Živenšī kods

38

Mes jau tuvojāmies Centrālajai stacijai, kad Stnkera mobilais tālrunis iezvanijas. Nokabinājis to no jostas, viņš atbildēja ar īsu, strupu: "Hallo?" Nespeju noskārst, kas bija zvanitajs, un no Strīkera atbildēm ari nekas netapa skaidraks.

- Vai piezvanīja tava draudzenīte, lai pārbaudītu, kur esi pa­licis? pavaicāju, kad viņš bija partraucis sarunu.

Strikers par atbildi nepasmaidīja, un, sajutusi izmaiņas viņa noskaņojuma, tūdaļ tapu nopietnāka: Kas atgadījies?

- Zvanītāja bija Talija, mana draudzene no I )MV.

Saraucu pieri, pulēdamas noprast, kas sekos. Un?

- Viņa parskatija datus par visiem īpašniekiem. Automašīna bija reģistreta uz Toda varda.

Strikers noraudzījās mani la, it ka gaidītu kadu vera ņemamu reakciju. Bet man nebija ko teikt. Es pat sākuma nespēju aptvert, ko viņš bija pavēstījis. Beidzot es sapratu.

- I’oda? es pārvaicāju. Uz mana Toda varda?

- Tieši ta.

- Bet…

- Ja, man ari nepatīk ši sakritība, Strikers piebilda.

Man tapat. Un nebiju pārliecinātā, vai ar "sakritību" mes do­mājām vienu un to pašu. Tomēr tagadēja situācija kopuma lika sajusties pagalam neomulīgi.

Nebija ari brīža, kad viņam parvaicat, ko īsti viņš domājis ar šo "sakritību", jo pec pateikta Strikers pasniedza šoferim maksu par braucienu un tūdaļ ari kapa ara no taksometra.

Taksometrs bija mus nogādājis līdz ieejai stacija uz Četrdes­mit otras ielas. Blakus stacijas ieejai atradās slavenais pulkstenis, tam apkart rotājās Herkulesa, Minervas un Merkurija statujas. Klusēdama devos iekša stacijas eka, domās izlūgdamas dieviem palīdzību, kamēr Slnkers aiz rokas steigšus rava mani dziļāk eka, atrak prom no silti dzelteno prožektoru staros izgaismotas ēkas fasades.

Pagajam garam zvaigžņu kartei un klumburejam lejup pa sta­cijas kāpnēm. Slavena stacijas eka ir radīta neskaitāmās kinofil­mas, tomēr atrasties taja pa īstam bija nesalīdzināms pārdzīvo­jums. Varēja tikai apbrīnot, ka eka, kas kalpoja ka parasta stacija, varēja šķist tik iespaidīga. Un tomēr ta bija.

Tā ir ne vien skaista, bet ari ideāli ērti iekārtotā. 7.veru, ja ras­tos tada iegriba, šaja stacija mierīgi varētu apmesties uz dzīvi. Uz katra stūra bija kads veikals, tiem blakus bezgala daudz kiosku, kuros piedāvaja visdažadako pārtiku un uzkožamos, un apakšē­ja stava varēja atpūsties un ieturet maltīti gan greznu, gan stei­dzīgu, pēc izvēles.

Augšēja stava varēja iepazīt visneparastāko virtuvi. Uz austrumu puses mezaninu veda kāpnes, kuras mals matā atgādinaja tas, kas atradas Parīzes Operā. Nonākot tur, piedāvātās iespējas (lai neminam iespaidīgas cenas!) parsteidza vel vairak. Tods reiz bija mani turp aizvedis, vakariņojam Maikla Džordana "Steiku nama" (pasakaini!), un, kad vel biju pirmkursniece, reiz pie­strādāju par viesmīli kādās privātās svinības Kempbela aparta­mentos; tas ir patiešam apbrīnojams vecmodīgs bars, kas ieturēts senatnīga biroja stila. Toreiz bars bija slēgts, un es varēju nolūko­ties uz skaisto telpu no savas vietas aiz sudraba veidota uzkodu galdiņa. Tomēr ši vieta iedvesa patiesu cieņu, kaut ko tik īpašu un iespaidīgu iekārtojumā deļ nekur citur ta ari nebiju redzējusi. Jau gadiem karoju aiziet turp vel reizi, tomēr nekad neatradās pie­tiekami daudz brīva laika. Varbūt, ja mums šoreiz viss beigsies laimīgi, Strikers varētu mani turp aizvest, lai nosvinētu musu uz­varu.

Šaja velaja vakara stundā stacijas eka pamazam sāka tukšo­ties, tomēr vēl bija atlikuši nedaudzi velie vilcieni. Stacija pakā­peniski saradas naktsputni skaļi pusaudži, dzērāji un vairaki

tada paskata ļautiņi, kam nudien deretu atklat, kada nozīme cil­vēka dzīve ir vannas istabas apmeklējumam.

Mes ta steidzāmies, ka neattapu pat domāt. Tomēr tagad mans prāts steigšus pieslēdzās Stnkera pavēstītajiem jaunumiem. ToJ

- Kur tie atrodas? Stnkers steigšus vaicaja.

- Kas tad?

- C'.labatavas skapīši, kurus tu minēji esot šeit savulaik redzē­jusi, Stnkers atteica.

-Ak, jā… Padzinu no prāta uzmācīgās domas par Todu; va­rēšu nodoties tam velak. Paveros apkarl, lai saprastu, kurp virzā­mies. E… hmm… bridi vilcinājos un paraustīju plecus. Patiesī­ba nekad agrak neesmu lietojusi kadu no bagažas glabatavas skapīšiem un ta īsti nemaz neatcerējos, kur tie varēja atrasties vai kad beidzamo reizi butu tos manījusi.

- Tas nekas, Stnkers mani mierinaja. Pavaicāsim kadam.

Sekoju viņam pie informācijās letes. Nogaidījām, kamēr apkal-

potajs tika gala ar paskaidrojumiem kadam vecīgam tūristam, kurš, iespējams, nekad mūžā nebija saskaries ar vilcienu kustī­bas sarakstu. Beidzot pienāca mušu karta.

- Glabatavas skapīši? informācijās dienesta darbinieks parjautaja. Atvainojiet, baidos, ka neka tada mums šeit nav.

Pieliecos tuvāk un, lai saņemtu atbalstu no Stnkera, nemānā­mi ar elkoni viņu iedunkāju. Esmu tos šeit redzējusi. Zinu, ka jums te tādiem jabut.

- Vai tas bija nesen? Apkalpotajs izskatījās diezgan skep­tisks.

- Precīzi nepateikšu, kad tas bija, atteicu.

- Redziet, tos visus likvidēja pec 11. septembra, apkalpotajs skaidroja.

Kaunīgi palūkojos uz Stnkeru. Viņš jau bija mani par to brīdi­nājis. Jutos patiešam muļķīgi.

- Vai stacijas ekā ir kads sutijumu šķirošanas punkts? Stnkers apvaicajas.

- Piedodiet, nav. Jus jau zināt drošības apsvērumu deļ.

- Protams. Un tomēr, paldies jums!

Strikers tūdaļ devas projām no informācijās letes, saudzīgi pa­ņēmis mani zem elkoņa. Sekoju viņam, kājām ļimstot. Nekādu nuinurētu glabatava* akapīšu. Nekada atrisinājuma musu miklai.

Vairs nekādu cerību.

Ko, sasodīts, man tagad darīt?