Živenšī kods

52

Stnkers bija pateicis tieši to, ko domaja. Viņi abi bija komanda. It ka vienkāršs fakts, tomēr tas viņu vienalga nedaudz parsteidza. Jo Stnkers vairs ne reizi nebija sajuties ka komandas loceklis, kopš pameta juras kājnieku korpusu. Kopš ta laika viņš uzdevu­mus visbiežāk bija veicis vienatne, izvēlēdamies likt atbildību uz saviem pleciem tieša un pārnestā nozīme, aizsargajot kadu nozī­mīgu korporatīva biznesa izpilddirektoru vai vismaz portfeli, ku­ra atradās slepena, korporatīvam strukturam nozīmīga informā­cijā.

Viņam likās, ka darbs rites ierastaja shēma ari gadījuma ar Me­lu, tomēr nacas atzīt, ka realitate bija daudz negaiditaka. Šaja ga­dījuma nepietika ar to, ka darbojas viņš viens pats. Nepietika ar to, ka Meļa nebūt nebija tada tipa cilvēks, kas pacietīgi sēdēs un gaidīs, ja viņas dzīvība likta uz. spēles, turklāt Stnkeram nemaz fiziski neizdotos izdabūt viņu cauri daudzam bīstamam situāci­jām, ja netiktu pieļauta ari pašas Melas līdzdarbība. Lai sekmīgi paveiktu šo uzdevumu, viņam bija nepieciešama Meļa, un Melai bija nepieciešams viņš. Un visticamak, ari pašas beigas viņi tiks gala kopīgiem speķiem. Bet par to, kad pienāks šis beigas, un kas notiks, kad viņi galu gala tam bus izgājuši cauri, Stnkers nemaz nejutās drošs.

Sēdēdama viņam blakus, Meļa nule ka beidza dzert savu kafiju.

- Paldies, ka esi man līdzas, lai tiktu ar visu šo gala, viņa paziņoja. Vai tik tagad nav pienākusi tava karta mudināt mani

izstāties, kamēr vel laiks; iekams neesmu sakusi činkstēt, ka viss notiekošais mani beidz vai nost?

- Izstāties, iekams neesi sakusi činkstēt, ka tevi viss notieko­šais beidz, vai nost? viņš parprasija, tik tikko valdīdamies un saglabadams nopietnu sejas izteiksmi.

Apņēmības pilna, viņa pamekleja sava somiņa un, izņēmusi no tas mīklaino pirmo ziņu, paradīja tekstu Strikeram. Vai tu kaut ko šeit samani? Kadu īpašu ūdenszīmi? Mazmazitiņu pie­zīmi pašā lapas stūri? Kaut vai varu nojausmu par to, kas šaja sutijuma varētu pateikt priekšā atminējumu?

Pacēlis lapu augšup pret gaismu, viņš to rūpīgi apskatīja, to­mēr neredzēja neka jauna, atskaitot kastītes un punktiņus. Do­māju, ka izmantots ietinamais papīrs no kada pārtikās veikala, viņš atteica un piemetināja, bet papīrs izskatas tīrs. Uz ta nevar atrast kada konkrēta veikala preču zīmi. Nav ari spiedoga pēdas. Nav itin neka.

- Prestiža parks, viņa ieminējās, pulēdamas rast kadas aso­ciācijās. P.P. ka PIters Paipers?

- Piters Paipers paķēra paciņu presētu piparu…

- Varen gudri.

- Noliksim šo ziņu pagaidam mala, viņš ierosināja. Var­būt kaut kas noderīgs iešausies prāta, kad rupigak izskatīsim pā­rējos uzdevumu posmus.

- Tiešsaistes adrese interneta. Sutijums par antivielu. Vai tev izdevās atrast tikla vietni, no kurienes ta izsūtīta?

- Diemžēl ne. Visdrīzāk ta ir kada no tam bezmaksas majas lapam, kuras var ģenerēt bez sava gala un kuras uzturētāju nav viegli atšifrēt. Tomēr es pazīstu kadu čali, kas savukart pazīst ka­du citu, kurš tiešam spej parbaudīt IP adresi tam datoram, no kura šis joks nosūtīts.

Viņa pārdomās sarauca pieri. Bet, ja tu spej uzzināt, kam pie­saistīta attiecīga IP adrese, tad mes varam noskaidrot, kur mekletais dators atrodas?

- Ja un ne. Ar šo IP adresi reģistrets publiski lietojams dators ka­da Manhetenas bibliotēka. Pateicis šos vārdus, viņš redzēja, ka Mē­ļas aizrautību aptumšo vilšanas ena. Tīri vai gribējās, kaut viņš va­rētu pavēstīt priecīgākus jaunumus. Domāju, ka visi gali ūdeni.

- Man ari ta liekas. Viņa leni izelpoja. Klau, kad tu iemācī­jies tik prasmīgi izsekot datus interneta vide?

- Šodien. Mans draugs, datorģenijs, atsūtīja norādes, ka to pa­veikt.

- Skaidrs, viņa atteica, saraukusi pieri. Ja II’ adresi vairs ne­kādi nevaram izmantot, tad liekam miera to pirmo sulijumu. To­mēr taja varēja but apslēpts kāds ducis visādu atminējumu un no­rāžu. To pateikusi, Melānijā atgriežas pie apzīmētas lapas. Un protams, viņa piebilda, nav teikts, ka es spētu tas visas noskaidrot.

Kadu bridi abi sēdēja klusējot, raudzīdamies uz neko neizsa­košo ziņu. Abiem vienlīdz trūka iedvesmas.

- Labi, viņš partrauca klusumu. Ko darīsim lalak?

- Jautajums par automašīnu.

- Mes jau esam par to izrunājušies un izdomājušies riņķi un apkart. Ari parmeklejuši. Vai tu ierosini aizvest to pie automehaniķa un lugt, lai to izjauc pa sastavdaļam, veicot it ka pamatīgu auto diagnostiku?

- Ne. Neesmu pārliecinātā, ka tas derētu. Viņa saka švīkāt ķiņķēziņus uz salvetes. Ls patiešam šaubos, vai šās speles no­teikumi paredz, ka atrisinājuma meklējumos mums palīgos jaiesaisla tik daudz svešu cilvēku. Un nešķiet, ka mes abi spētu veikt pilnu auto diagnostiku, ja neizmantojam kadas automehāniķu fir­mas pakalpojumus.

- Vērtīga atziņa.

- Izskatīsim vēlreiz visu sarakstu, kas mums ir, un tad pieņem­sim lēmumu. Kas zina, cik laika vel atlicis, iekams kads maniaks mus notvers?

- Tātad sakam ar automašīnu stāvvieta, viņš sacīja.

- Pareizi, viņa atzīmēja. Pēc tam mes atradam pulksteni.

- Ls teiktu, ka mes esam izprātojušies par šo pulksteni krus­tam šķērsam vai pat līdz nāvei.

Viņa neiebilda, tomēr paņēma pulksteni rokās un domīgi no­lūkojas uz to. Mes vel neesam to atvēruši un izpētījuši ta mehā­nismā saturu. Vai mums to vajadzētu darīt?

Viņš mirkli apdomājas un tad piekrītot pamāja. lespejams, ka vajadzētu gan. Strīkers izslēdza klepjdatoru un ierosinaja:

- Tomēr labak nedarīsim to šeit. Dosimies citur.

- Pareizi, viņa piekrita un sabaza aprakstītos papīrus somi­ņa. Otra roka viņa turēja iepirkumu maisiņu ar jaunajam kurpēm. Viņš uzmeta pleca klepjdatora somas lenci un grasijas doties uz durvīm.

Viņa pasteidzas pirmā, un, tikko grasijas atvērt durvis, kad Strikera plauksta uzgula Melānijās plecam un noturēja viņu vie­ta. Sieviete vaicajot paraudzijas atpakaļ uz. Strīkeru, tomēr viņš klusējot pamāja virziena otrpus ielai.

- Nu ir ziepes, viņš noteica. Esam uzkavējušies šaja vieta parak ilgi.