Živenšī kods

1

Ši nebija mana laimigaka diena.

Pirmkārt, smidzinaja netīkams lietus. Tas gan nebūtu nekas īpašs, ja es šaja laikā, omulīgi ieritinājusies sava divana, skatītos televīzijas seriālu "Sekss un lielpilseta" vai ari "Bīstamas māj­saimnieces" atkārtojumus. Vai vismaz iegādātos jaunas kurpes interneta eHay veikala. I .abi, pietiktu pat, ja es izstrādātu sava aka­dēmiska pētījuma tezes.

Bet, ta redz, sagadijas, ka nedarīju neko no minēta. Tā vieta biju iestrēgusi Astoņdesmit sestās ielas austrumdaļā, jo seši rejo­ši spalvu kumšķi bija sarīkojuši skriešanas sacīkstes Karla Šurca parka. Divi no tiem Pupsija (ta nosaukta tukluma deļ) un Dār­gumiņš (skaidri redzams, ta nosaukts ne jau tukluma deļ) bija man atstajuši uz ietves nelāgi smakojošas davaniņas, kuras nā­cās savakt plastikata iepakojuma maisiņos, kurus tadam nolūkam savlaicīgi biju ielikusi lietusmeteļa kabatās, pirms devāmies šurp no Kirkgardas Torņiem.

Otrkārt, kolīdz biju savakusi jau otro vēl nedaudz silto nesmu­ku mu maisiņa, ko rotaja priecīgs uzraksts "Turēsim tīru savu pil­sētu!" un izmetusi ar visu saturu atkritumu urna, ieskreju tieši krūtis savam bijušajam, Todam. Izsakoties precīzāk, mazā Dei/ija, Openheimera kundzes Lhasa Ap*), iedrāzās Todam tieši kājās. Pati paguvu pedeja mirkli nobremzēt un pasisties pa labi, un pat mēģināju pabridinal Todu, taču musu straujas ierašanās rezultā­tā viņš nekavējoties sapinas sešu suņu pavadiņās.

- Melanij, Dieva dēļ! viņš iesaucās. Sasodīts, ko tu dari?

Šķiet, nu jus noskaršat vismaz vienu no tiem iemesliem, kuru dej mes ar Todu pašķiramies. Ar to es gribēju sacīt vai tiešam ir tik grūti, reizi par visam reizem, paturēt prata, ka dodu priekšro­ku, ja mani dēvē par Melu, bet ciest nevaru, kad sauc pilnaja vār­dā par Melāniju? Un, godīgi sakot, vai gan ikvienam tūdaļ nebutu skaidri redzams, ko es daru? Man patiešam nebija akurat nepieciešams, lai kads to velreiz atgadinatu. Vai tad neredzi, maksimali cenšos pārtērēt savu kredītu, lai dotos uz Manolosu, Tod… Sažņaugusi roka pavadiņu saišķi, pakratīju tas Toda acu priekša. Un ka tev, jupis rāvis, izskatas, ar ko es te nodarbojos?

- Bet kas lad atgadijas ar tavu līdzšinējo darbu pie Džoša? Mans uzbrukums nebija iedragajis Toda nesatricināmo mieru, viņš joprojām noraudzījās uz mani ka no augšas, likās pat, ka viņam japiepulas nicīgi nesaraukt degunu. Kada manas apziņas maz noskārstā daļa sparīgi alka ietriekt glīto Prada sporta kurpju papēdi viņam tieši tur, kur visvairak sap -^luteu^ maximu$ apvi­du, skats butu neatvairams. Bet tas sarugtinātu manus sunīšus, tapec steigšus apspiedu sevi šo kvēlo vēlēšanos.

- Ar Džošu nekas nesanaca, pikti atteicu. Neilgi pec mūsu šķiršanas pārcietu universitātes budžeta samazināšanu un la re­zultātā zaudēju savu necilo, tomēr-ires-rēķinu-apmaksai-tiri-noderīgo-amatu: biju pasniedzēja asistente. Iespējams, ka Tods sava vīrieša pašlepnuma nolēma ja reiz neviens vairs par mani ne­gādās, tad uz atvadām vērts noorganizēt man nepilna laika dar­bu kadas mazītiņas sabiedrisko attiecību firmas sekretariātā Medisona avēnija. Toties Tods nebija uzskatījis par vajadzīgu pieminēt to, ka viņa draugs Džošs ir pilnīgi nelabojams ķems, kas ikreiz, kad vien saruna nebija pieminējis manus pupus, piebār­stīja teikto ar visādiem neķītriem jociņiem par manas neatvairā­mās pakaļas jaukumiem. Šis vīrietis, visticamak, neko nebija dzir­dējis par VII Labojumu, un es jau nu nebūšu la, kas viņu ar to iepazīstinās.

- Tu taču varēji man piezvanīt un paslastīt, kas lecies, Tods sacīja, pacēlis Deiziju gaisa, pūloties izmudžināties no neilona pavadiņu pinuma. To darot, Tods uzmeta man piktu skatienu, ka mēģinot noradīt, ka es gan butu varējusi nakt viņam palīga. Neka nebija. Izlēmu stavet blakus un tikai nicīgi nospurkties.

Jau tad, kad atklāju Džoša nepievilcīgos trukumus, pat negra­sījos zvanīt Todam. No vienas puses, mes nesen bijām izšķīru­šies (preteja gadījuma, es lešu, nekad mūža nebūtu iepazīstināta ar tadu ka Džošs). No otras puses, es pati vēlos izcīnīt kaujas, kuras man jaizkaro. Tāpēc nosaucu Džošu par šovinistu, nean­dertāliešu ķemu un uzteicu viņam darbu. (Diemžēl apmetašana ar apvainojumiem norisa tikai mana prata, bet pat tas man Java justies maķenīt labak.) Drīz. vien biju atgriezusies pie saviem agrakajiem mēģinājumiem atrast darbu galvenokart sulot atbildes uz sludinājumiem, kas bija publicēti studentu vietējā izdevuma vai ari piekārti uz, ziņojumu deja studentu garderobe.

Vienmēr tada ceļa esmu spējusi nopelnīt mazumiņu naudas, sakot jau no dienas, kad ierados Ņujorkas Universitātes pilsēti­ņa. Tad es biju tikai zaļa frešmene1 , kas, naiva apbrīna iepletusi acis, ieradusies lielpilsēta taisna ceļā no Teksasas. Nevaretu gan teikt, ka tādējādi būtu sapelnījusi kadu vera liekamu summu, bet pieredze, ko ieguvu, nenoliedzami bija krietni vien daudzpusīga. Ja neskaita mājdzīvnieku pieskatītājas brīnumaino pasauli, pa­manījos ari piestrādāt par atras apkalpošanas restorāna pavāri, Circle Line biļešu pardošanas aģenti, dzērienu viesmīli kada res­torānā, kura edieni diemžēl bija tik briesmīgi, ka īpašniekiem nā­cās to slēgt nieka piecas dienas pēc atvēršanas. Un šeit es minēju tikai dažus no saviem darbiem.

Tods allaž bija mazliet skeptisks, ja runājām par manu nepa­stāvību darba izvēlē; un tomēr līdz tam man pret visu šo raibumu nebija nekādu lielo iebildumu (nu, labi situācijā ar suņiem jau ir kļuvusi mazliet nekontrolējama). Turklāt jaņem vera, ka man ir nepabeigta augstaka izglītība matemātikā un maģistra grāds (bus visa drīzuma!) vēsturē, tapec esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecinātā, ka visu savu tālāko mūžu pavadīšu skolotāja katedra, meģinadama piespiest pusaudžus ieklausīties manis teiktajā un biedējot viņus ar semestra beigu atzīmēm. Mana nākotne bus vai nu tieši tada, vai ari tai bus pilnīgi akadēmiska ievirze: iesēdīšos vilciena, kas ved taisna ceļa uz zinātņu doktora grāJvillu, un tad jau vienī­gais, kas mani intereses, bus akadēmiska profesūra un pārdomās, ko gan tadu vel nebijušu izpētīt, kaut ko tik žilbinošu, lai es ar rāvie­nu kļutu pazīstama noslēgtaja zinātniski akademiskaja vidē.

Zinot, cik viss minētais ir iepriekš paredzams, vai gan jabrinās, ka alku piedzīvot kaut nelielu, bet tomēr da/.adibu? Vai vis­maz mēģināju sev kaut ko tamlīdzīgu iegalvot agrajos rītos, kad bija jāpiespiežas celties un doties, kaut negribīgi, bet ar apņēmī­gu pārliecību eskortet pulciņu mazu, jestru spalvu kumšķu, ka­mēr tie dodas rīta pastaiga atviegloties.

Skumja patiesība bija ta, ka man gaužam trūka naudas. Biju ar mieru darīt visu (nu… gandrīz visu), lai sapelnītu īres naudu savam nelielajam miteklim, ko dalīju ar istabas biedreni Dženiferu. Ikkatru mēnesi es tik tikko spēju savilkt galus kopa, lai sanaktu naudiņa īres maksai. Un tomēr kada dīvaina veida man tomēr paliek pari ari mazliet naudas kurpēm, kokteiļiem, Starbucks ka­fejnīcas apmeldejumiem un partikai. (Ja, tieši šaja secība.) Cik labi, ka studiju apmaksu sedz stipendijas un grantu nauda.

Tikmēr Tods man aiz muguras bija sekmīgi izpiņķējies no su­ņu pavadu gūsta, un sunīši, cieši ap kaklu piestiprinātās siksni­ņas, ņipri virzījās uz parka pusi. Precīzāk, turp tiecas visi suņi, izņemot Gūmeru, kas, izvelbis ačteles, mēģināja izspiest vēl vienu kaku porciju. Es iekšēji nosodījos. Ta man vajag. Viss, vairs nekā­dās suņu staidzinašanas. Pat ne ta dievigi sartas nokrāsās ]immy Choo sandaļu para dēļ, kuru ieraudzīju izpārdošanā l)raignerexpofiure.com. Nav to puļu vērts, vai ari… vismaz kamēr viņi nesāks par tam piesolīt divdesmit procentu atlaidi.

- Paklau, es uzsvērti aizrautīgi uzrunāju Todu, meģinadama paraustīt Gūmeru aiz pavadiņas, lai izdošanas gadījuma pagutu vēl kādu bridi novirzīt suni no iecerētā, tev, jadoma, bija kads noļuks? Tu kaut kur grasījies doties?

- Ne, paņemu brīvdienu, viņš paskaidroja. Man nekur nav jasteidzas.

Aizdomu drebuļi parskreja par manu sprandu, kad ieskatījos Toda seja. Vai tu ieradies šeit tikai, lai saliktu mani? Stulbs jautajums, pretējā gadījuma, kadas gan vel dīvainas sagadīšanas deļ man bija jaieskrien viņam tieši krūtis? Es labi zinu matemāti­ku. 'llciet man. Dīvainas sagadīšanas nepastav.

Labi vismaz, ka viņam pietika godaprata nelikt man justies ka muļķītei, kas pati uzprasījusies. Piezvanīju uz. tavu dzīvokli, un Dženifera teica, ka tu varētu but atnakusi uz šejieni. Tā ka gribēju ar tevi aprunaties… Viņš apklusa, un seja atplauka tas ļoti pa­zīstamais, teju nemanamais smaidiņš, kas mani allaž ir novedis nepatikšanas.

Sagrabu abas saujas suņu pavadiņas un domas iespiedu pa­pēžus cieši zeme. Ne, ne, ne. Vairs nekādu randiņu ar Todu Deividsonu. Bet vel vairak par šo apņemšanos es zināju, ka gribu no­klausīties, ko viņš veļas man piedāvāt. Ļoti labi apzinājos ja viņš mani vēlreiz uzaicinās kaut kur doties, es beigas piekritīšu. Stulbi, bet tada nu bija mana daba. Lieciet man apspriest Eiklida pierādījumus vai augstas modes kurpju stilus, es dedzīgi metīšos diskusija. Taču nolieciet mani viena istaba ar vīrieti, un mani cie­tokšņi sabrūk. Skumji, bet ta nu ir patiesība.

Viņš pavandijās iepirkumu turza, ko nesa rokas, un izvilka no tas spilgti iesaiņotu kurpju kasti, kuru rotaja liela, sarta lente.

- Ieraudzīju tas un iedomājos par tevi. Viņš pasniedza man kasti, ko paņemu viena roka, otra sauja turpinot žņaudzīt pavadi­ņas. Mana sirds vai sitās no satraukuma. Turpini, viņš mudi­na ja, atver kārbu!

Es nevareju. Atvērt šo davanu, nozīmētu izaicina! likteni, pa­rakstīt velnišķīgu hgumu ar asinīm. Tas nozīmētu klusējot piekrist, ka viss ar mums atkal bus kartībā un ka ir vel kada iespeja mums abiem velreiz viss varētu izdoties.

- Nu beidz, Mel, nevilcinies! Ta taču ir davana, nevis spri­dzeklis! *

Nekad nebiju spējusi atteikt Todam, kad viņš atminējas mani uzrunāt par Melu. Un tieši ta paša iemesla pec man ir ari vel kada vājība nekad nespeju atteikties no vel viena kurpju para…

Izmantojot tikai rādītājpirkstu, nedaudz pavēru karbas vaku, un man izdevās ieskatīties, ko slēpj karbas saturs; sakuma pama­nīju tikai sarkanu atblazmu un tad… AKMANSDIEVS!

- Živenši? Mans skatiens bija ka piekalts kurpju kastei, kad es metos Todam ap kaklu. Tu nopirki man Živenši platformenes? Es kaislīgi ilgojos pec visu dizaineru kurpēm (un somiņam, ari tieši ta paša iemesla dēj), tomēr pec manas vērtību skalas Živenši darinājumi ir augstās modes spožāka virsotne. Živenši ir pati augsta mode. Galu gala nemaz ne tik sen tieši Ibers de Živenši bija

praktiski visu Odrijas Hepbernas tērpu un kostīmu dizaina autors. Ja šis fakts jums nešķiet visaugstaka apbrīna vērts, es patiešam ne­zinu, kas gan vel lai tāds būtu.

Odrijai varbūt bija viņas "Brokastis Tifanija", bet man bija brokastis, pusdienas un vakariņas pie Živenši. Laimes pārpil­nā, es varēju šķērsot Sešdesmit trešo un Medisonas avēnijas stūri, lai tikai varētu uzmest kaut vienu skatienu Živenši skatlogam. Reiz. kadu dienu es grasījos sadūšoties un ieiet šaja veikala, lai beidzot sev kaut ko nopirktu. Iekams pienāks ši laimīgā diena, man jaiz.liek no nelieliem veiksmīgiem pirkumiem caur eBuy tik­lu, rūpīgi izskatot nocenotos dažadu dizaineru kolekciju pārpa­likumus.

- Pielaiko tas!

- Vai tu esi jucis? Ara taču līst!

Tods izvilka no somas lietussargu un atvāza to pari mūsu galvam. Cik gadīgi! Vismaz apskati tas tuvāk, pārliecinies, vai tev tas patiešām patīk.

Viņam nebija mani divreiz jamudina. Ieslidināju roku kurpju kaste un satveru maigo sarkano adas siksniņu, kas drīzuma ro­tas manu potīti. Paradīze! (lespejams, tas šķita mazliet patētiski, bet mums visiem ir savas vājībās. Manējā, līdzīgi ka manai mam­mai, bija kurpes.)

- Nu, kadas tev tas šķiet? viņš vaicāja. Ieveroju, kā Toda mu­tes kaktiņi pamazam savelkas smaida, un sapratu, ka viņš lielis­ki nojauš, kada bus mana atbilde.

Man niezēja mele atteikt ka orgasms! Bet tomēr veiksmīgi pa­manījos apspiest šo velmi. Vienreizejas vai nē, kurpes palika kur­pes un Tods nemainīgi palika mans bijušais… Biju pat vairak ne­kā pārliecināta, ka tieši par tadu bijušo viņam ir japaliek.

- Pasakainas! ta vieta es atteicu. Vienkārši lieliskas. Pal­dies tev! Cik tas bija mīļi no lavas puses!

- Tikai nesaki, ka pec visa ša ceļa veikšanas tu nemaz negra­sies tas pieņemt?

- Kādas muļķības! Cieši piespiedu kurpju kasti pie krūtīm.

- Protams, ka es tas pieņemšu.

Tods iesmējās. Jā, ta nu reiz ir mana Meļa. Tikai, nepiemir­sīsim, ka es vairs nebiju viņa Meļa!

Viņš ieklepojas un tad naca klaja ar talako. Tad nu, e-e-e… es tā iedomājos, varbūt mums velak kaut kur ai/iet kopā? Kaut ko iemalkot vai ka tamlīdzīgi…

A-hā! Otra kurpe novēlās zeme.

Par cik patētisku stulbeni Tods mani uzskatīja, domadams, ka es tūlīt bušu gatava ar viņu kaut kur doties tikai tapec, ka viņš man atnesis kurpju pari? Jau veru muti, lai sirdīgi pavēstītu vi­ņam, ko domāju, kad piepeši izdzirdu sevi sakam: Mani vecāki šaja nedēļas nogalē ir iebraukuši pilsēta, lai nosvinētu savu kazu gadadienu. Viņi ieplānojuši vienu kārtīgu Brodvejas apmeklēju­mu, un mums sarunats, ka tikšos ar viņiem, lai pavakariņotu ko­pa tieši pirms izrādes. Tik tikko varēja noskārst, ka tas tad ari bija manis izmisīgi meklētais veids, ka pateikt ne. Turklāt ta pat bija patiesība. Viņi tiešām atradas pilsēta, nu jau divdesmit čet­ras stundas, un mums līdz šim ta ari nebija izdevies saplanot lai­ku, kad varētu sastapties. Vai, ja gribam but pavisam tieši, māte ta ari nebija man laikus paziņojusi, kad tieši viņi doma ierasties. Un, ta ka es neprātīgi alku redzēties ar tevu, itin nemaz negrasī­jos laist garam šo iespēju.

- Labi, bet ka butu, ja mes tūlīt izlemtu kaut kur doties kopa? Joprojām ir diezgan agrs, viņš piebilda tikai juristiem tipiskajā manierē, kas pārējiem nevilšus atgadina: esmu advokats un pras­me strīdēties ir man asinis. Līdz vakaram mums ir gana laika iedzert martini abiem kopā, lai pec tam tu varētu doties vakari­ņas kopa ar saviem vecākiem.

Labi apzinajos, ka pavisam noteikti vajadzētu viņu atraidīt un pateikt tieši sejā, ka nebūs mums nekādu dzērienu ne pirms, ne pec randiņa ar vecākiem. Tomēr ta vieta es atbildēju pec iespejas saudzīgi. Zini, man tagad vel jāpastaigājas ar su­ņiem, bet pec tam esmu apsolījusi Dženiferai, ka abas kopa do­simies iepirkties.

- Viņa lieliski sapratis un neiebildis, ja tu dosies kopa ar mani.

Patiesībā, viņa to nebūt nesaprastu. Būdama mana labakā

draudzene, Dženifera labak piesaitētu mani pie ledusskapja, neka ļautu doties kaut kur kopa ar Todu ar vīrieti, kas bija musu ne­skaitāmo visatriebīgāko nakts sarunu galvenais objekts! Vai var­būt tomēr viņa saprastu gan? Nezinu, iespējams, es kļūdījos. Galu gala tieši viņa jau bija ta, kas izklāstīja šim vīrietim, kur mani var sastapt.

- Bet es viņai apsolīju, taisnojos. Tā gan vairak vai mazāk bija taisnība. Kad iesākumā ievācamies abas viena dzīvokli, Dze­na un es, nosolījāmies viena otrai, ka nekad neizmaitasim savus kopīgos plānus un vienošanas, vienalga, cik lielisks puisis to pie­prasītu. Protams, šim likumam bija ari izņēmumi pirmkārt, ja puisis atgadinaja Džoniju Depu, otrkārt, ja puisis bija pats Džonijs Deps, treškārt, ja puisim tiešam bija darbinieka atlaides vei­kala pie BergJorf’fi. Taču Tods neatbilda nevienai no minētajam kategorijām.

- Vai esi noteikti pārliecinātā? Un ka būtu tikties kada cita reize?

Paveru muti, ceredama, ka prata iešausies kads piemērots aiz­bildinājums. Neka. Piepešā saprata uzplaiksnījuma apjautu, ka saplivinu skropstas un paskaidroju vai, bet nu man tiešam jaskrien, citādi suņi vairs ilgāk nespej nociesties.

- lešu kopa ar tevi.

- A, ja, paldies. Protams. Pārliku pie sevis, vai tas vismaz izklausijas pieklājīgi. Galu gala puisis bija nopircis man kurpes. Un ta biju es, kas patlaban stav lietu ar suņiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad tiks izskrieties, lietus no cepures maļam ik pa lai­kam strūklo man gar kaklu (vadājot suņus, man nebija nevienas brīvas rokas, kura nest lietussargu). Varbūt Tods tiešam bija tas labakais, kas mani šodien varēja piemeklet? lespejams, neviens cils visa pasaulē neietu lauka manis deļ tada lietu, turklāt atne­sot man jaunas dizainera kurpes.

Bet vel licamak, ka man nav nekādās pašcieņas. Un Tods brī­nišķīgi zina, kadas podziņas vajag nospiest, lai es padotos.

Mēs sakam iet parka virzienā, un, kad bijām veikuši jau pus­ceļu, sajutu Toda rādītājpirkstu, kas maigi paberzējās gar manu īkšķi. Mel, man tevis pietrūka…

Ak kungfl Man vajadzēja vai izkust pie šiem vārdiem. Viņa teik­tais skanēja tik patiesi un viņam bija neliekuļotas nožēlas izteik­sme seja. Dāvanas. Maigi vardi. Sis vīrietis tiešām, pa īstam gri­bēja mani atgūt. Un man tas sasodīti glaimoja, nedaudz biju pat apmulsusi.

Lai gan ne mazakaja mora nešaubījos par vienu man vairs nebija nekādās intereses palikt ilgāk kopa ar šo cilvēku. Un ši atskarta prasīt prasijas izlauzties atklatiba. Piemērots moments rā­dās pavisam drīz, kad mes ar suņiem sasniedzam parku un tos beidzot varēja palaist brīvi izskrieties.

Noklepojusies atbrīvoju balsi savam sakāmajam. Paklau, Tod…

Viņš ka pieprasot izteikties pacēla roku: Tikai uz vienu glāzi dzēriena. Ja nekādi netiec šovakar, labi, sarunasim rit. To patei­cis, viņš uzzibinaja tadu pat smaidu, ar kadu pirms piecpadsmit mēnešiem bija dabūjis mani gulta. Nu taču, Mel! Neka sarež­ģīta. Tikai mazliet alkohola.

- Starp mums abiem nepietiks ar “tikai alkoholu", es atteicu.

Viņa lupas uzzibsnīja ļoti pazīstams smaidiņš, un tas vel rei­zi atgadinaja man par tam daudzajam smago pārdomu naktīm, kuru deļ mes vairs neesam kopa. Par laimi, piepeši iezvanijas mans tālrunis, un es, pateicīga par iejaukšanos, atvazu klausuli. Zvanīja mate. Čau, mammu! Es tieši stāstu draugam, ka sastapšos ar jums šovakar.

- Zini, es ceru, ka neradīšu nevienam lielas neertibas, tomēr labak butu, ja mēs rītdien velreiz sazvanītos. No matēs mutes tas izskanēja ka apgalvojums, nevis vaicajums. Un no manis ne­tika sagaidīti nekādi iebildumi.

- Ak! Satraukta aplaizīju lupas. Es patiešam cerēju sastap­ties ar tēti. Un tevi.

Viņa pat nepapulejas noslēpt aizkaitinajumu. Melanij, Die­va deļ! Ka brīvdienas tas īsti ir? Piepeši noskaidrojas, ka viens tava teva sens klasesbiedrs dzīvo Longailendā, un viņš grasas mums pievienoties vakariņas tieši pirms izrādes. Saprotams ta­ču, ka tu nevēlētos, lai mes atteiktos no tadas iespējas vēlreiz iepazīt sen nesastaptu draugu?

Mat, vai esi kādreiz apsvērusi vēlreiz iepazīt pati savu vienīgo meitu?

Gribēju viņai to pateikt. Ļoti, ļoti gribēju, ņemt un tieši tā ari pateikt.

Tomēr ta vietā atbildēju: Protams, mamm. Domas uzplaju sejai platu smaidu. Visur taču tiek daudzinats ja tu smaidi, pat

juzdamas saniknota vai depresīva, tavs noskaņojums atri vien pie­lāgosies sejas izteiksmei. Mazliet nogaidīju, lai jautu šai teorijai iedarboties. Neka. Izmaiņas nesekoja.

- Labi.

- Nu tad, hmm… cikos rit tiekamies?

-Žēlīgais kungs, bērns, es nezinu. Piezvanīšu tev, tiklīdz bū­sim piecelušies. Ne, man tiešam jabrinas, kopš kura laika tu esi tada punktuālā reglamenta ievērotājā.

- Nav ne jausmas, atteicu, domas kavēdamas pie neskaitamajiem kalendariem, kas allaž bija musu 1 Ijustonas maju neatņe­mama sastavdaļa. Katrs kalendars tematiski bija pieskaņots tai sabiedrisko pienākumu jomai, ar ko māte tobrīd bija aizravusies.

- Labi, nu tad tiktai butu samnats. Saldumiņ, mes tevi mīlam!

Nūja. Kolīdz pārstāju iejaukties un atstaju viņas plānus ne­mainīgus, ta piepeši atkal kļuvu par viņu zelta meiteni. Mīlu tevi an, mamm.

Un tas gan bija patiesība.

Tomēr pa šo laiku viņa mani bija nokaitinājusi vai līdz balt­kvēlei.

Tods pasniedzas un saņēma plaukstas manu roku. Mans ielugums gan joprojām ir speķa.

Dievs, svētī šo labdari… Viņš allaž bija mani mierinājis un ļāvis vieglāk pārciest visas nesaprašanas ar vecākiem, kas bija nāku­šās par manu galvu musu agrakas kopdzīves laika. Talab es ne mirkli nešaubījos, ka Tods lieliski izprot visas notikušas dramas jēgu, kaut ari bija sadzirdējis tikai manis runāto.

- Pateicos, atbildēju.

- Tatad tu nāksi? Viņa smaids pletās vai pa visu seju, un tas izskatījās reize velnišķīgi un izaicinoši. Piepeši iemesli, kapec mums atkal butu kaut kur jadodas kopā, šķita daudz būtiskāki par tiem, kuru deļ abi izšķiramies. Es jutu, ka pamazam kļustu vaja, un to apzinajos. Pieturējos ar roku pie pastaigu laukuma me­tālā iežogojuma.

- Es vienīgi šaubos, vai…

-Melānijā Linna Preskota?

Mani izglāba svešinieks. Apcirlos, lai paraudzītos, kam pie­der balss, kas mani uzrunaja, bet ieraudzījusi noelsos un strauji

solīti atkapos. Toda roka maķenīt stingrāk apkjava manu plecu, un es pat negrasījos to nopurināt.

Grāmatas vīrieši vienmer aprakstīti ka tumši un bīstami per­sonāži, un tagad es beidzot ļoti skaidri apzinajos, ka ta var but taisnība. Vīrietis, kas stāvēja man pretim, izskatījās tik neatvairams, ka gribējās viņam pieskarties un taja paša laika ari mesties begt. Tāds apburoši nesasniedzams kārums, ar ogļu melniem ma­tiem un filmzvaigznes žokļa līniju.

Gandrīz vai iestenejos… labi, varbūt es tiešam iestenējos… to­mēr pietiekami žigli apspiedu šo skaņu, manīgi to norīdama. Un apjautu, ka esmu Todam gandrīz vai pateicīga par to roku uz ple­ca. Svešinieka acis bija manams kas savads. To skatiens likās ne­žēlīgs, tukšs un, lai ari tam nebija nekāda apjaušama iemesla, tas mani biedēja līdz nāvei.

- ļus esat mis Preskota? viņš vaicaja.

- Es, ak ja, esmu.

Vīrieša balss bija glasmaina ka medus. Ja vien nebūtu la dī­vaino acu skatiena…

- Un kas jiis tāds bulu? atskanēja Toda balss, joprojām man blakus.

- Man jums kaut kas jānodod, noslēpumainais vīrietis pa­skaidroja, joprojām ignorējot Todu. Nepazīstamais panācās uz. priekšu un pasniedza aploksni.

- Kas tas ir? pavaicaju.

Viņš pasmaidīja, bet nelikās, ka smaids saderas ar viņa seju.

- Nevaru teikt. Drīzāk ierosinātu, lai jus atverat aploksni. To pateicis, viņš piešāva pirkstu pierei, it kā uz atvadam paceldams iedomātu cepuri, tad pagriežas un devas prom, atstadams mani ar aploksni roka, visai pamatīgi apstulbušu.

Nesaprašana saraucu pieri, diemžel tada pieres raukšana nedara mani glītāku, būdama pārāk ziņkārīgā, lai nogaidītu, kamēr likšu līdz majam, aizplesu ar rādītājpirkstu aploksnes apmali un atdabuju to vaļa. Iekšpusē atradas biezs brūngana papīra gabals, kas likās noplests kadai lētai pārtikās iepirku­mu turzai. Izvilku papīru un ieraudzīju uz ta savādas zīmes. Ir nu gan!

Labi, esmu ķerta uz matematiku, bet atzīstos, ka šis attēls pat man likās pārāk mīklains. Varbūt kads atsūtījis kodētu ziņu, to­mēr tas, kurš to paveicis, pazina mani gana labi. Man ir bakalau­ra grāds matemātika un maģistra grāds vēsturē. Vairumu ļaužu tads salikums izbrīnītu. Ierastajos priekšstatos matematiķi ir ka pielīmēti saviem kabatas kalkulatoriem, runa tikai par skaitļiem un pastavīgi burza rokas kadas datu kopas plastikāta apvalciņos. Tas ir aizvainojošs stereotips. Tikpat aizvainojoši, kā apgal­vot, ka blondīnēm ir daudz jautraka dzīve. Esmu blonda, un, ticiet man, tas ir tik novecojis uzskats, ka nepelna vairs nekādu ievērī­bu. (Man gan jaatzīst, pat ja matu garums samazinās, matematika galva tiek iekša viens un divi. Iztēlojieties saviesīgus burziņus, piemēram. Ikreiz, kad sarunas apsīkst, es varu pārējos gan ap­burt, gan šausmas sastindzināt, eleganta nevenbā bilstot kaut ko par fraktāļiem, Fibonači skaitļiem un Smaligana loģikas spēlēm. Un šadas situācijas tieši es spēju iedvest parukušam pasakūmam jaunu dzīvību.)

Tagad, kad izstrādāju savu maģistra darbu, mana uzmanība pilnība ir pārslēgusies uz vēsturi. Mans diplomdarbs ir par pri­mārajiem un atvasinātajiem kodiem un šifriem, kurus uzvaro­šās nācijās izmantoja kara laika. (Un, ja, es tiešam apzinos, ka petama joma ir nedaudz par plašu. Man jau ir bijušas pārrunās ar savu diplomdarba vaditaju par šo jautajumu, paldies, varat nepūloties.)

Tādejādi šada kodēta vēstule uz bieza bruņa papīra bija tieši manu interešu lauciņa. Ja sūtītājs izrādītos kads puisis, atzīstos, ka jutos jau pa pusei iemīlējusies.

- Mata I lari, kads tevi parak labi pazīst, Tods ieminējās, at­radinot mīļvardiņu, ar kuru mani savulaik bija apveltījis. Viņš piekabinaja man to musu pirmaja randiņa, kad uzzināja, cik ļoti es apbrīnoju 'T'nigma" šifrēšanas ierīci un manu nepārejošo kaislī­bu uz visu, kas aujams kajas. Hs Todam pavēstīju, ka labak gribē­tu saukties par Sidniju Bristovu2 , bet viņš nekad neuztvēra šadu mājienu.

Izņēmis man no rokam lapu, Tods to apvērsa otrādi un nopē­tīja. Tatad, no ka ta pienākusi?

Nopētīju aploksni, lai atrastu atpakaļadresi. Neka. Man nav ne jausmas. Dīvaini, vai ne? Un tas patiešām bija dīvaini. To­mēr visa ši situācijā ar ziņnesi un kodēto vēstuli šķita kaut kur sen iepazīta un visnotaļ zināma.

- Varbūt tas ir ielūgums uz kadu ballīti? Piemeram, ja esi pie­tiekami attapīga, lai atšifrētu kodu, tad tu dabu zināt ballītes ad­resi. Saderam, šo vēstījumu atsūtījis Vorens. Viņš taču dzīvo netā­lu no šīs alejas?

Paraustīju plecus. Varbūt. Vorens pats ir interesants tipiņš un reize ari mans studiju čoms. Pēdējā laika gan sastopamies visai reti, kopš esmu pilnība pievērsusies vēsturēs fakultatei, kamēr viņš turpina darbu pie sava maģistra darba inženiermehanika. Vai ari viņš tikai ta apgalvo… Reizēm man šķiet, ka Vorena vienīga nodarbošanās īstenība ir tupēšana sava dzīvokli, kur viņš klausas kaut kadu man nezināmu mazpazīstamu grupu muziķu un ņemas ap savam krustvārdu miklam. Vorens ir ka apsēsts ar krustvārdu miklam un anagrammam, atteicu. Kodi viņam nekad nav īpaši palikuši, tie ari nekad nav bijuši viņa īstais lauciņš.

- Nu tad pie vainas ir kads cits. Vai ari kāds nosūtījis šo tev, lai uzjautrinātu. Varbūt ta ir ziņa no kadas sevišķi slepenas spie­gu aģentūras, kas labprat velētos tevi savervēt. Ja spēsi atšifrēt vi­ņu ziņu noliktaja laika, tu tiksi uzņemta aģentūra un viņi tevi tais­na ceļa iekraus lidmašīna un aizsūtīs tava pirmaja misija.

Pikti pablenzu uz viņu, bez vārdiem pasakot: izbeidz gvelzt! Tods īstenībā ir viens no retajiem cilvēkiem, kas zina, ka es dienu no die­nas slepeni alkstu pēc noslēpumaina darba, kas būtu saistīts ar kriptoloģiju. Diemžel tadi darbi ir reti sastopami un nav domāti man. Savulaik ne reizi vien pat tiku izdrukājusi NDA Nacionā­lās drošības aģentūras darba pieteikumus, tomēr nekad neesmu ti­kusi līdz to aizpildīšanai un nosūtīšanai. Tas viss allaž izklausās gaužām nereāli. Gribu teikt, nevis ka tads darbs vispār pastāv, bet ka es nespēju sevi iedomāties pastavigi strādājām valdībai, uzlau­žot slepenus kodus, pat ja man visa visuma patiktu ar ko tadu no­darboties. Un doma par pieteikšanos tik ilgotam darbam, uz kuru es beigu beigas saņemtu tikai atteikumu, mani jau domas iegrūž totala depresija. Visticamāk, ka galu gala es skola pasniegšu vēstu­ri kaut kādiem 7. klases skolēniem. Ak, kas la bus par jautrību…

-Zini, es vel kavējos pārdomās par to varbūtēja ielūguma teo­riju. Kādam no taviem draugiem briest lusiņš. Un pazīstot tevi, tu nokļūsi līdz atrisinājumam atrak par visiem.

- Paldies, pateicos, paraudzījusies uz viņu ar negaidītu cie­ņu. Viņš līdz šim nekad nebija parak slavējis manas smadzenes, būdams vairak ieinteresēts mana ķermeņa maigakas un apaļakās vietiņās. Tā ka man ar pārsteigumu nacas secināt, ka viņš, iespē­jams, pamanījis mani ari daudz ka lada, par ko man nebija ne jausmas.

- Tātad, tiekamies šovakar?

Piekrītoši pamaju. Kāpēc gan ne? Viņš nopircis man kurpes, izteicis komplimentus manam smadzenēm un tagad vēlas izmaksat man kadu dzērienu. Ja es jau iepriekš nezinātu, ka viņš ir pilnīgi, totāli garam, varētu pat nodomāt, ka Tods ir ideālais vīrietis.

- Lieliski! Viņš paķēra aploksni ar šifrēto ziņu no manas sau­jas.

- Ei!

- Tikai nodrošinos, viņš atteica ar viltīgu smaidiņu seja,

- ka tu nepārdomāsi un tiešam ieradīsies uz randiņu. Tiekamies ap sešiem.

- Tod, ka tu uzdrošinies! Bet viņš jau bija projām, no attaluma pamajis man un aizsteidzies pa to pašu ceļu, pa kuru bijām

atnākuši. Un kas man atlika? Biju te ka piesieta suņiem, un viņš to gaužām labi ap/inajās. Kamēr es tos vaukšķus sasauktu, viņš jau būtu laba gabala.

Reizumis šāds vīrietis var ta nokaitinat!

Joprojām gandri/ vai vārījos no dusmām, kad piepeši atskartu, ka lietus ir mitējies. Aši pārliecinājos, ka klajas suņiem, un pa­manīju, ka to ķepas ir sabristas krietni vien dubļainakas, nekā man gribētos, bet nekas cits tiem nekaitēja.

Faktiski tieši tobrīd viss bija vērties diezgan labi, par spīti Toda smieklīgajai aizbēgšanai. Biju saņēmusi neticami stilīgu aiz­šifrētu vēstuli, kas pat varētu but no kada slepena pielūdzēja. (I's taču drīkstu mazliet pasapņot?) Man piederēja apžilbinošs paris jaunu Živenši kurpju. Un, kronis visam, saule izlīda aiz pelēko mākoņu skrandam.

Nebija nekādu šaubu dievi man uzsmaida. I ,abi, vismaz šo­dien es varēju sajusties ka patiešam izredzēta.

Un, vai zināt ko? Hs jutos sasodīti labi.