ta nevajadzētu stavet… Līdz šim viņi bija vilci­nājušies, puledamies izprātot tālāko risinājumu, taču nu bija laiks pasteigties, lai nepalaistu garam pedejo iespēju.

- Aiziet! viņš uzsauca, maigi atsvabinajies no Melānijās tveriena, tomēr nolēmis paturēt viņas roku savēja. Viņi steidzās pre­tim pūlim, lai dnzak tiktu uz kāpnēm.

Atgriezušies uz galvena klāja, viņi aši izprašņāja bārmeni.

- Pazaudēto un atrasto mantu noliktava? tas parvaicaja. Ja, mums kruiza ir tada atsevišķa kaste, kura saliekam visas uzietas pasažieru nozaudētas mantas. Kādu tieši priekšmetu jus meklējat?

- Kabatas pulksteni, Meļa paskaidroja.

Bārmenis piekrītoši pamaja, ka sapratis, un pa iekšējo tālruni sazinajās ar kadu, vislicamak, uz komandtiltiņa. Kadu minūti pa­runājies, viņš atkal pieversas abiem vaicatajiem. Piedodiet, bet nekas tamlīdzīgs nav atrasts. Ir tikai vienas saulesbrilles un neka vairak. Sa reisa laika neviens nav griezies pie mums ar vel kadu atradumu.

- Vai, Meļa izsaucas, ak, jus domājāt, ka mes vaicajam tikai par šo izbraucienu? Melas sejiņa ši pārsteigtā vaicajuma laika saglabaja patiesi nevainīgu izteiksmi, lielas acis lūdzoši ieples­tas. Man ļoti žēl, bet, redziet, mes faktiski nozaudējam šo pulk­steni kadu laiciņu atpakaļ. Bijām atveduši pie jums izbrauciena dažus pilsētas viesus, ziniet, ši taču ir tik populārā izprieca.

- Tada gadījuma jums jāgriežas pazaudēto mantu biroja, tas atrodas krasta.

- Vai tas joprojām bus vaļa, kad kuģis atgriezīsies osta? Strikers noprasīja.

- Visticamak, ka ne.

- Ak, dargais, Meļa turpinaja tēlot, tētis bus tik gaužam nelaimīgs, ja mes to neuzmeklesim. To sakot, viņa pagriezās pret bārmeni, it ka lai paskaidrotu tuvāk. Tētim rit jaiet slimnīcā. Sirds operācijā. Tas ir ļoti nopietni. Pulkstenis viņam vienmer ne­sis laimi, tads ka veiksmes talismans.

Bārmenis, apmēram divdesmit divus gadus vecs puisis, šķita, noklausijas to visu, teju piemirsis elpot, bet tad, palūgdams mir­kli klusuma, pacēla pirkstu. Uzgaidiet kadu sekunditi! To pateicis, viņš atgriežas velreiz pie sava tālruņa un šoreiz jau saru­na vedās ilgāk. Jauneklis runaja, pagriezis viņiem muguru. Strikers gan meģinaja noklausīties, tomēr puiša balss bija samēra klusa, un puļa troksnis noslāpējā to mazumiņu, kas varēja atska­nēt līdz viņiem.

- I .abas ziņas, viņš teica, pec laiciņa atkal pievērsies viņiem.

- Paguvu pārtvert biroja administratoru jau bridi, kad tas grasijas doties mājup. Tomēr viņš apsolīja, ka uzkavēsies ilgāk un jus no brauciena sagaidīs administratora asistente, kas atbild par pa­zudušajam un atrastajam lietam. Viņu sauc Keitija.

- l iels jums paldies, Meļa sirsnīgi pateicas, pieliekusies tu­vāk bara letei un izlasījusi uzrakstu uz barmeņa nozīmītes, Dag, jus mums patiešam necerēti palidzejat.

- Un ko talak? Meļa apvaicajas, kad viņi abi devās atpakaļ uz augšējo klaju, līdzi nesot divus sodas ūdens kokteiļus, ko bija pasutijuši pie Oaga letes.

- Tagad, Strīkers atteica, mums atliek tikai nogaidīt.