Živenšī kods

53

Mesli, mesli, mesli!

Atsprāgu atpakaļ, uzkapdama Slrikeram uz kajas, jo pulējos tikt pec iespējas talak no kafejnīcas durvīm, pirms I.usis paceltu skatienu un mani pamanītu. Šoreiz nebija nekādu parpratumu. Tas bija viņš. Viņš staveja tieši otrpus ielai, gaidīdams, kad luk­sofora nomainīsies gaisma un varēs doties pari taisni pie mums.

l ūsis palūkojas šurp, musu skatieni sastapas, un viņš ļauni pasmaidīja.

Ja Strikera roka neturētu manu plecu, goda vārds, es aiz. šausmam tepat un tūdaļ bulu nogāzusies bez samaņas. Manas kajas sastinga un es nespēju ne soli paspert, kur nu vel skriet. I ,ikas, ka viss notiek ka paleninata filma. Luksoforā nomainijas gaismas, I usis spēra soli uz musu pusi, viņa roka nozuda aiz meteļa atlo­ka un atkal uzrādās, tēmējot uz mani tumšo, draudīgo metāla stobru.

-Aiziet! Strīkers ierecas, pārāvis mani atpakaļ, jo pati nebiju spējīga pakustēties. Viņš ierava mani dziļāk kafejnīcā. Rezerves izeja? viņš skaļi pieprasīja bara apkalpotajai. Meitenes acis ne­saprašana iepletās, tomēr viņa aptvēra, ko Stnkers prasa, un pamaja, kurp doties. Mēs metamies tam virziena.

Gaidīju, ka lode ieurbsies man mugura, tomēr pagaidam tas nenotika, un, kad caur kafejnīcas iekšpagalma durvīm izmetamies tuvinaja aleja, es tikai mirklīti apstajos, lai pagulu ievilkt elpu un izteikt vienu vardu: Ierocis!

- Es pamanīju, Stnkers pamaja. Nedomāju, ka tas riebeklis šaudīsies, visiem redzot.

Paraudzījos apkart. Mes vairs neatradamies sabiedriska vielā. Apkārt nebija neviena garamgajeja vai liecinieka. Ja nemin žur­kas un prusakus, mēs bijām pilnīgi vieni visa aleja.

Stnkers it ka lasīja manas domas:

- Taisāmies, ka liekam projām no šejienes!

Paspēju tikai pamat, kad mes jau nesamies pa aleju, kamēr sa­sniedzam tuvino šķersielu, paskriedami garam smirdīgiem atkri­tumu konteineriem un iztraucēdami kaķus, kas acīmredzot bija ieradušies papluinīt raženo žurku populāciju. Nepilna stunda mana dzīve bija metusi kūleni no Živenšī elegances līdz. atkritu­mu pilnai sanieliņai. Cereju, ka tadu secību nevaretu uzskatīt par likumsakarīgu un nenovēršamu turpinājumu. Tomēr, godīgi sa­kot, nebiju droša, kas vel sekos.

Iela, līdz kurai nokļuvām, paldies dievam, bija ļaužu pilna. Steigšus traucos pie taksometriem automašīnu pilnajas ielas, kas visas, raksturīgi Manhetenai, vilkās gliemeža atruma.

- Taksi! Stnkers sauca un, sasniedzis ielu pirmais, jau vecinaja roku. Dzeltenais vāģis piesta ja, un Strīkers pamaja man, lai kapju iekšā. Bez elpas biju noskrējusi beidzamo ceļa posmu, sa­sniegusi cilvekiem pilno ietvi, kad piepeši izdzirdu nošvikstam lodi un blīkšķi, tūlīt atskanēja Stnkera kliedziens: "Pie zemes!"

Viņš uzmetās man virsu, bet mans elkonis krītot sasitas pret betonu. Iebrēcos sāpes, kad Stnkers pārvēlās man pari un, nome­ties kņupus, pierava mani tuvāk taksometram, kas jau bija pie­stājis mums blakus. Viņš mani iegrūda tajā, pats ietrausdamies līdzi.

Kad musu automašīna sakustejas un iejuka vairakjoslu satik­smes plūsma, es vēlreiz pamanīju viņu. Lūsis stāvēja tepat netā­lu, apmēram desmit jardu attaluma. Likās, ka ļaundara skatiens izdedzinās mani caurumu, un, kad viņa lupas sakustējās, sapra­tu vai dnzak nojautu, ka viņš pasaka vārdus, kuru deļ es nodrebeju. Viņš pateica īsi: Nakamreizl