Živenšī kods

34

Ak. Mans. I )ievs.

Pilnīgi iztukšota, atlaidusies gulēju gulta, terpusies tikai pu­ķaini maiga ja Pluza peld mētelī. Viss ķermenis bija apmierināju­mā atslabis. Tomēr taja paša laika jutu, ka enerģija strāvo man cauri, piepildot ikvienu nervu un šunu argaidpilnu speķu.

Ooo!

Kad viss bija cauri, viņš bija mani noskalojis, uzmanīgi vadī­dams dušas strūklu pa visu ķermeni. Viņš to darīja tik leni un melodiski, ka jutos ka debesīs.

Kadi bija ieguvumi? Mans prāts nu bija tukšs ka izslaucīts. Biju nomazgājusies un izbaudījusi visintīmāko masažu, kada vien iespejama. Mana pašpārliecinātībā bija atjaunojusies, atkal jutos dzīvības pilna.

Kodolīgi izsakoties, biju staigajoša seksa prieku reklāmā. Kas vel svangak, man tagad pietika spara un apņēmības tikt gala ar neatminamo kodu.

Stnkers bija piecēlies, kajas viņam bija tikai džinsi, ķermeņa augšdaļa kaila un ap roku aplikts pulkstenis. Viņš uz ceļgaliem turēja atvaztu Dženas klepjdatoru. Kad piecēlos, viņš, pacēlis gal­vu, man uzsmaidīja, un varu apzvērēt, ka no laimes atkal gan­drīz vai izkusu.

Ne, nē, ne. Laiks ķerties pie darba.

-labi, nostājos pie galda. Parskatisim, kas mums ir zināms. Pat negaidīju, ka viņš atbildes, manas domas parak atri steidzas uz priekšu. Mums ir kabatas pulkstenis, kas rada piecpadsmit

pari veselai stundai, uz ta ir iniciāļi SIU, kas iegraveti pulksteņa korpusa.

- Citiem vārdiem sakot, neko daudz mes nezinām, viņš at­teica.

- Precīzi trāpīts, bingo!

- Majas lapa? viņš ierosināja. Varbūt iepriekš to lasīdami, esam kaut ko palaiduši garam? Varbūt taja pantiņa bija iešifreta vel kada mikla?

Izbraucu ar pirkstiem cauri vel miklajiem matiem. Varbūt. Ne­esmu pārliecināta.

- Un ka ar automašīnu? Vai taja mes varējām palaist garam vel kadas norādes? Varbūt bez kompaktdiska tur bija vel kaut kas uzmanības vērts?

- lespejams. Tomēr, ja spēlējam tādu spēli, un ir pilnīgi skaidrs, ka mes to daram, tad pulkstenim vajadzēja mums sniegt kadu pa­skaidrojumu vai novest pie zināma atrisinajuma.

- Skaidrs ka diena, viņš piekrita. Velreiz parskatišu visu, kas mums te ir.

- I abi, bet tikai pec manis.

Domīgi pabungojis pa galda virsmu, viņš pasniedzās un, sa­tvēris nīka pulksteni, velreiz to uzmanīgi nopētīja. Turēdams pulk­steni izstiepta roka, viņš vēzēja to no vienas puses uz otru ka hip­notizētājs. Iedomāsimies, ka esam speles tiešsaistes režīma un spēlējam datora. Ko tu darītu, ja datorspēle iestrēgtu līdzīga strup­ceļa?

- Vērstos čata, sarunu telpa, izmetu šo vardu, pat īsti neapdomadama, kapec. Un tikai pec mirkļa atskartu, ka esmu uz pa­reiza ceļa. Nu, protams! iesaucos, apskriedama apkart galdam un izstumdama ar gurnu Strikeru lauka no krēsla, lai atrak pati sestos pie datora. Cik neticami viegli, pat pastulbi. Čats, Stnker. Mums tikai jaiesaistas čata sarunas.

- Kur jaiesaistas?

- Skaties, steigšus attraucu. Varu saderet, ka man izradī­sies taisnība.

Kamēr klepjdators uzmeklēja un atvēra norādīto interneta ad­resi, viņš ļava plaukstām nogult uz. maniem pleciem, kamēr pats man par plecu noraudzijas datora ekrāna. Tas bija jauks, intimi-

tates pilns moments. Ja apziņa nekavetos fakts, ka mums ir atli­cis gaužam maz laika, es teiktu, ka situācijā bija vienkārši ideala.

Kad dators bija uzmeklējis vietni, atvēru SIU majas lapu un iedziļinājos tas izklājumā. Kadu mirkli nekustīgi raudzījos, pirk­sti bija kā sastinguši virs klaviatūras.

- Kas ir?

-Gadiem neesmu spēlējusi. Pat īsti nezinu, vai mans lietotajvards vel ir spēkā.

- Varu saderēt, ka tas, kurš ievilka tevi šajas nepatikšanas, gan bus parūpējies, lai tavi dati tiktu saglabati vai atjaunoti pilnība.

Šķibi pasmaidīju. Parupejies, lai mani dali būtu pietiekami patiesi un derīgi līdz brīdim, kamēr mani nogalinas. Cik laipni! Vai nav nepiemēroti un ironiski parūpēties par kadu tādos nolū­kos?

Godīgi sakot, sen vairs neatminējos, ar kadu lietotajvardu ilgus gadus atpakaļ biju iesaistījusies šaja spēlē. Tomēr, kad sarunu logs atveras, iedrukaju nepieciešamajās ailes lietotajvardu un paroli, ko mēdzu izmantot visbiežāk: ŽivenšiMeitene un Math4tne. Ja, pie­kritu, izklausas pec datorprofesionaļu slenga, tomēr tik ilgi, kamēr grasaties paturēt savus datus slepenība, nepieciešams kaut kas, ko viegli atminēties bez sevišķas piepūles.

Dators iedūcās, noklikšķēja, un ekrana paradijas smilšu pulk­steņa ikona, kas noradīja, ka izklajlapa apsver, vai, izmantojot at­tiecīgo vardu un paroli, varu piekļūt datiem.

Un tad piepeši, bez mazaka brīdinājumā, jau biju ielaista.

-Augša un pa kreisi, -Strikers noradīja, pieliecies man tik tu­vu, ka sajutu viņa elpu uz saviem matiem. Vai ta ikona nenorada, ka tur uzmeklējama palīdzība?

Novirzīju peles kursoru uz ikonu, bet tomēr nenoklikšķinaju uz tas. Čats vienmer bija ta vietne, kura varēja saņemt tik nepie­ciešamo palīdzību, lai parvaretu šķēršļus kada noteikta speles līmeni. Ja datora bija ziņas par to, kura līmeni es spēlēju, tad man piedāvātu iespeju dalībai čata, kura es varētu saņemt nepiecieša­mas ziņas tikai attiecīgajam scenarijam. Es ierasti centos neizman­tot čatu, allaž vairak vēlēdamas paļauties pali uz. saviem speķiem. Tomēr tagad, kad mana dzīvība bija likta uz speles, vairs nevareju atļauties tadu lepnību.

Dažās spēlēs no sakuma bija kaul kas jaiegadajas vai jauziet dažadi paziņojumi, lai atklātu, kur sastapt saziņai attiecīgā čata pārstāvjus. S1U spēlē čata iespējas tika piedāvātās tieši izklajlapa. Par maksu, protams.

Cāts ari bija tiešsaistes režīma. Tomēr šeit, reālajā pasaule, man pat nebija skaidrs, ka čats varētu darboties. Man tikai izmisīgi va­jadzēja kadu, kas pastastitu, ka pareizi rīkoties, ko iesaki ar ka­batas pulksteni un ta glabato noslēpumu, un tomēr man bija arī bail. Neuzticējos interneta nekam un nevienam. Ja nu mans jautajums tiešsaistē uzjundīs kadam nogalināšanas tieksmi un man par šo soli atriebsies?

Kaut gan nupat jau man vairs nebija laika raizēties ari par tā­diem smalkumiem. Plauksta sastinga, aptvērusi peli, un es dros­mei dziļi ieelpoju.

- Aiziet, Strīkers mudinaja.

- Jā, es tūdaļ, mazliet paminstinājos. Tagad vai nekad! No­klikšķināju uz ikonas atrak, neka spēju saklausīt, ko man saka saprata balss. Atkal paradijas nogaidīšanas ikona smilšu pulk­steņa sīks attēls, un tad…

Laipni lūdzu ŽivenšīMeitene Pulkstenī slēpjas visas atbildes.

Tev ir viss, kas nepieciešams.

Atrisini mīklu.

Satrūkos, izlasījusi atklatos vārdus, un bridi sastingusi lūko­jos ekrāna. Nebiju pārliecinātā, vai grasos raudat vai smieties.

Strikera rokas cieši apskava manus plecus, un viņš noskūp­stīja manu galvu. Mēs to atrisinasim!

Cieši aizmiedzu acis. Man joprojām nebija nekādās nojausmas, ka atšifrēt sākotnējo sutijumu (nemaz nerunājot par informāciju, ko slēpa pulkstenis), turklāt faktiski ši virtuālā ziņa visu pada­rīja vel sarežģitaku. Gribot negribot nacas uzdot sev jautājumus no ka tas nācis, kas aiz ta visa slēpjas un kas īsti ar mani notiks. Un ka? Bet vienlaikus pat es nespeju domāt par tik daudzam lietam. Ne jau tagad. Jo tieši tagad man visi speķi javelta vienas

vienīgas miklas atminējumam. Man jasaprot šis u/devums un jaizglabj sava dzīve.

Ak, mana Matas Hari pakaļa…

- Ļauj man vēlreiz aplūkot to pulksteni, teicu diezgan no­māktā balsi, izstiepusi roku.

Viņš iespieda pulksteni man roka. Apgrozīju to plauksta, mē­ģināju atbrīvot pratu tada mera, lai zemapziņa varētu iznest virs­puse ilgi mekleto atrisinājumu.

labs ir. Piecpadsmit. Stundu rādītājs. Stundas ceturksnis. I .ailes. Kabatas pulkstenis. Kabata. Drēbes. Kabata. Paņemt kabata, bikšu kabata. Pulkstenis.

Pie jodu!

Nekur tas mani nenovedis.

Turēju pulksteni starp abam plaukstam, salikusi tās kopa ka lūgšana, izmisīgā cerība, ka par mani nāks apgaismība un es bei­dzot uziešu atminējumu sava prata.

Kamēr sēdēju tur, pulēdamas izvilināt spožu domu no sava prata, saklausīju, ka Stnkers kaut ko klusam saka. Atveru acis un pamanīju, ka viņš iet uz istabas talako daļu, mobilais tālrunis pie­spiests pie auss. Gribēju vēl kaut ko sadzirdēt, bet viņš runājot bija pagriezies pret logu un es vairs nevarēju uztvert ne varda no teikta.

Skaisti. Nu, vienalga, man tik un ta vairs nebija jēgas par to uztraukties.

Atveru plaukstas un velreiz rūpīgi aplūkoju pulksteni. Ari ma­nam vectētiņam bija šads kabatas pulkstenis. Viņš četrdesmit ga­dus bija nostrādājis uz dzelzceļa, un, kad devas pensija, viņam ka apbalvojumu pasniedza līdzīgu kabatas pulksteni.

Paceļu pulksteni gaisa aiz pulksteņķēdes un uzmanīgi to no­pētīju, tomēr ši neskaidrība mani saniknoja aizvien vairak un vairak. Drīz vien nometu pulksteni uz galda, paķeru viesnīcas kan­celejas papīru un rakstamo un steigšus uzmetu dažas rindiņas. Luk, ko es pierakstīju:

Pulkstenī "glabajas" atbildes.

Fakti par ļHilksteni:

Atrasts Circle Line "Ostas uguņu" izklaides brauciena.

1 1emļxlenas pulkstenis.

īstais dzelzceļa pulkstenis??

Vectēvs.

Aizmugure atverama. Zobrati un jūklis.

Nerāda \mreižu laiku.

Netikšķ?

:15

15

piecpa clsm it ka s??l?

SILI iegravējams korpusā.

Divi senāki datumi iegraveti pulksteņa aizmgure. Ļoti /»dzisuši. les/Jējams, ka briģina Igra vējumi.

Datumi: 14.Okt., 1880 (!!!!) un 15.janv., 1906 (nozīme???). Datumiem blakus atzīmēts C.P.R.R. ļWC

Pārējie uzraksti: Oneida (juvelieris?), sērijas numurs (izskatas mainīts).

Sasodīts, sasodīts, sasodīts.

Apspiedu sevi vēlēšanos saburzīt aprakstīto papīru un aiz­sviest to pari visai istabai. Ta vietā rūpīgi nogludināju un izklāju uz galda; vēlreiz parlasiju, velkot ar pirkstu līdzi katram ierak­stam, katru nolasot pie sevis čukstus, cerība, ka beidzot uziešu kādu kopsaucēju.

Jutos pamuļķigi un satraukuma palēcos vai līdz griestiem, kad izdzirdu kadu klauvējam pie durvīm. "Apkalpošana numura," tur atskanēja.

Paldies tev, Dievmāte! Varbūt kads mazumiņš pārtikās ļaus manam smadzenem darboties veicīgāk.

Ta ka es tiešam biju pasutijusi gandrīz visu, ko varēja uziet ēdienkarte, pasutijumu piegadāja divi apkalpotaji, kas pa abiem iestūma ar musu ēdamo piekrautus ratiņus. Viņi izcēla dažadas paplates un noņēma traukiem siltuma apvakus. Viss izskatijas tik gards, ka pilnīgi žēl, ka man nebija pietiekamas apetītes.

- C.P.R.R. teicu Strikeram, kad viņš aizvēra savu tālruni un ielika to kabata. /VVC? Joprojām nekādu ideju?

- Iespējams, ka tie ir inspektora iniciāļi, varbūt, ka pulkstenis lietots desmitiem gadu? Dzelzceļa pulksteņiem vajadzēja radīt

perfekti pareizu laiku, tos regulāri pārbaudīja, un katru reizi par to atstaja atzīmi. Vai tu tiešam doma, ka tie ir daļa no musu uzde­vuma?

Nezināju, ko domāt. Apšaubu to. Iespējams, ka tev taisnība. Tas atzīmes ir pietiekami senas. Atgriezos pie datora un ilgi ve­ros ekrana, izmisīgi alkstot kadu gaišu domu. Neka. Saku skatī­ties uz pulksteni. Atkal neka. Visbeidzot sakauta pagriezos pret Slrikeru. Un ka ar tevi? Tu zvanīji, lai noskaidrotu ko vairak par automašīnu?

- Man ir draudzene, kas no šim lietam diezgan daudz ko sa­prot. Būšu viņai lielu pateicību paradā, jo viņa grasas pec mana luguma atgriezties biroja un šo to papētīt. Tikko bus ko noskaid­rojusi, viņa man piezvanīs.

Piekrītoši pamaju, ta īsti nemaz neieklausīdamās. Patlaban biju ļoti iedziļinājusies pulksteņa pētīšanā, kaut gan nešķita, ka no ta bus kads vera liekams labums. Sakuma iedomājos, ka duša, ne­maz nepieminot daudz intīmākās aktivitates ar masažu duša, būs ļāvusi man paraudzīties uz musu problēmu no jaunas perspektī­vas. Bet bija acīmredzams, ka ne. Jo man joprojām trūka jelkadas noderīgas iedvesmas.

- Meļa? viņa roka ielavijas man aiz halata un pieskaras ple­cam. Viņam bija kada netverama maka nojaust, ko es vēlos. Ar otru roku maigi aptvēris manu otru plecu, viņš viegli saspieda rokas.

Pieveru acis un noputos, izbaudot maigo, nomierinošo pieskā­rienu ritmu uz savas kailas adas.

- Vai ar tevi viss kartība?

Gandrīz nevelejos atbildēt. Vispār negribēju vairs nekādus jau­tājumus. Gribēju tikai atbildes. Bet ar gribēšanu vien nepietika, tapec nosēdos taisnu muguru, nolēmusi piespiest savas domas darboties vajadzigaja virziena. Man viss bus labi. Patiešām, viss kartība.

Kadu bridi viņš mani uzmanīgi vēroja, it ka neticot ladai at­bildei, tomēr drīz vien piekrītoši pamaja. Labi, lai ir, ka tu saki.

Par mani neraizējies. Mes izprātosim, ka tikt gala.

Apgājis galdam, viņš ieskatījās man sejā, tad noglastija vaigu ar plaukstu. Pieliecies Stnkers uzspieda skupstu manām lupām,

un kad jau gandri/, ieslīgu viņa rokas, cīnoties ar velmi pierunāt viņu atkal uzsākt mīlēties, lai vienkārši izmestu no galvas visu parejo ka nakts murgus, es saņēmos. Apzinājos, ka aizmiršanas nepadarīs musu stāvokli vieglāku. Un mums tomēr bija jastrada.

Ka par spīti šai situacijai, mans mobilais tālrunis piepeši iezvanījās, es atravos no skūpsta un metos pie atvilktnes, kura biju iemetusi tālruni, pārslēgtu balss pasta režīma. Ak, sasodīts! Parbaudiju zvanītāja numuru, tas nebija noradīts, tikai "neidenti­ficēts numurs", tapec ar skubu iesledzu balss pasta ziņas, gatava noklausīties, kas zvanītajam bijis sakams.

Tā bija mana mate. Un spriežot pec fona trokšņiem, vecāki jau bija pilnas buras, malkojot jau neskaitamo mēriņu pēc kartas.

- Melanij? Ak, nolāpīts, negrasos runāt ar to tavu atbilžu automatu… Ja, klau, piedod, ka nepiezvanījām agrak. Laiks paskrēja nemanot. Tieši tagad mes braucam uz Longailendu, kur paliksim visu nakti, tomēr cieši norunājām brokastot kopa, kad atgriezī­simies pilsēta. Tieši vienpadsmitos. Hsam apmetušies Kārlaila viesnīcas 3618. numura… Vai, darga, uzgaidi mirkli. Tevs nule ierosināja, lai tiekamies bara. Labi, tad sarunats. Mīlu tevi, maza. Ata!

Tad viņa nolika klausuli, un es paliku blenžam uz savu tālru­ni, domas apsverot savas matēs pasīvi agresīvo uzvedību un tas iespaidu mana dzīvē. Tik tipiski viņai izšaut kadu neapstrīda­mu komandu. Tikai vienreiz un bez iebildumiem. Varbūt es būtu vēlējusies, lai pavaica manu viedokli vai vismaz dod iespēju pār­lūkot savu laika plānojumu. Ta vien likās, ka mātei nav sapro­tams es esmu patstaviga būtne, kam ir kada teikšana pašai par savu dzīvi.

Nometu tālruni uz galda un sastapos ar Stnkera noraidījumu tadai rīcībai.

- Tulīt ņem tālruni un zvani viņiem, lai nekavējoties taisas prom no Ņujorkas!

Nobālēju, iedomājusies, ka viņam ir pilnīga taisnība. Kamēr vien Lūsis piedalās spele, ari viņi bija apdraudēti. Varbūt ne tū­līt, bet gadījumā, ja izdzīvošu šīs pirmās divdesmit četras stun­das, un es pilna merā gatavojos izturēt, Lūsis varēja mēģināt izmantot manus vecākus, lai mani izvilinātu un nogalinātu. Tas gan īsti neatbilstu datorspēlēs ierastajiem noteikumiem, bet mana gadījuma bija jabut gatavai uz visu. Nekad vel virtuālās speles neizmantoja spēlētāju vecākus, lai paplašinatu speles paramet­rus, tas nedereja ari par kādu līmeni, ko parvaret. Tomēr izman­tot drauga navi parliecinašanai un iebiedēšanai, tas vien jau lie­cina ja, ka šī spele krietni atšķiras no visam man zinamajam. Un ir daudz briesmīgākā. Ja Lūsis uzsācis tik neželigu cīniņu, pilna mera varēju rēķināties, ka maniem vecākiem varētu tikt piegādāts spridzeklis, piemēram, pasta aploksne.

Ņemu tālruni un sakuma piezvanīju uz matēs mobila talruņa numuru, tad uz. teva. Abiem atstaju vienu un to pašu ziņu: "Tie­ciet prom no pilsētas; visu paskaidrošu velak." Neesmu gan pārliecinātā, ka viņi saņems šis ziņas, noteicu. Mate bija iztei­kusies, ka viņi aizmirsuši savu tālruņu uzlādētājus, un ļoti ap­šaubu, ka viņi zina, ka parbaudīt balss pastu no cita talruņa.

- Vai vari piezvanīt kadam no viņu draugiem?

- Man nav pat nojausmas, pie ka viņi paliek šaja viesošanas reizē.

-Tad mums jabridina viņi personīgi. Viņi viesojas ārpus pil­sētas, vai ne? Tatad pagaidam viņi ir drošība.

Pamaju piekrizdama, uzskatot, ka viņa teiktaja ir liela jēga.

- Tatad mums ir vērts doties uz brokastīm un pierunāt viņus atstat pilsētu pēc iespejas dnzak. Jaizdoma kads nevainīgs iemesls. Kaut kas, kam viņi noticētu.

Godīgi sakot, man nebija īstas nojausmas, ka visu realizēt, bet jutos apmierināta, ka man vismaz bija kaut kads rīcības plāns. Gribēju but pārliecinātā, ka vecāki bus drošība.

Es tiešam mīlu savus vecākus. Neraugoties uz visam viņu ne­ciešamajam divainibam, es tomēr viņus mīlu, jo mums ir kopīga pagatne, un vienkārši tapec, ka viņi ir ļoti labi cilvēki, un ja, tā­pēc, ka normāls bērns vispār mīl savus vecākus. Ari es. Un kad mes rit tiksimies, noteikti to viņiem pateikšu. Man puslīdz vien­alga, cik trakas vai nerealizējamas idejas ir manai mātei un cik nenovēršami viņa mani nokaitina ikreiz, kad mums jatiekas. Ls tomēr viņu apkampšu un pateikšu, ka mīlu viņu ar visu savu sirdi un dveseli.

- Piekritu, Stnkers apstiprināja.

- Mums tomēr rit nāksies izturoties ārkārtīgi piesardzīgi, es piebildu. Negribu, lai musu apmeklejuma deļ mani vecāki no­nāk briesmas, ('.ribu viņus brīdināt.

- Mes tur ieradīsimies daudz agrak un kārtīgi izlūkosim, Strikers apsolīja. Un noteikti pārliecināsimies, vai neesam atveduši sev līdz asti, viņš piemetinaja, apsēdies uz gultas man tieši līdzas, un saņēma manu roku. Mes pārliecināsimies, ka tavi ve­cāki ir drošība, Meļa, es apsolu.

Pamaju, ka piekritu, bet bez entuziasma. Piepeši jutos līdz nā­vei nogurusi, viss dienas smagums nospieda mani. Maniaks, kas uzglūn, Tods, kas miris tikai manis dēļ, un mani vecāki, kas ir briesmas, atkal jau manis deļ.

Un nepiemirstiet vel kaut kadu toksisku draņķibu, kas plūst manas vēnas. Tā ir viena pretīga padarīšana, drūmi nočuk­stēju.

- Zinu, Stnkers piekrītoši atbildēja, apvijis roku man ap ple­ciem. Atspiedos pret viņu, pateicīga vismaz par tadu cilvēcīgu kontaktu. Meļa, mes nepadosimies. Vēl viss nav beidzies.

- Drīz viss bus cauri, atteicu. Ta vai citādi, bet vienalga gals bus klat. Man riebās to atzīt, bet tas, ka biju tik nožēlojama, radīja kaut kadu perversu patiku, biju nogurusi, tik nolādēti pa­gurusi. Skaidri nezināju, toksīna vai pārgurumā deļ, bet man bija nepieciešams pagulēt. Un ja man nebija iespējams aizmukt un aiz­braukt, tad es vismaz gribēju atslēgties, kaut uz bridi. Viss šis sarežģījums nesas mums pretī ka ātrvilciens. Man tieši virsu. Un es nekur nevaru izbēgt. Neviens nespetu.

- Tu spēsi, Stnkers iebilda, puledamies mani pārliecināt. Viņš pabaza saliektu pirkstu zem mana zoda un pacēla augšup manu galvu. Viņa seja staroja tads siltums un maigums, ka es gribēju palikt un apmaldīties viņa skatiena. Ja nu kadam ir spēks un maka tikt gala ar šo visu, tad ta esi tieši tu. Un tieši ta paša iemes­la deļ es esmu ar tēvi. Mēs grasamies uzvarēt. Un pieradīsim šim izdzimtenim, ka viņš izvēlējies saķerties ar nepareizajiem ļaudīm.

Mazliet pasmaidīju par šiem nenoliedzami brašajiem vārdiem, bet vairs nespēju parunat. Mēģināju pēdējiem speķiem pārlieci­noši pamat un tēlot, ka grasos tikt ar visu gala. Ciliem vārdiem sakot, mēģināju izskatīties kā tada sieviete, ko Stnkers domājās

redzam un aizstavēja, nevis ta, kas paliesam bija viņam acu priekša.

- Varbūt tas tiešam ir vilciens, viņš turpinaja, bet kapec tam vajadzētu mēģināt parbraukt mums pari? Kas var mūs aptu­rēt uzlekt uz ta un nobraukt ar to visu ceļu līdz galam? Notvert to elles izdzimumu un pirmajiem izbeigt šis sacīkstes?

Šaja reize es pat vairs nopulējos pasmaidīt. Biju parak aizņem­ta, pārskatot domas viņa teikto, lai vēlreiz un velreiz ieklausītos šajos vārdos. Vilciens, ta es to nosauktu. Es to nebiju atskārtusi līdz brīdim, kad Strikers atkartoja manis pašas vārdus par ātrvil­cienu. Tas bija vilciens. Precīzāk ta bija vilcienu stacija.

Mans pulss saka auļot, un dzīslas saka strāvot aizrautība. Man bija taisnība. Nu es zināju, ka man taisnība.

Sasodīts, kaut man tiešam izrādītos taisnība.

- Aiziet, nac, izmetu Stnkeram, sakampusi viņa roku un vilk­dama sev līdzi. Mums japasteidzas.