Živenšī kods

21

Nav ricīns, bet tikpat nāvējošs?

Spēlē spēli, atšifrē uzdevumu un dabū pretindi.

Stnkers izlasīja šos vārdus divreiz, meklēdams vel kādu slēp­tu nozīmi, tomēr tadu neatrada. Viss, ko slepkava vēlējies pateikt, bija šie daži vardi apstulbinoši vienkārši vai līdz nelabumam.

Meļa tikmēr bija pārvietojusies uz divana, un Metju pievieno­jās viņai, turēdams piespiestu vesu plaukstu sievietes pierei. Tas, ka Meļa pat nepūlējās atgrūst roku, zinama mera nobiedeja Strikeru tik pamatīgi, ka nekas iepriekš.

- Kāpēc tu nepateici, ka juties slikti?

- Man nav slikti. Toties šķiet, ka beidzot ir pilnīgi skaidrs, ka darbojas nāves slēdzis. Tā bus kada inde, kuras iedarbību dabū­sim izjust pec divdesmit četrām stundām. I> iedrāzt! Izkliegdama pēdējo, viņa aizmeta šķērsam pari visai istabai divana spilvenu. Spilvens trapija pa televizoru un ar mīkstu būkšķi nokrita uz grī­das. Vai tiešam tas varētu notikt?

Viņš piekrītot pamaja. Ja, gan. Krietnu laiku pirms šā atga­dījuma viņš bija strādājis pretterorisma vienība un zinaja, ka pa­stāv visneiedomajamakie navi nesošie sutijumi un ietaises, kas ti­ka izstrādāti neskaitamās laboratorijas, izmētātās pa visu pasauli. Ricinam līdzīgs toksīns, kam ir novilcinātās iedarbības faze div­desmit četru stundu periodam, noteikti eksisteja. Un ir tikai divas iespejas: saņemt pretindi vai ari mirt. Tomēr šadas iedarbības un intensitātes indi, pirmkārt, jau būtu grūti dabūt, pēc tam ari vel

grutak nemānāmi pārvietot un piegādāt konkrētam adresātam.

- Varbūt, ka tas nelietis blefo. Liekas, viss šaja šifrētājā paziņo­juma galvenokart ir tikai tads iebiedēšanas mehānisms, lai pada­rītu tevi slimu no bailēm.

- Tu doma? viņa vaicajot pacēla uzaci.

- Ar tadu indi ir ļoti sarežģīti apieties, viņš skaidroja. To nevar izsmidzināt gaisa, jo citādi nebutu iespējams regulet, kurš to saņems vēl bez konkrētā adresāta. Kaut kas varētu but pievie­nots tavam edienam? Iespējams. Tomēr esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināts, ka tu neesi ēdusi ne kripatiņas kopš iepriekšējā va­kara.

- Inde varēja but indiešu ediena, ko mes pasutijam uz majam, saspringti domājot, viņas piere bija saraukta rievas. Jaatzist, ka, pat būdama nāvīgi nobijusies, viņa spēja saņemties, lai analītiski domātu.

- Liekas, ka šaja gadījuma ta varētu but pati loģiskākā atbilde, viņš apstiprinaja. Jo vienīgais variants, ka vel tevi varētu sain­dēt, būtu to nemanāmi injicēt.

- Nolāpīts, nu gan ir mēsli! Viņas acis no bailēm iepletās, un viņa strauji saberzēja rokas tricepsa muskuli.

Kamēr viņš raudzījās sieviete, radās netīkama nojausma par talako. Kas ir?

- Uz ielas, kad pūlējos no ta maniaka izrauties un aizbēgt, pie­peši sajutu asas sāpes roka. Vel padomaju, ka esmu sastiepusi muskuli, bet…

- Ļauj man paraudzīties.

Klusējot viņa atroūja garo sporta krekla piedurkni ta, lai atsegtu daļu no tricepsa muskuļa. Viņš uzmanīgi iztaustīja visu kailo ādas laukumu, tomēr neko neatrada. Paradi man visu parejo roku.

- Kā, lūdzu?

Viņš ar pirkstiem izspaidīja viņas plecu, kuru tomēr kopa ar parejo rokas daļu joprojām sedza uzrotita piedurkne. Mel, man japarbauda visa tava roka līdz pat plecam. Mums japārliecinās. Novelc kreklu.

- Es… man… tas nav manējais. Vārdi pinas, un viņa kodīja apakšlupu. Tas ir Toda krekls. Un apakša neesmu uzvilkusi neko no savēja apģērba, pat krušturi ne.

-Ai! Viņš satraukumā norija siekalas, prāts nekavējoties pielija ar i/teles ainam, kur Meļa lēnam novelk sporta kreklu un stav viņa priekša puskaila, gaidot, kad viņš intīmi viņu izmeklēs. Stnkers tūdaļ patrieca šos teļus no apziņas; tagad tiešam nebija lai­ka tadam iedomām. Ej tūdaļ parģerbies, balss, to sakot, skanē­ja skarbak, neka viņš būtu gribējis. Dažas minūtes mums pagaidam neko daudz nenozīmē.

- Ne, es pati gribu u/.zinat. Un, kamēr viņš vēroja, Meļa atri uzrotija atpakaļ krekla piedurkni un izmauca roku no tas, ta ka roka tagad pilnība bija krekla iekšpuse. Tad ar otru roku piespie­da plāno kokvilnas krekliņu pie krūtīm. Turpini, viņa teica.

- Pārbaudi lulz galam.

Strikers uzrotija kreklu no muguras puses, atklajot kailu mu­guru un vienu roku. Viņas ada bija gaiša un zīdaini maiga, un, kamēr vīrieša pirksti uzmanīgi iztaustīja rokas augšdelmu, viņam nacas sevi apspiest gandrīz neparvaramu velmi noglāstīt ar pirk­stu galiem viņas muguru, paslidinat plaukstu gar sporta krekla priekšpusi un satvert sauja sievietes krūti.

Melai uzmetas zosada, un sieviete nodrebeja no viņa pieskā­rieniem. Piedod, Strikers atvainojas, vai tu salsti?

Viņa noraidoši papurinaja galvu un nosarka, sārtums pakā­peniski pārklājā viņas kakla aizmuguri. Ar mani viss kartība, viņa čukstus atbildēja. Vai atradi kaut ko?

- Pagaidam ne. Es… ne, sasodīts! Rau, kur tas bija. Neliels sarkanīgs laukumiņš. To nevarēja viegli atrast, ja vien rūpīgi nemekleja. Velns lai parauj! viņš nolamajas.

Viņa satraukuma strauji ierāva drebošu elpu, bet tad saņemas un ramak izpūta gaisu, sajutusi Stnkera pieskārienu. Iemaukusi atmuguriski roku piedurkne, viņa, atkal pagriezusies, bija jau pil­nīgi apģērbusies. Tas notika šont, viņa teica. Apmēram pus­vienpadsmitos. Varbūt vienpadsmitos.

- Ir jau gandrīz viens.

- Vai man doties uz slimnīcu?

- Diezin vai, viņš atteica. Ja mediķi nodomās, ka tu esi sa­indēta ar kadu nezināmu toksinu, viņi sacels nacionalas drošī­bas mēroga trauksmi. Zvanīs uz Aizsardzības struktūrām un iesaistīs visu līmeņu valdības pārstāvjus. Tevi ieliks izolatora,

karantina. Kamēr viņi meklēs un izmeklēs, noliktais divdesmit čet­ru stundu termiņš jau sen bus pagajis.

- Mums taču nav ja paziņo, ka tas ir mēris. Varam teikt vienīgi inde.

- Nav ne mazākas garantijas, ka toksinu pagūs izolēt laikus, pat ja mēs nosauksim, ka tas, iespejams, ir ricins. Un, ja mes to nepieminesim, varam ar gandrīz pilnīgi drošu pārliecību teikt, ka viņi nepaspēs atklat, kas vel tas varētu but. Tikmēr mus kaut kur gaidīs pretinde. Tomēr, ja mes to laikus neatradīsim…

- Tev taisnība, viņa piekrita. Nekādu slimnīcu. Viņa iz­taisnoja plecus un paraudzijas Strikeram tieši acis. Turpināsim risināt nuklu.