Živenšī kods

67

- Tu nevari but pārliecinātā, ka Vorena nave kaut ka ir saistama ar tevi, Strikers, mani apkampis, mierinaja. Ta var izrādī­ties vienīgi nejauša sakritība.

Kaudadama tikai pamaju ar galvu; biju piespiedusi galvu Strikeram pie krūtīm, un manas asaras samērcēja viņa kreklu. Ks saprotu, atteicu. Tomēr nespeju šim mierinājumam noticēt. Jaatzīstas, dziļi sirdi jau nojautu rūgto patiesību. Visticamak, arī Stnkers noskarta to pašu.

- Stnker… nomākti ieteicos, atvirzīdamas no viņa, lai ievilk­tu elpu. Paraudzījos viņam tieši acīs.

-Ja, zinu. Sekoja sapratnes pilna atbilde. Stnkers domīgi tina uz rādītājpirkstā vienu no manam atrisušajam malu cirtām, un es ieraudzīju viņa seja tik izteiktas skumjas, ka vel nekad agrak.

- Ir vēl sliktāk, neka es domāju, atteicu. Vorens pazina Todu. Viņi viens otram uzticējas. Ja Tods butu viņam palūdzis kaut ko atšifrēt, tieši Vorens to izdarītu labak par visiem.

- Un ja nu mes kļūdāmies par Toda saistību ar šo lietu? Ja nu tas nav Tods, bet gan viņa uzticamais draudziņš Lūsis, kuram atstats paveikt visu netīro darbu? Tadam šaujamais var izrādī­ties pat ļoti noderīgs rīks. Stnkers pārdomās bija saraucis pieri.

- Vai Vorens butu spējis atšifrēt beidzamo miklu?

- Droši nezinu. Anagrammu? Ja, viena rāvienā. Bet pārējo… Mirkli apdomāju savus argumentus. Neesmu īsti pārliecinātā.

- Iespejams, ka pietiktu jau ar anagrammu. Vienīgais, kas vajatājam talak butu jāuzmin, ka augšamcelšanās saistīta ar kapsētu.

- Ari to Vorens butu spējis atminēt labak par citiem. Slepena karaļu urna. Miruši valdnieki. Mauzoleji. Kapsētas. Nav nemaz talu jamekle asociāciju virkne veidojas salīdzinoši vienkāršā.

To izdzird is, Stnkers satvēra mani pie rokas un steidzināja at­pakaļ uz automašīnu.

- Aiziet, pasteidzamies!

Viņam nebija divreiz jaatkarto. Ja Lūsis ap šo laiku jau no­skaidrojis meklējamas kapsētas nosaukumu, viņš noteikti bija ce­ļa pie mums. Un tas savukart nozīmēja, ka es sasodīti atri gribētu tikt pēc iespejas talak prom no šejienes.