Živenšī kods

16

Nespēju mierīgi nosēdēt. Mēroju istabu soļiem, ieroci joprojām turot vienā roka. Mēģināju piespiest sevi rast kadu atrisinājumu un tikt skaidrība, kas īsti notiek. Galvā jau saka pulsēt tuvīno galvassapju radītie uzliesmojumi. Pulsācija atri vien pārvērtīsies el­lišķīgas sāpes, man jau dedzinaja acis un gribēja sarieslies asa­ras. Tomēr mēģināju noliegt sev raudat; man tagad bija jasakopo viss gribasspēks un attapība, jo vel nekad d/ive nebiju nonākusi tadas briesmās.

Apsēdos divana stūri, tad atkal strauji pielecu kajas.

Kaut kur noteikti slepas kāds risinājums.

Atkorķēju diētiskās kolas pudeli, iemalkoju, bet tuht ari izspļā­vu šķidrumu, būdama parak saspringusi, lai spētu kaut ko norit.

- Melanij?

- Klusē! uzšņācu. Vīrieša balss bija maiga, mierinoši klusa, toties es reaģēju tā, it ka viņš butu man uzkliedzis. Ievilku elpu un pūlējos nomierināties. Man nepieciešama minūte pārdomām.

Viņš lika mani miera, un par to domas iedevu viņam paris pluspunktu.

Pec vairakam dziļam ieelpām mēģināju velreiz apsēsties. Šo­reiz novietojos pie maza galdiņa niecigaja telpas stūri, ko nekus­tama īpašuma aģents bija pārspīlēti nodēvējis par "ēdamtelpu" (tieši ta, kokainu ģīmi un neminstinoties). Labi, noteicu, mēģi­not sakopot niecīgo sparu. Ļauj man izteikties tieši un atklati. Tu saņēmi ziņojumu, kam bija pievienots mans spēlētājas profils, un, to atvēris, tu nekavējoties brāzies uz manu dzīvokli, lai mani

aizstavetu? Piedod, ja man šķiet, ka tas skan vismaz neticami, ja ne smieklīgi.

Nebiju viņam vel ne varda minējusi par Todu, un ari viņš neizradija, ka šaja sakarība kaut ko zinātu. Noglabaju savas sēras mazliet dziļāk dvesele, nolēmusi ļaut tām vaļu velak; tagad Toda nave patiesība bija tikai vel viens informācijās fragments. Auksts, negrozāms fakts, kam bija nozīme tikai tad, ja mana juras kājnie­kā seja tas izsauktu kadu konkrētu izteiksmi. Ja es pateiktu par Todu, vai viņa seja piepeši paradītos vaina, pārsteigums vai bē­das? Nezinu. Mana drauga nave šobrīd bija tikai vel viens atmi­nējuma gabaliņš lielaja mikla, kuru es grasījos atminēt, lai varbūt rastu iespeju glābt savu pēcpusi. Jutos nospiesta pie zemes.

Nedomāju, ka man butu bijusi liela izvele.

Juras kājnieks sēdēja pie virtuves letes, atvēris vel viena sodas dzēriena aizvakojumu. Pagaidam viņš nebija atbildējis uz manu jautājumu, bet es neteikšu priekša, ko no viņa gaidu. Pagaidam pavērosim, ko viņš pats izdomas pavēstīt.

Kad viņš pagriežas pret mani, sejas izteiksme bija uzmanīga, vīrietis izskatijas sasprindzināts, it ka butu pārmēru norūpējies. Jaatzist, tada sejas izteiksme neveicinaja manu uzticību viņam.

- Džeimija Teita, viņš teica. Vai pazīsti tadu vardu?

- Ne. Vai man vajadzētu?

- īsti nezinu. Pec visa la… Nepabeidzis sakāmo, viņš norā­pās no bara ķebļa, papurinaja galvu, ļaujot man pašai minēt, ko viņš domājis ar "visu to". F.s tikai iedomājos, ka varbūt jusu ceļi ar Teitu ir kaut kad krustojušies.

Viņš pamaja uz datora pusi.

- Paraugies uz viņas profilu.

- Spēlētājās datos? Es taču nevaru piekļūt viņas spēlētājās pro­filam, kamēr mes neesam vienojušās ka dalībnieces vienotā spo­le. To sakot, saraucu pieri, jo man ienaca prata vel kada netikamaka doma. Un interesanti, kā kads cits varēja ielauzties un apskatīt manu profilu? Gribu teikt, nedomāju, ka SIU spēlē kads sūtījis reālu cilvēku mani nogalinat. No ša apgalvojuma pat sanaca smiekli, tomēr tas bija tads nervozs smiekliņš, kads man pa­rasti raisas neparvarama stresa brīžos. Jāpieņem, ka man tiešam bija nopietns pamats justies pagalam nervozai. Es vel saprastu,

ka tādu paņēmienu varētu lietot realitātes šovos, lai padarītu tos galēji ekstrēmus, taču realitale datorspēlēs?

- Aizmirsti par tām spēlēm, viņš iebilda, pašūpojis galvu.

- Ne, nedomāju, ka aiz ša pasākuma slēpjas kads SIU ierindas spēlētājs. Toties varbūt kads, kas savulaik strādājis pie šis spēles izveides, gan ir pielicis roku. Vai varbūt kads ilglaicīgs spēlētājs nojucis, vai sācis ņemt spoli pārmēru nopietni.

- Bet lai kurš tas butu, viņš ir piekļuvis manam spolētājas pro­filam.

-Ja cilvēks pietiekami ilgu laiku spēlē, agri vai veļu izdodas apiet dažas aizsardzības sistēmas. Varbūt tas ir kads hakeris. Vai varbūt viņš savulaik spēlē ir bijis tavs pretinieks.

Man parskreja drebuļi, kad paraudzījos uz runātāju. 7u būtu varējis spolēt pret mani. Un tu ari varētu but pietiekami labs ha­keris.

- Bet es neesmu. Un ari tu neesi pret mani spēlējusi.

Veros viņa, prāts bija ka izslaucīts. Ko tu gribēji teikt ar to, ka ari tavam profilam sen vajadzēja būt izdzēstam?

- Gribēju teikt, ka nekad neesmu spēlējis šo spoli. Fs tikai iere­ģistrēju sistēma savu profilu, bet ta ari to neaktivizeju, un, domā­ju, neaktīvus profilus agri vai vēlu nāktos izdzēst.

- Ja tu nekad neesi spēlējis, kapec tavi dati tomēr ir sistēma?

- Mans draugs bija kaislīgs spolētājs un reiz pierunāja ari ma­ni piereģistrēties. Aizpildīju spolētājā profilu, tomor nekad neatradas gana brīva laika, lai uzspēlētu. Mani allaž, interesējušas īs­tas briesmas un apdraudējums realaja pasaule. Man nebija nekādas intereses kadu nogalinat vai ari ļaut, lai nogalina mani kaut kada intemeta vide.

-Ak ta… Nezināju, ko te lai piebilst. Vai man pavaicat vi­ņam, ka ir karot pa īstam un ka viņš jūtas, izgājis dienestu? Aiz­domājos, vai sēdēšana slēpni ir atstajusi viņa skatiena to noslēg­tību, ko mirkļiem redzēju tur pavīdam, vai ari tada rakstura stingrība viņam piemitusi jau sen? Atskārtu, ka parak ilgi jau do­māju par šo svešinieku, kuru es tik tikko pazīstu, l’rata mudžēja domas, intensīvi mēģināju apsvērt visus iespējamos un neiespē­jamos pavedienus, kas man varētu palīdzot izkļūt no šim lamatam. Tāda ir mana tipiskā reakcija uz stresu. Vienlaikus domāt

vairākos virzienos. Ļoti noderīgi, ja, piemēram, jakarto gala eksā­meni. Tomēr ne parak derīgi situācijā, kas apdraud manu pašas dzīvību.

Velreiz dziļi ieelpoju, pirms spert lauka tālāko sakāmo.

- Tu, šķiet, tīri labi pārzini SIU spēles nosacījumus?

Viņš noliedzoši papurinaja galvu. Ka jau teicu, mans draugs tiešam daudz, spēlēja, tāpēc pamatprincipus es pārzinu. Nav jau nekā grūta ieiet jebkura izklajlapa un izlasīt standartizētās atbil­des uz biežāk uzdotajiem jautajumiem.

Tas jau izklausijas labak, tomēr tam visa bija an viena konkrē­ta neatbilstība. Bet ja tu neesi spēlētājs, ka tu varēji saņemt spē­lētājiem domātu e-pasta vēstuli ar ziņojumu par iesaistīšanos un manu profilu?

- Sistēma bija izsutījusi šo vēsti uz manu ierasto e-pasta adre­si. Mani sasniedza ziņojums, ka SIU spēlētāju saziņas centrāle gaida man adreseta vēstulē. Sākuma iedomājos, ka to sūtījis mans draugs, tāpēc uzklikšķināju tai, lai atvērtu un izlasītu. Pārējo tu jau zini.

Hs sāku viņam ticēt. Ne jau tik daudz, lai atzītos skaļi, ka ticu tam, ko viņš apgalvo, tomēr saku pārdomāt. Sāku parskatit savu negrozāmo viedokli par šā vīrieša neuzticamību, tomēr vel bija par agru likt visas kārtis galda. Pieradi to!

- Ko? Ka es stāstu taisnību? Ka es pats tevi neizvēlējos? Par atbildi piekrītoši pamaju. Spriedze starp mums kadu bridi bija te­ju vai taustama, un es jau saku bīties, ka viņš atteiksies jelko pie­rādīt vai apstiprinat. Un tā nebūtu man labvēlīga atbilde. Mums abiem. Mans zinātnieces prāts prasīja skaidrus un neapgāžamus pierādījumus. Citādi man butu viņam, sasodīts, jatic tikai tapec, ka viņš šķiet tik izskatīgs, labdabīgs un uzticams puisis.

- Labi, sarunats, viņš beidzot atbildēja, un es uztveru viņa raidīto skatu datora virziena. Noradījis uz datoru, viņš atgadinaja: Džeimija Teita, atceries par tadu?

- Jā, un kas tad ir ar viņu?

-Uzmekle viņu ar kadu no pārlūkprogrammām.

Biju spiesta to darīt, kaut ari grasījos paust visādus iebildu­mus. Galu gala es tadu sievieti nepazīstu un man nav ne mazā­kas jausmas, kas viņai varētu but kopīgs ar mani vai Toda navi,

taču juras kājniekā sejas izteiksme bija pietiekami barga, lai es no­lemtu, ka nav īstais laiks strīdoties. Paņēmusi ieroci, atgriezos pie datora. Jau pec minūtes es raudzījos uz adrešu sarakstu, kas vi­sas noradīja uz vardu Džeimija Teita.

- Pamēģini, piemēram, šo, viņš ekrana paradīja, pieliecies man tuvāk. Uzklikšķināju noradītajai saiknei un atveras raksts:

2004. gada 18. novembri

Bruklina, Ņujorkā. Vakar pēcpusdienā trīsdesmit astoņus gadus veca Džeimija Teita tika atrasta no­galina la viņas Bruklinheitas afiartamentos. leitu, izdevniecī­bas Machismo redaktori, atrada kādreizējais juras kājnieku majors Meiju Strikers. Kaut ari Stnkers atteicas no jelkādiem komentāriem, izmeklēšanai tuvi avoti vesta, ka juras kājnieks saņēmis ziņu par Teitas navi ar interneta starpniecību. Presei nel)ija pieejamas sikakas notikuma detaļas, tomēr tie fiaši avo­ti var apstiprinat, ka Stnkers netika aizturēts uz aizdomu pa­mata par Teitas nogalinašanu.

Raksts talak vel turpinājās, tomēr man bija gana. Negribēju vairak turpināt lasīt. Man metas reize karsti un auksti; kad mēģinā­ju paņemt tasi kafijas, ta izkrita man no pirkstiem, un keramikas krūzīte sašķīda uz koka grīdas seguma.

Koncentrējos sistemātiskām ieelpām un izelpām un, kad bei­dzot biju atkal atguvusi kontroli par savu ķermeni, pagriezos un ieskatījos vīrieša seja. Ka tevi sauc? vaicaju gandrīz čukstus, no sasprindzinājuma nespēju parunat skaļak.

- Stnkers, viņš atbildēja. līsmu Metju Stnkers.