Živenšī kods

61

StRIkers iesteidzas katedrale, turot mobilo tālruni piespiestu pie auss. Es tikmēr nolēmu apsēsties uz soliņa blakus durvīm. Uz ce­ļiem turēju atvērtu katehismu, bet ar vienu ausi pulējos kaut frag­mentāri saklausīt vārdus no Strīkera sarunas. Viegli tas nenācās, un, kadu laiciņu pamocījusies, nolēmu padoties.

- Pilnīgi noteikti, Strīkers kadam apliecināja; viņa balss ska­nēja tik nosvērti un mierīgi, toties sejas izteiksme atspoguļojas tik spēcīgas dusmas, kadas iepriekš nebiju pieredzejusi. Sarunas lai­ka viņš nevilšus pagriežas uz. manu pusi, un mūsu skatieni sastapas. Nolaidu acis un vēlreiz pievērsos katehismam. 552. no­daļa… divus vārdus izlaižam… lūk, kur meklētais: Pīters.

- Nē, ne, patiešam. Tas nebūt neradis problēmas. Esmu tikai pārsteigts, tas ari viss. Pēc šiem vārdiem Strīkera saruna atkal iestājas pauze, kuras laika viņš klausijas, ko klausule saka otrs sarunas partneris.

- Ja, tieši ta. Ja viņš jau ir nosūtījis šo priekšmetu, kalab vi­ņam vēlreiz vajadzētu to aplūkot?

Pametu žiglu skatienu Strīkera virzienā. Šoreiz viņš izskatījās mierīgāks. Ļoti labi. Man vairs nevajadzeja raizelies, ka viņš aiz dusmām saks kautiņu ar kadu garamgajeju.

9. nodaļa, piecpadsmitais vārds. Pāršķiru lappuses, atradu mekleto nodaļu, noskaitīju līdz piecpadsmitajam vardam, līdzi velkot rādītājpirkstu, un tur jau tas bija. Trents.

Piters Trents.

Pagaidam man šis vārds neko neizteica. Dziļi ieelpoju, saņe­mos un turpināju meklejumus.

Dažu pēdu atstatuma Strikers jau tuvojas sarunas noslēgu­mam.

- Labi, skaidrs. Nē, nekādu problēmu. Un velreiz pateicos par jūsu laipno palīdzību. Sacītais, preteji redzētajam, izskanēja ļo­ti pieklājīgi un ļoti mierīgi. Tad Strikers ar troksni aizcirta mobila talruņa apvaku un nolamajas:

- Noladētais kuņas dels!

- Striker! sašutuma izsaucos, zīmīgi noradīdama uz mūsu tuvāko apkartni. Galu gala joprojām atradāmies dievnama. Noskaršu, ka mums atkal ir problēmas?

- Viņa paradījusi Lūsim plāksni. Nevaicā, tas ir garš stāsts, viņš ta apvardojis nabadzīti, ka pardeveja izpļāpājusies par Lū­si, kas it ka šo davanu pasūtījis. Acīmredzot tam mērglim bijis hdz kads dokuments vai cits pierādījums uz Lūša varda, un viņa tam paradījusi mums domāto "dāvanu".

-Ai! Ka tu doma, vai mes prātīgi danjam, kad nosaucam viņa vardu?

Stnkers neatbildeja, tikai domīgi nolūkojas uz savu tālruni, tad sažņaudza to dūre, ka velēdamies iznicināt, bet tomēr pedeja bridi, ka pārdomājis, atlaida tverienu.

- Paklau, pagaidi mirkli, ieteicos. Mums vajadzētu šo in­formāciju izmantot sava laba. Ja viņa vārds tiešam ir Lūsis, tad interneta droši vien atradīsim kādus ierakstus par šo personu.

Stnkers papurinaja galvu. Viņa teica, ka tas nav bijis ofici­āls, identitāti apliecinošs dokuments. Dnzak kluba biedra kar­te. Viņš paskaidrojis, ka Lūsis esot viņa iesauka. Pēc šiem vār­diem musu skatieni sastapas. Ak, ja mums butu viss pasaules laiks… Stnkers vilies noteica.

-Zinu. Tev taisnība. Ja laika butu vairak, mes pamazam iz­skatītu tadu kvantumu informācijās, ka paši beigas nomedītu šo Lusi. Tomēr laiks izrādījās musu pretinieks visa šas epopejas gaita jau no paša sakta gala. Gandrīz tikpat nopietns ienaidnieks ka Lūsis pats.

Pakratīju galvu, apņemusies vairs neraizēties par to, kas zaudēts. Varējām paļauties vienīgi uz manam smadzenēm un

Strikera prasmi. Netaisījos ari nožēlot visu to izšķiesto spoku, lai­ku un potenciālu, ko zaudējām, iedami pa nepareizajam pedam.

- Mums atlicis likt lieta to, kas mums ir. To pavēstījusi, pace­ļu augšup savas piezīmes, piemetinot: Un liekas, esmu jau uz­gājusi ko noderīgu.

- Labi gan. Ceresim, ka Lūsis nesēž kaut kur tuvuma uz soli­ņa, nodarbodamies ar tādiem pašiem atminējumiem. Tā meitene bridinaja, ka ari viņš esot norakstījis šo ziņojumu burtu pa bur­tam.

- Nesaprotu, ieteicos. Kāpēc viņš ari grib tikt pie ša paša koda? Viņš taču neko neiegūst, pat atrisinadams mums domā­tās miklas. Vienīgais, ka viņš var uzvarēt šaja spēlē, ir… nogali­not mani. Ta nu gan bija īpaši "pievilcīga" doma.

- Bet tu taču dodies pa atšifrējumos noradītajam pedam. Ja viņš darīs tapat, tad agri vai veļu atradīs tevi.

Man šķita, ka Strikera teiktaja bija liela daļa taisnības, tomēr kaut kas tur nesaskanēja.

- īsti nezinu, atteicu, skaļi domadama. Šada vajataja nciba tomēr prasa parak daudz puļu un rada dažādus šķēršļus. Ar to gribēju teikt līdz šim taču viņam nav bijis pārlieku jānopUlas, lai mūs atrastu? Un abas reizes, jaatzist, mes bijām diezgan tālu no pēdējās atšifrētas norādes. Pirmo reizi, kad viņš mus uzgaja, mes bijām viesnīca, otru reizi Starbuckt kafejnīcā. Tad ka gan vi­ņam izdevās mus atrast?

Kadu brīdi Strikera seja bija ka sastingusi, nepakustējās ne vaibsts. Tad viņa acis iemirdzējās jauna atskarta. Jau sagaidīju, ka Stnkers man tūdaļ visu atklās, bet viņš izvairīgi klusēja. Ta vieta viņš apņēmīgi devas lauka, prom no katedrāles; nokāpis pa vairakiem pakapieniem un ticis līdz ielai, viņš joprojām turēja ma­nu elkoni, sagrabtu ka spīles. Redzēju, ka viņš pūlas apturēt ga­rāmbraucošu taksometru. Kad viens tads apturēja musu tuvuma, Stnkers tikai īsi nokomandēja:

- Iekša. Tūdaļ!

- Ko? Kurp mes atkal dodamies? Tomēr es ta pa īstam ne­grasījos viņam pretoties vai iebilst. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka musu maza piedzīvojuma laika visprātīgāk ir pilnība uzticēties Stnkeram. Un ši nebija ta reize, lai to apstrīdētu.

- Mums steigšus jadodas prom no šejienes.

Iekāpusi taksometrā, rūpīgi noglabaju visus savus papīrus un pierakstus soma. Strikers man momentā sekoja, redzēju, ka viņa žokļi ir saspringuši, augums nospriegots vairak neka jebkad agrak.

- Striker, kas ar mums notiek?

- Viņš mus visu laiku izseko.

Bezpalīdzīgi iesmējos. Nē, es nevarēju nesmieties. Man piepe­ši prata iešāvās animacijas filmu tels, ka F.lmers Vuds dzen pē­das Blīkšķu Banijam12 . Vai tu gribi teikt, ka mus izseko līdzīgi ka to dara medības? Iet pa pedam? Te, Manhetena? Vai tu joko?

- Viņš mums dzen pēdas ta, ka to dara militāristi. Izmantojot GPS izsekošanas ierīci.

- Ak ta… Nūja, ta jau bija pavisam cita lieta. Domas apsvē­rusi visu šo norisi, arvien vairak apjautu, ka man pagalam nepa­tīk, ja kads nemitīgi mani izseko, izmantojot speciālu ierīci. Galī­gi nepatīk.

Sagrozījos sava sēdeklī, cerot, ka Strikers ņems atpakaļ vai kaut ka mīkstinās savus apgalvojumus. Vai tas nozīmē, ka vienam no mums ir kaut kur ieslēpts GPS raiditajs? Kada sīciņa detaļa, kas visu laiku nodod mūsu atrašanas vietu?

- ]ap. Tieši to es ari domāju. Jautajums ir tikai, kur ta ieslepta?

- Paklau, tas ir absurds!

Viņš pat neklausijas manā beidzamajā piebilde. Ta nav ap­slēpta tava jaka, jo viņš bija mums uz pedam, jau pirms to atra­dām.

To pateicis, viņš bez ceremonijām pasniedzas un, pagrabis ma­nu rokassomiņu, izkaisīja visu mantību no tas uz taksometra sedekļa.

- Ei, ko tu dari!

- Raidītājs noteikti ir ievietots kada priekšmeta, ko viens no mums visu laiku nesa sev līdzi. Tas varētu but priekšmets, kura ievietotais mikročips visu laiku suta signālu vai nu I usim, vai kādam, kas koordinē SIU spēli. To paskaidrojis, viņš saka rak­ņāties pa manam mantam.

- Ceru, tu neiebilsti? pateicu, atņemdama tamponu un kon­traceptīvo tablešu iepakojumu. Iemetu tos atpakaļ somiņa.

Talak viņš pievērsās manai somai.

- Pat neprasi, ij nedomā, grasījos aizstavet savu somiņu. Iebildumi nelīdzēja. Viņš atplēsa tamponu, mekledams, vai taja nav ieslēpts mikročips.

Kadu mirkli man likās, ka viņa lupu stūrīši teju savilksies smaida, bet varbūt man ta tikai šķita.

- Mobilo tālruni! viņš pieprasīja.

- Tas ir bijis izslēgts kopš pēdējas sarunas, kad to lietoju. Tam pamazam nosēdušās baterijas. Izņēmu to un uz bridi ieslēdzu, tikai lai palūkotos, vai nav pienākušās jaunas īsziņas. Izseko­šanas ierīce tomēr nevar atrasties tālruni. Viņš nevareja pagūt ievietot taja mikročipu. Un ari filmas, kur izseko pec talruņa sig­nālā, viņi spej nodrošināt meklēšanu tikai tadam tālrunim, kas ir ieslegts. Bet manējais jau stundām bijis izslēgts. Zinu pietieka­mi daudz par spiegu padanšanam no attiecīgām filmām.

-Tam varēja jau but iebuvets mikročips. Dažiem musdienu talruņiem tadi ir.

- Bet ne jau šim tālrunim. Manējais modelis ir tīri vai arha­isks. Tas ir vairak nekā trīs gadus vecs.

- Pirma iesūtīta mīkla. Viņš pasniedzas pec bruņa papīra gabala, nu jau tas bija krietni paburzījies un apbružats. Izlīdzi­nājis to sauja, Strikers pacēla papīru pret gaismu.

Iesmējos. Vai tu joko, vai? Cik mazam tad tadam izsekoša­nas raidītajam jabut? Tie medz. but sīciņi, bet, cik man zināms, ne jau papīra planuma. F.s vēl varētu pieņemt, ka kads mikročips ir pielimets paša papīra stūrīti, tas varētu but kaut kas tik sīks un brūngana krasa, ka mēs to nebutu pamanījuši.

- Un vai tur tads ir?

- Neredzu nevienu tadu nolādētu štruntu.

Nolicis papīru mala, viņš saka parskatīt manus pārējos sīku­mus. Paņemu un iedevu viņam kompaktdisku, kad viņš jau snie­dzas pec ta. Varbūt te tas apslēpts?

- īsti nezinu… Viņš paraustīja plecus. Nekad neesmu dzir­dējis, ka izsekošanas raiditaju butu iespējams ievietot kompakt­diska. Tomēr domāju, ka tīri teorētiski tas butu iespējams. Man ļoti nepatīk doma, ka vajadzēs šo disku iznicināt.

- Nebaidies, esmu nokopējusi vajadzīgos ierakstus un datnes klepjdatora, mierināju. Mums bus saglabata informācija.

- Tomēr es joprojām baidos to sabojat vai iznicināt. Un ja nu taja ir kāda svarīga norāde, kuru nebija iespejams nokopēt, un iz­nicinot ta būtu zudusi?

- Ja, tev ir zinama taisnība. Tomēr mums bija jarod kads pie­ņemams risinājums, un piepeši, paraudzījusies lauka pa takso­metra logu, es sapratu, ko varam darīt. Pieklauvēju pie organiska stikla starpsienas, kas atdalīja mus no šofera. Ja jus nakamaja iela iegrieztos pa kreisi, redzetu Kinkoa pardotavu. Vai jus uz brī­tiņu varētu pieturet pie tas?

- Pats par sevi saprotams.

Kad taksometrs apstajas vajadzigaja pietura, paķeru kompakt­disku un ieskrēju eka. Jaatzistas, ka jutos gana izdarīga un apķē­rīga, kad, lepna par paveikto, drīz vien biju atpakaļ pie Strikera taksometra. Apmierināta klusītēm dungoju pie sevis.

- Ko tu tur paveici?

- Nosutiju ar FeJEx eksprespastu Džonsona kungam ar kun­dzi uz Pluzu viesnīcu. Ciktāl man zināms, viņi vēl nav izrakstīju­šies, tātad viesnīca vel paris dienu paturēs mums domāto sutijumu.

- Nav slikti! viņš uzslavēja un piebilda, bet es varu izdarīt vel labaku triku.

-Jā?

Stnkers pavēra savu plaukstu, kura turēja zelta kabatas pulk­steni. Kad viņš palaida to vaļā, pulkstenis krita uz leju un palika karajamies zelta pulksteņķēde Strīkeram pirkstos.

Kadu mirkli klusējot noraudzījos viņa, neattapdama aizvērt muti. Mēs taču nekad neatveram aizmugures vaku un neizņemam pulksteņa ritentiņus un zobratiņus.

Kamēr memi noraudzījos, Stnkers ar kabatas nazi atvēra pulk­steņa aizmuguri, tad ar ta paša naža asmeni izplēsa lauka visas mehāniskās drazas, kas atradas pulksteņa korpusa iekšienē. Sarupeju somiņa liru salvetiti, un visu ara izrauto mehānismu sabe­ram uz tas.

- Nekā, noteicu, kad rūpīgi parskatijam salvetes saturu, kuru turēju sev uz ceļgaliem.

- Zinu, ka esam uz pareiza ceļa, Stnkers apgalvoja. Raidī­tajam jaatrodas pulksteni. Lūsis uz mums šava drīz vien pec tam, kad bijām atraduši pulksteni. Tur jabut kadai ciešai saistībai.

Viņš turēja pulksteni roka, grozīja to, aplūkoja no visam pu­sēm un tad rupigak apskatīja rādītāju uzvilkšanas podziņu. Tā bija krietnas pērles lielumā, zelta bumbiņa tas gala palīdzēja sa­tvert rādītāju grozīšanas turekli. Stnkers uzmanīgi nopētīja to, tad palūkojas mani un izlēma. Ar apņēmīgu smaidu viņš trieca pulk­steni pret taksometra grīdu, noliecies izšķaidīja pulksteņa korpu­su ar kabatas naža spala palīdzību. I’lanais metala apšuvums sa­plīsa. Un tur starp sašķaidīta apšuvuma atliekām vidēja neliels elektronisks čips.