Živenšī kods

12

- Ak tu nolādētais kuces dels! Ar šadu uzbrecienu Strikeram tieši seja trapija indīgs šķīdums, kas oda pec nezin kādiem augiem. Viņš iekliedzās, acis kaisa un asaras straumēm plūda par vaigiem. Vienalga, kas ta bija par sūdīgu šļuru, ko viņam uzšļaca, ta draņķiba koda ka maita.

-Jēzus Kristus, Melānij, kadu zampu tu man iegāzi acis?

I’al negaidi, ka viņa saks atbildēt. Ta vietā Melānija jau bija noskrējusi pusceļu pari visam vestibilam. Nolādēts, viņš laikam nobaidījis to meiteni līdz nāvei.

Divos lēcienos viņš bija ticis līdz ārdurvīm, bet viņa jau sa­sniedza izeju no vestibila. Skriedama viņa paraudzijas atpakaļ par plecu, acis milzīgas ka briedim, ko notvēruši tēmēklī, un tieši tikpat bēdīgas.

- Pie velna, Melanij, stāvi tačul viņš sauca, tomēr balss nebūt neskanēja tik mierīgi, ka viņš butu velejies. Un viss ta draņķa dēļ, ko viņa bija iešļākusi Stnkera sejā. Viņš saviebas, cīnoties pret sā­pēm, cenšoties parvaldīt situāciju, un piespieda savu balsi ska­nēt mierinoši rami. Bus jau labi. Dieva deļ, esmu ieradies, lai tev palīdzētu. Vai tu rimsies begt?

Melānijā pat nedomaja apstaties. Gluži preteji. Strauji palieli­not ātrumu skrējienā, viņa paklupa un sagrūda kaju uz gaiteņa grīdas seguma. Ak Kristus, tas bērns taču skrēja basam kajam! Dzirdot, ka viņa žēli iekliedzas par samežģīto potīti, Strikers sa­juta vīrišķības uzpludus. Viņš taču bija ieradies, lai meiteni glāb­tu, bet la vieta visu padarījis vel ļaunaku. Nedrīkstēja pieļaut, lai

viņa tiek atpakaļ uz tam kapnem. Meitene pec iespejas atrak jadabu dzīvokli, drošība aiz, slēgtam durvīm. Drīz, pavisam drīz kads ieradīsies, lai šo sievieti nogalinātu, un viņš gribēja but drošs, ka ta nenotiks. Pat ja vajadzēs vilkt šo būtni aiz matiem, lai dabutu atpakaļ dzīvokli, viņš to darīs.

Jo daudz lahāk Strikers redzētu viņu līdz nāvei nobijušos, ne­vis nogalinātu. Viņam jau nācies redzēt vienu sievieti mirušu, ti­kai tapec, ka pats bija izrādījies pietiekami nevērīgs un nepratas to sievieti nosargat. Otrreiz Strikers tadu kļudu vairs nepieļaus.

Kad viņš sasniedza Melāniju, viņa centās piecelties, tomēr sa­bruka uz grīdas samežģītas kajas deļ, kad meģinaja nostaties uz abam kajam vienlaicīgi. Nokritusi uz muguras, viņa mēģināja at­muguriski ka krabis rāpties projām no svešā vīrieša.

- Dieva dēļ, Strikers atkartoja. Es netaisos tevi apdraudēt. Esmu ieradies, lai palīdzētu.

Tomēr Melānijas sejas izteiksme palika nemainīga. Taja vidēja tikai neuzticība un saltu baiļu izteiksme.

Viņš meģinaja velreiz. Neesmu laupitajs, neesmu zaglis vai izvarotajs. Uzlicies man. Neesmu nācis, lai darītu tev pari.

- Ej tu zini kur… Meļa nošņācās, un, kaut ari Strikers jutās neapmierināts par to, ka viņam netic, tomēr viņu sajūsmināja Me­lānijās drosme, izradot pretošanos. Tieši šis spars varētu ļaut vi­ņai izdzīvot.

- Paklau, es zinu, ka tev bail. Tu pārrodies majas, bet es esmu jau priekša, tava dzīvoklī, ko gan vēl tu varēji nodomāt? Bet es uztraucos, vai viņi jau nav tikuši tev klat, un ielauzos, lai uzzi­nātu, vai tu jau neesi nogalināta.

- Ko? Viņas seja atspoguļojas pārsteigums. Tu šeit ielau­zies, jo… kas?

- Domāju, ka esi cietusi uzbrukuma. Esmu šeit, lai palīdzētu tev. Es tikai gribēju…

-Ne. Viņa spītīgi partrauca, turpinot rāpties atmuguriski, tad pārmetās uz vedera un meģinaja mukt četrrāpus, un, neraugoties uz sāpošo potīti, pulējas pieslieties kajas. Sievietēm tiešam, šķiet, ir pauti, tas nu tiesa, bet Stnkers nebija tada noskaņojuma, lai no­dotos apbrīnai. Piesteidzies, viņš bez piepūles nogrūda sievieti atpakaļ uz grīdas.

-Melanij, nomierinies! Esmu te, lai…

- Palīga! Kads, palīdziet man!

- Dieva deļ, sieviete, esi taču klusa! Pārliecies viņai, Stnkers ar plaukstu aizspieda viņas muti, bez šaubam, nobiedēdams sie­vieti vēl vairak, bet vai tad viņam bija atlikusi cita izvēle? jebkura mirkli varēja uzrasties kads kaimiņš, un ko tad viņš sacītu?

Stnkers cieši raudzijas nobiedētajā seja, mēģinādams apjēgt, ka ieskaidrot Melanijai, ka ir viens no labajiem puišiem. Viņas zi­las acis bija plaši ieplestas. Tajas vidēja bailes. Un viņš ieraudzī­ja vēl ko izmisumu, padošanos? Tadu skatienu viņš jau agrak bija redzejis dažu vīriešu sejas, kad tiem kļuva skaidrs, ka nave ir nenovēršama. Viņš vairs nekad nevelejas ko tadu ieraudzīt un vismazak jau nu sievietes sejā.

Un tad Strīkers saprata. Kaut kas daudz briesmīgāks par sve­šinieku dzīvokli bija paguvis nobaidīt šo meiču. Kamēr viņš gai­dīja dzīvokli, viņa bijusi kaut kur Manhetena, cīnoties vai līdz nā­vei ar to mergli, kas gribēja meiteni nogalinat.

- Notika kaut kas nelāgs, Stnkers bilda, tevi kads nāvīgi nobiedēja, un ne jau es.

Viņa joprojām palika pavisam sastingusi, skatiens parbiļa pilns. Viņš juta, ka muskuļos ielīst agrak nemanīts spēks. Viņš ne­var aizliegt kadam nelietim terorizēt vientuļas, neaizsargātas sie­vietes, un stulbakais, ka viņš nupat izdarījis gandrīz to pašu. To­mēr Strīkers bija nācis ar mērķi aizsargat šo sievieti, kaut ari viņiem abiem gadījies nelāgs sakums. Nav nekāds brīnums, ka šis okeāna dziļu tumši zilas acis bija baiļu pilnas, nevis lūkojās uz Strikeru ar cerībām.

Strīkers atstaja plaukstu uz Melānijās mutes, viņa elpoja strau­ji, caur degunu, ar plaukstas malu viņš sajuta sievietes dvašu. Stnkera acis ne uz mirkli nenovērsās, un viņš mēģināja aplēst, cik lielas pulēs vel būs nepieciešamas, lai pec iespejas atrak iedabū­tu meiteni atpakaļ dzīvokli. Es tagad noņemšu savu plaukstu. Apsoli man, ka nekliegsi.

Viņa tikai raudzījās pretī, acis bailēs ieplestas.

- Paloki galvu, Melanij, ja piekriti.

Viņa pamaja, un vīrietis uzmanīgi noņēma plaukstu no viņas lupām, joprojām baiļodamies atkal izdzirdēt mežonīgos kliedzie­

nus. Tomēr viņa paklausīja, turpināja klusēt, ierāvusies sevi, ka­mēr viņš turēja sievieti pie zemes.

- Mes piecelsimies un atgriezīsimies tava dzīvokli, lai beidzot varētu aprunaties.

- Ne! Griezīgs čuksts. Melānijā atspiedās pret sienu, un Strikers saprata, ka bez cīniņa nepiedabūs viņu atgriezties dzīvokli.

Strikers dziļi ieelpoja. Nebija jau ta, ka viņš gribētu visā vai­not meiteni, tomēr, sasodīts, ka šī situācija krita uz nerviem! Viņš bija pildījis miesassarga pienākumus jau vismaz duci reižu, un darbs vienmēr bija saistīts ar tiešiem draudiem apsargājamā dzī­vībai. Strīkeram bija nācies sastapties ar terora draudiem, ar uzpustu ego un klaju stulbumu, bet vel ne reizi viņa apsargajamais subjekts tik klaji nebija ignorējis visas dotas instrukcijas dzīvības glabšanai, turklāt tikai tapec, ka baidijas no apsarga.

Pie velna visu! Strīkeram vajadzēja, lai Melānijā sadarbojas ar viņu, nevis cinas pretim.

- Labi, Melanij, situācijā, šķiet, luk, kada. Es netaisos tev ne vismazakaja mera kaitēt. Faktiski esmu nolīgts, lai tev palīdzētu. Bet tu man pat negrasies noticēt, vai taisnība?

Viņa ar zobiem kodīja apakšlupu un īsi, gandrīz nemanāmi pakratīja galvu. Bet kustībai sekoja asaras.

- Tada gadījuma nedomāju, ka man atlikusi cila izvēle, viņš paskaidroja. Vīrietis joprojām bija nometies viņai blakus uz grī­das un tagad izvilka savu šaujamo no ieroča maksts uz pleca. Me­lānijā šausmas asi ierava elpu, un viņš nekavējoties uzplaja plaukstu sievietes mutei, pirms viņa laida vaļa vel vienu bļāvie­nu. Stingri satvēris ieroci, Strīkers parbaudija drošinātāju un pa­sniedza to sievietei. Ņem, viņš piedavaja un soli atkapas. Strikers apzinājās, ka uzsācis bīstamu spēli, tomēr nemanīja citu izeju no šis situācijās. Bija nepieciešams, lai viņa notic un pec iespejas dnzak. Viņš bija izlēmis riskēt, paļaujoties uz to, ka Melānijā Preskota nebūs spējīga nošaut neapbruņotu cilvēku. Varbūt ievainot to, bet ne jau nogalinat pavisam.

- Esmu atbruņots, sastapis viņas plati ieplesto izbrīnīto acu skatienu, viņš paskaidroja. Un ko gan tu, Melanij, talak darīsi? Tagad, kad tu esi ta, kas tur ieroci?