Živenšī kods

29

Keitija, ka solīts, sagaidīja mus darbinieku atpūtas telpā. Tieši ka Dags bija norunājis. Viņa jau bija nomainījusi savu darba ietērpu pret ikdienas drebem pieguļošam melnam biksēm un stilīgu, bet ar atlaidēm pirktu Murc Jacobs blūzīti. Ļoti labi zināju, ka ta iegādātā par atlaidēm, jo pati pirms divām nedēļām gandrīz biju šadu blūzi iegādājusies Duffy's izpardošanā. Viņas krūštura lencīte neglīti rē­gojas ara no visnotaļ caurspīdīga darinājuma, un kopējais tels nebi­ja vis ieturets atturīgi eleganti nevengaja Saras l>žesikas Pārķeres sti­la. Klusībā pateicos tam nemanamajam gariņam vai elfam, kas man nebija atvēlējis pašai nopirki ko tādu. labakaja gadījuma šads ap­ģērbi derētu pielaikošanai Vogue fotosesija, bet normālai ikdienas dzī­vei, puļa vidu nekada gadījuma. I iels un iespaidīgs nēl

- Ceru, ka jusu lugums neprasīs daudz laika? viņa precizeja. F,s jau kavēju ballīti, kur esmu ielūgta.

- Ne, mums vajadzēs jus aizkavēt tikai kadu minūti. Stnkers prasmīgi tika gala ar meičas pielabinašanu. Viņš izturējās kā apmats saldummilis, un es pie sevis apsveru, vai tas ir prasmīgs pa­ņēmiens, ka apvardot sievietes, vai ari uz viņu iedarbojas blūzī­tes atkailinata maģija?

Keitija uzzibinaja Stnkera virziena supermodeles smaidu, un man mirkli tapa skaidrs, ka neciešu šo būtni. Tieši taja bridi iedo­mājos, ka laikam vainojams manas asinis riņķojošais nezinamais toksīns, jo kada velna pec man butu jauztraucas par damiti, kas flirtē ar Strikeru? Mums taču jaturas kopa tikai līdz nākamo pā­ris uzdevumu sekmīgai atrisinašanai.

Keitija uzmeta pleca savu mazo somiņu, ai/soļoja atpakaļ pie letes un uzlika uz tas neaprakstama paskata kartona kasti.

Satraukuma aizturēju elpu, domadama, ka viņa atvērs kasti un pavērsis to pret mums, lai liktu mums pasteigties.

Kur nu. Ta vieta šis kaķes zaļas acis pieversās Strikeram un, uzacis nopietni saraukusi pa visu pierīti, viņa centīgi noprasīja:

- Tatad. Ko tieši esat pazaudējuši?

Ieklepojos, un viņa pagriežas pret mani, it ka pirmo reizi pa­manītu, ka ari es šeit esmu. Es to pazaudēju, noteicu diezgan braši. Tizli, protams, tomēr negrasījos kaut kadas lecīgas damites deļ izlikties, ka esmu neredzama; ka nekā vel jau nebiju gluži nomirusi.

- Man vienalga, kurš no jums, viņa garlaikoti atteica. Bet vai jus paskaidrosiet precīzāk, ka izskatas tas, ko jus meklējat?

- Vai nebūtu iespejams atri ieskatīties kaste?

Meitene ka noraidot sakrustoja rokas uz krūtīm. Ne, nav ne mazakas iespējas, ka jus drīkstētu atri ieskatīties kaste. Viņa to noteica indīgi pamacoša toni, turpinadama: Kas jums abiem aiz adas un tieši par cik stulbu jus mani uzskatat?

- Jauki, skaidrs, nekavējoties atbildēju. Jums, protams, tais­nība, es nepareizi izteicos. Man vienkārši pašai kauns sev skaļi atzīties, ka biju tik dumja, lai to pazaudētu.

- Ak kungs, kada kliriba, Keitija atcirta. Vai man te visu vakaru bus ar jums jānostāv un janopļapa?

- Labi, tūlīt pateikšu. Tas ir mana vecteva kabatas pulkstenis, to sacīdama, cieši veros meitenes acis. Ļoti skaidri nojautu, ka viņa nav mus apdraudošais slepkava. Es pat zināju (vai vismaz jutos nemaldīgi pārliecinātā), ka viņa nebija iesaistīta šaja spēlē. Tomēr taja paša laikā noskārtu, ka ienīstu meiteni gandrīz tikpat stipri ka to nolādēto spēlētāju ar iesauku Lūsis. Man nebija pa­mata šadai attieksmei, tomēr pat negrasījos atvainoties.

-Ak! Viņa izskatijas mazliet pielaidigaka. Tad ari es sakrus­toju rokas uz krūtīm, gribēdama sevi pasargat. Iespejams, ta bija smieklīga un nevajadzīga reakcija.

Mirkli aizturēju elpu, pirms teicu vārdus, kurus uzskatīju par vienīgajiem pareizajiem, lai tuvotos atrisinajumam. Un ja nu "kabatas" nebija pareizais minējums? Piepeši šķila, ka zinu vel

bezgala daudz laikražu un laika atskaites mērītāju: hronometrs, vilcienu saraksts, taimers, kalendars, modinātājpulkstenis… No­lāpīts!

Mums šaja situācijā nebija ļauts nez cik reižu skaļi minēt, lai Keitija paklausīgi pārliecinātos, vai kaste ir kaut kas tieši mums domāts.

Ja kļūdīšos šaja pirmaja reize, mes cietīsim sakavi, un tad at­liktu paļauties vienīgi uz kadu juras kājnieku speķa paņēmienu, ko Stnkeram nāktos pielietot pret šo meiču. Man pat bija nojaus­ma, ka, ja tik talu noietu, butu vērts to pa mēģināt. Varētu pat no­strādāt. Problēma bija tada, ka gaužam necietu minēt uz dullo. Sakrustoju pirkstus aiz muguras veiksmei un gaidīju, kas būs.

Pēc apmēram sekundi ilgas rakašanas, viņa izslējās aiz letes un pirkstos bija saņēmusi kaut ko apaļu. Neliels zelta ķedes posms paspīdēja caur viņas pirkstiem, priekšmetu viņa bija cieši sažņaugusi dure.

- Jus to atradat!

- Varbūt, viņa atteica. Vispirms aprakstiet man, kads tas izskatas, pasakiet, kada ir monogramma uz ta, un tad pulkstenis bus jusu.

- Kāpēc vel vajadzīgi kadi divdesmit pieci testa jautājumi? Strīkers pieprasīja. Viņa taču pateica jums, ka tas ir kabatas pulkstenis.

- Redziet, Keitija paskaidroja mums, nesaprašām, ja tas tie­šam ir jusu, tad varesiet to dabūt. Bet es šeit nestrādāju, lai visā­diem pajoliņiem dāvinātu mantas, kuras viņi iedomājās nakt un paprasīt. Ja jus zinātu, cik tadu aptauretu cietpauru ik dienu luko izkrāpt no uzieto mantu krātuves it ka pazudušus fotoaparātus, dizaineru saulesbrilles vai kompaktdisku pleijerus. Ta ka nevai­nojiet mani, tikai paskaidrojiet, kas lasams pulksteņa monogram­ma, un mes visi būsim padarījuši cits cita dzīvi vieglāku.

Stnkers paversas pret mani: Mel, vai tu viņai gribi pateikt?

-Jā, protams, atteicu, pilnīgi pārliecinātā, ka mana seja at­spoguļojas visas šaubas un raizes. Pulējos koncentrēties. Viņa teica monogramma, tatad tie ir kaut kadi iniciāļi. Bet ka iniciāļi tie ir? Manejie? Varbūt. Es tiešam nezinu…

-Mel?

- SIU! Skaļi, ka uzvarēdama, iesaucos, bet tūlīt pec tam sa­traukuma aizturēju elpu.

-jums pilnīga taisnība, Keitija apstiprinaja, un nevienu mir­kli neizskatījās, ka viņa nožēlo savu neuzticēšanos, ka nebija vē­lējusies atdot to, kas skaidri un gaiši (nu labi, varbūt ne gluži pa­visam) bija mans īpašums. Lūk, ņemiet!

Uzmanīgi plaukstas satveru pulksteni, ko viņa bija izcēlusi no kastes, baiļodamās, ja pieduršos tam ka nevajag, parak spēcīgi vai apiešos ar to nepareizi, tas spētu aizsalt un noslēgties, nedalot ar mums savus noslēpumus. Beidzot mēs tevi atguvam, pačuk­stēju tam, kad i/gajam caur galvenajam durvīm un devāmies at­pakaļ nakti. Paradi, kurp mums doties talak!