Živenšī kods

5

Toda studijas tipa dzīvoklis atradas netālu no Blumingdeilza veikala, tapec tikko ka l>žena aizsteidzas uz metro, es noķeru tak­sometru, kas mani aizvestu uz Septiņdesmit otro un Jorku. īsi pie­zvanīju pie Toda ārdurvīm, viņš mani ielaida, un es steidzos uz augšstavu. Jau pēc divām minūtēm biju ieradusies viņa dzīvokli, kura dievigi smaržoja pēc karija, gaisa varēja sajust ari Rogun ļosh un Ņau aromātu, un tas viss kopā lika manam kuņģim aiz izsal­kuma ierūkties.

- Iepratojos, ka varbūt tu nekur citur negribētu doties, Tods ieminējās, tad tu varētu uzreiz ķerties pie sava neatmineta sutijuma.

- Vai nu šis izskaidrojums, vai arī otra versija, ka patiesība tu baidījies mani sagaidīt tukšām rokam, spriezdams, ja nedabūšu neko paēst, varu vienkārši paķert savu sutijumu un uz karstam pedam nozust.

- Ja, ari tada doma man iešāvās prata.

Dzirdot viņa atzīšanos, es pasmaidīju. Viņš vismaz bija godīgs.

Ta kā biju ieradusies un patiešam jutos izsalkusi, garšvielu smarža, kas vēdīja, izsalkuma sajutu tikai palielinaja. Ja es tagad taisna ceļā dotos mājup, atrastu tikai vientulīgi tukšu dzīvokli. Tikpat labi miengi varēju palikt tepat. Tods, iespejams, ir nekur derīgs pavars, toties viņš lieliski prot izvēleties uz mājām pasūta­mo maltīti. Faktiski labak par jebkuru, ko pazīstu. Un indiešu ēdieni ir mana visiecienītākā maltīte.

- Tatad, kur tas ir? vaicaju.

Viņš pamāja uz sava futona tipa divana pusi, ko atvažot, va­rēja iegūt tīri labu guļvietu. Mana aploksne bija nolikta tieši tur, blakus iedegtai lasamlampai. Uz kafijas galdiņa, iepretim divanam, viņš bija novietojis paris šķīvju un atvēris lidzatneslo edienu karbas. Viņš pat bija ielejis glazēs vīnu. Izskatijas, ka šis vīrie­tis ir cieši apņemies atrast ceļu atpakaļ uz manu sirdi, un tada gadījuma viņš rīkojas pilnīgi pārdomāti.

- Pasutiju Nan papildporciju, Tods ieminejās, un es aiz pa­teicības leju vai biju gatava viņu noskūpstīt. Man ārkārtīgi garšo pitas tipa maize, un es allaž apēdu vairak neka butu pieļaujami Atkinsa dietas paraugporcija.

Abi ar Todu apsēdāmies uz divana un, kad biju piekrāvusi sa­vu šķīvi, atveru sūtījumu, izņēmu lapu no aploksnes un saku lē­nam to izskatīt no jauna. Godīgi runājot, varēju jau uzreiz pateikt, ka šīs miklas atminēšanai nenāksies pielikt parak daudz puļu, drīzāk pat mazliet baidījos no vilšanas, ka mans slepenais pieludzejs nebūs novērtējis mana prata asumu un piedāvās kaut ko gana triviālu. Varēja gan vēlēties, lai tas, kurš nopūlētos ar slepe­nu zīmīšu sacerēšanu, padarītu uzdevumu kaut nedaudz sarežģī­tāku un lielākā izaicinajuma vērtu.

- Tatad, kas galu gala ir šaja nelielajā papīriņa? Tods pavaicaja, maigi nolaidis plaukstu uz mana gurna un nemānāmi ap­sodies tuvāk. Es tomēr to neatgrudu, patiesībā sajuta bija tīri patī­kama. Nekādās dzirksteles tomēr nesajutu, vienīga reize, kad mani parņema patiešām dzirksteļojošas kaisles izjūtas, bija tad, kad mes ar Todu gulējam elegantos palagos, un tomēr jāatzīst, šabnža sajuta bija mierīga un patīkama. Biju B.P.P. (bez. pastaviga part­nera) jau ilgāk nekā sešus mēnešus, un mani jutekļi tik ļoti labprat butu iekūņojušies atpakaļ ierastaja otras pusītes tuvības apjauta. Ja runa ir par tuvu attiecību nostiprināšanu, esmu vaja un patētiska. Ja, pati to labi apzinos, bet mums katram janes savs krusts.

Koncentrējos uz šo jaulajumu, mēģinot ignorēt l’oda elpu sava ausi. Tas ir ta dēvētais aplociņu kods, vienkārši attraucu.

- ja, protams, ka tas ta varētu būt. Roka atvirzijas, un es ievil­ku elpu. Vai gribi pastāstīt man, ko tas nozīmē?

Tikmēr jau biju sākusi ar flomāsteru pierakstīt koda šifru uz ediena iepakojuma kastītes, guļoties izprātot, kādi komponenti varētu slēpties tā pamata. Sada konstrukcija saucas "žogi", skaidroju. Redzi, katru burtu ietver tada ka kastīte. To teikda­ma, uzzīmēju pamata struktūru kastīti, līdzīgu cuku aizgaldam.

'- Burti ir it ka piesaistīti, iežogoti, un tādējādi šim kodam ra­dies tads nosaukums.

- A-ha… -Tods piekrītoši novilka, acīm redzami nesekodams tam, ko skaidroju.

- Tici man, tas ir gana saistoši. Konfederatu kareivji šāda lipa kodus lietoja Pilsoņu kara laika. Ļauj tikai man vēl kadu sekundi apdomāties… Paklaudzināju ar rakslamo pa zobiem, iegrimusi domas. Pec punktiņu novietojuma varēju nojaust, ka man ir darī­šana ar četru burtu "aplociņiem", tieši tadu biju uzzīmējusi Todam parauga. Pamēģināju ievietot dažus burtus, un rezultātā man iznāca pilnīgi nesaprotams buldurējums.

Nokodu vēl vienu gabaliņu Nan un pārliku prata, kadu risi­nājumu pameģinat talak. Vai man butu darīšana ar kodu kodā? Vai varbūt esmu uzzīmējusi nepareizu koda atslēgu? Varbūt ši koda atslēga izkārtotā vertikāli, nevis horizontāli ka mana piemera? Pamēģināju parrakstīt kodu vertikāli, šoreiz rakstot alfa­bētu un pirmos desmit ciparus no augšas uz leju, nevis no krei­sas uz labo pusi. Tagad man burti A, B, C atradās vietās, kur iepriekš bija A, M, Y. Joprojām nelikās parak sarežģīti. Vai tas nostrādās?

Jau pēc trim minūtēm atbilde bija man roka. Šoreiz izdevās tik gludi, bez nekādās aizķeršanas… un rezultāts man itin nemaz ne­patika. Ne mazaka mērā.

- Kas par slimu kuces delu gan ņemtos sūtīt man tādu šifrētu vēstuli? Biju pielēkusi kājās, atvirzījusi kafijas galdiņu un ta­gad stāvēju aci pret aci ar Todu, bakstīdama ar rādītājpirkstu gal­da virsmas virziena. Biju pierakstījusi atkodēto šifru uz pasteļsārtās ēdiena kārbas sāniem:

SPĒLĒ VAI MIRSTI * * *

PRESTIŽA PARKS 39A 89225

- Ka tev šķiet, ko tas nozīme? Tods prasīja.

- Man vienalga, atcirtu. Un man tiešam bija vienalga. Necie­šu šausmu filmas, man riebjas pārsteigumu ballītes, un pavisam noteikti ne acu gala neieredzēju savādas kroplīgas vēstules… un nebija nekādas nozīmes tam, cik gari, tumšmataini vai pievilcīgi vīrieši man atnesuši šo ziņojumu.

- Iespējams, ka sutijums adresets kadam no tavas studiju gru­pas? Tods ierosinaja. Viņa balss bija klusa, mierinoša. Bet tas neiedarbojas.

- Ja, pamēģini piespēlēt viņiem, atteicu, vīstīdama dūres. Spo­le vai mirsti??? Kads kropls prāts sacer un izsūta šādus nenor­mālus vēstījumus?

- Vienkārši aizmirsti, nedomā vairs par to, Tods piedavaja, pieceldamies un pienākdams man klat, lai apskautu. Pieliecies viņš paņēma neveiksmīgo zīmīti no kafijas galdiņa, saburzīja to viena roka, bet ar otru pievilka mani sev tuvāk. Vienalga, kurš to sūtīja, viņš nav pat ta vērts, lai par to domātu.

-Bet…

- Un tikai. Ar šiem vārdiem Tods iemeta saburzīto lapeli papirkurvi. Aizmirsti… Pievilcis mani sev vel tuvāk, viņš ar lū­pam berzeja manu kaklu. …par to. Viņš pabeidza sakāmo un ieslidināja plaukstu man starp krūtīm, pie reizes pamanīdamies (es joprojām skaidri nenojaušu ka) apvīt man rokas tā, lai musu sejas saskartos un lupas sakļautos. Es pieņemu šadu notikumu attīstību un man pat jaatzist, tas bija patīkami.

Kaut kas atbruņojošs bija tieksmē viņam paklausīt un darīt tie­ši to, ko Tods sacīja. Un es to apjautu mirkli, kad viņš vilinaja, lai dodos kopa ar viņu gulta. Ticiet man, tas tika izteikts bez vārdiem. Toties valodā, kuru labi pazīstam mēs visi. Valoda, kura izpalika tadi jedzieni ka apstājies vai rimsties, pārtrauc, vai Si nav labāka ide­ja nodarboties ar ko tadu…

Viņa lupas slīdēja par manam, tik pazīstamas un patīkamas, kamēr vīrieša platas plaukstas balstīja manu muguru, un es ļāvu savam šaubam izgaist nebūtībā. Varbūt biju Dženai solījusi, ka nav ne mazakas iespējas, ka es varētu vel kaut reizi pārgulēt ar Todu, bet tieši tobrīd visi iemesli, kalab to nedarīt, bija piemirsu­šies, to vieta stājās tas vienkaršais fakts, ka es biju viņa rokās un jutos tur ārkārtīgi labi. Turklāt, nepārgulet ar viņu, kad uzvilkts tik iespaidīgs ieterps, butu pilnīga nevenba pret manu pasakai­no izskatu.

Patiesību sakot, man negribējās doties mājās. Parasti tukšs dzī­voklis man vienai pašai butu patiesi apsveicama lieta… tomēr vē­lu vakara, kad ara aukstuma klejoja kads, kas raksta un piesuta tādus biedējošus un pretekligus vēstījumus, un tam pretim mīl­nieks, kas gribēja mani sasildīt… nu ko? Nosodiet mani, bet es iz­vēlējos otro variantu.

- Bet ēdiens! To gan nevarēja uzskatīt par īstu iebildumu, tomēr nednksteju padoties par atru. Mums vajadzētu to ielikt ledusskapi.

- Nieks par to. Mes varam pasūtīt vēl, viņš atteica un atkal skūpstīja mani.

Un, kaut ari mana prata joprojām darbojas programma: neguli-ar-savu-bijušo, kāda cita manis daļa tam nolēma nepretoties, un es atbildēju skūpstam.

Galu gala biju viena, neprecēta, divdesmit vienu gadu veca, un kads kroplīgs uzmakulis bija izķernajis manas reti labas die­nas nobeigumu.

Patiešām, kas vairs varēja noiet greizi? Labāk bija turpināt iesākto.