Živenšī kods

20

SPĒLĒ VAI MIRSTI * * *

PRESTIŽA PARKS 39A 89225

Abi ar Stnkeru blenzām uz papīra loksni, kas gulēja uz mana virtuves galda. Tā bija "spēlē vai mirsti" kodēta teksta daļa, kuru pati biju atminējusi. īsti neatminos, vai ta es to atšifrēju, bet izskatas, ka ta pati.

- Tatad runa ir par parku, pareizi?

Paraustīju plecus. Nekad neesmu par tādu ne dzirdējusi. Majas man bija tūristiem domata Ņujorkas karte, biju to piesprau­dusi ārdurvju iekšpusē. Piesteidzos tai un pārskrēju ar skatienu, sakuma apstadamas pie Centrālparka aprisēm, pec tam pārskatī­dama ikvienu parejo zaļo laukumiņu Ņujorkas plašaja teritorija. Uzdevums nebija no vieglajiem. -Tadu zaļu nostūru Ņujorka ir bez sava gala. Un mēs pat nezinām, vai meklējumi aprobežojas vienīgi ar Manhetenu.

Viņš pienaca un nostājās man blakus. Visdrīzāk, ka ta ari bus. Manhetena ir SIU spēles izveides centrs. Varu saderet, ka an mes piedalamies spele tieši taja pat apvidu.

- Vai nebūtu jabul kadam visu parku sarakstam? Nekur tadu neredzu. To teikdama, saku knibināt hplenti, kas noturēja karti pie sienas, mēģinot ar nagu atplest līmējuma vietu. Varbūt par­ku un dārzu saraksts ir kartes otra puse. beigās metu mieru ratnai atknibināšanai un ar vienu pamatīgu rāvienu vienkārši no­plešu karti no sienas. Ta noplīsa, atstajot pie sienas tikai vienu stūrīti, kura bija attēlota Manhetcnas apakšēja daļa.

Strikers paņēma no manis karti un izklaja to uz virtuves gal­da. Abi noliecamies par karti, meģinadami izskatīt daudzos sīka draka iespiestos sarakstus. Viesnīcas. Muzeji. Restorāni. Parki. Stei­dzīgi vilku ar rādītājpirkstu pa parku sarakstu, burtiem lēkājot acu priekša. Lai cik centīgi raudzījos, Prestiža parku neatradu. Tomēr patlaban nebiju gatava noticēt, ka visu pamanīju pareizi. Saku parskatīt sarakstu velreiz. Es vienalga to te neredzu.

- Es ari ne, Stnkers atzinās un pieceļas no galda. Vai tev ir tālruņu katalogs?

Paraustīju plecus. Godīgi sakot, īsti nezināju, vai man majas ir gana daudz ēdama. Doma, ka es varētu atcerēties, kur dzīvokli glabajas nevienam nevajadzīgs tālruņu katalogs, bija vismaz smieklīga un maz ticama. Varu vienīgi pameklēt.

Diemžēl uķu un nostūra, kuros kaut ko nobāzt, mana dzīvok­ļa jau ta ierobežotajā kvadratūra bija pavisam maz. Atri vien tos visus izskatīju un vīlusies papletu rokas neka. Bet tomēr, kā­pēc tu doma kaut ko tadu uzmeklet tālruņu kataloga?

-Jo, varbūt, tas nemaz nav parks, viņš ieminejas. Varbūt ta ir, piemeram, automašīnu stāvvietā?

- Uff, ja… domīgi piekritu. Kā mums tas neienaca prata jau paša sakuma?

Pieliecis galvu, viņš šķelmīgi pasmaidīja, un viņam bija patie­šam jauks smaids.

- Bet ši bijusi pagalam neparasta diena. Domāju, ka varam pie­šķirt sev atlaides par zināmu skaidra saprata trakumu.

Viņam bija taisnība.

- Labi. Tad ko man darīt, vai doties pie kaimiņa, lai aizņemtos tālruņu katalogu?

- Labāk sāksim ar intemetu.

To teikdams, viņš atvēra un iesledza Dženiferas klepjdatoru. Kamēr dators saka darboties, apsēdos krēsla un, pievilkusi ceļga­lus, aptveru tos ar rokam. Piespiedu /odu ceļgaliem un nodevos skaļām pārdomām, jo bija viens jautajums, kas man nedeva mie­ru. Kapec Toda dzīvokli bija darbojusies apteksne?

- Varbūt ta ari ir, ka tu teici lai nepaliktu nekādu pēdu un ari lai tādejādi atturētu policiju no iejaukšanas. Pat ja tu sadūšo­tos skriet u/. policiju un visu i/.klastīt, iedomājies, pec ka izskatī­tos tālākie izmeklējumi, ja netiktu atrasts ne ķermenis, ne vissīkā­kās cīniņa pēdas.

- Policija nodomātu, ka esmu vienīgi prātu izkūkojusi bijusi draugaļa.

- Iespejams, ka ta.

Nebija patīkami to dzirdēt (labi, jau labi tas bija vienīgi pie­ņēmums, un tomēr dzirdēt ko tādu patiešam likās aizvainojoši). Pasniedzos pec talmņa klausules un piezvanīju uz Toda tiešo nu­muru darba. Atbildēja viņa sekretāre.

- Sveika, Džeina! Te Meļa. Vai varu runāt ar Todu?

- Oho, balss no senas pagātnes. Ka tad tev ir klājies? Pieve­ru acis, cīnoties ar augošu satraukumu. Džeinai ir mazliet vairak par sešdesmit gadiem un viņa mentāli jutās adoptējusi Todu. Man pat ir aizdomas, ka tieši viņa bija vairak izsista no sliedem, kad paziņoju par attiecību saraušanu ar Todu, neka Tods pats.

- Man viss kartība, atteicu. Bet es mazliet steidzos. Vai viņš patlaban var pienākt pie telefona?

- Vai, saldumiņ, baidos, ka šodien viņa biroja nebūs.

- Ak ta… Biju apjukusi no piepešas domas, ka patiešam va­rētu izdzirdēt Toda balsi tālruņa klausule. Džeina gan neizklau­sījās ne nospiesta, ne nobažījusies, un pat tas šobrīd zinama mē­ra līdzinājās labai vēstij. Vai nezini, kad viņš bus atpakaļ?

- Patiesību sakot, ne. Viņš pedeja laika bija visnotaļ aizņemts un izteicas diezgan nenoteikti. Un, godīgi sakot, šajā bridi Džei­na maķenīt pieklusināja balsi, esmu nedaudz norūpējusies. Ga­līgi neizskatas pec viņa, ta negaidot paņemt brīvu dienu.

- Kad viņš izklausījās nenoteikts? parjautaju, acumirkli ce­rību spārnotā. Tu runāji ar viņu? Kad tieši? Pati savam acīm

redzeju Todu guļam asinis uz viņa divana. Bet tobrīd biju ari līdz nāvei pārbijusies. Varbūt patiesība tur gulēja kads pavisam cits cilvēks, tikai līdzīgs Todam? Varbūt viss notikušais izvertisies par biedējošu joku un parpratumu?

- Šorīt, Džeina atteica, un bridi, kad es jau biju gatava krist ceļos un pateikties dievam, viņa piebilda, zini, es ta īsti nemaz nerunāju ar viņu pašu. Viņš tikai atsūtīja man e-pasta vēstuli.

- E-pasta? Vilšanas caururbta, pievēru plakstus. Tagad zi­nāju, par ko ir runa. Strikers piecēlās un pieskaras manai rokai. Sarunas laika viņš dzirdēja tikai manis teikto, tomēr man bija gan­drīz pilnīgi skaidrs, ka viņš labi nojauta pārējo un pats varēja aiz­pildīt trūkstošos posmus.

- Visticamāk, ka viņš steidzās uz lidmašīnu. Laikam kads ne­atliekams gadījums ģimene. Duglass nepavisam nebiju apmieri­nāts, viņa piemetinaja, domadama firmas vecāko partneri.

- Ne, atbildēju, varu saderet, ka nebija vis.

Džeina papļapaja vel mazdrusciņ, bet es jau biju pārstājusi klausīties. Kad viņa uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu, es nepār­protami atvadījos un noliku klausuli.

- Viņš esot devies uz majam, ka apstulbusi atkārtoju. It ka neatliekamas darīšanas ģimenē.

- Meļa, man ļoti žel.

Jutu, ka noreibstu, un aizstreipuļoju līdz izlietnei. Atgriezu auksta ūdens krānu, ļāvu straumei apskalot rokas. Nezinu, kad biju piesavinājusies šo paradumu, bet tas mani nekad nepievīla. Ari šoreiz. Drīz vien apjautu domas zināmu skaidrību.

Kamēr stāvēju tur pie izlietnes, mani pārņēma vel kada doma. Strauji pagriezos un, atspiedusies pret letes malu, paraudzījos uz Stnkeru. Vai tu pedeja laika esi parbaudijis savus e-pasta ziņojumus?

- Pēdējo reizi tos parbaudot, saņemu ziņu par man pārskaitī­to naudas summu, atminies?

- Ne, es domāju pavisam nesen. Slepkava taču var sūtīt ziņu par spēles gaitu. Vismaz ta notika, kad es vel tikla spēlēju to pašu spēli. Patiesība visa komunikācija notika, spēletājiem savstar­pēji apmainoties ar ziņām. Ja spēlētājs saņēma ziņu no sava slep­kavas, dažiem tas bija pat papildu stress. Un ja tu, būdams slep­

kava, spoles gaita nogaidot saņomi ziņu no sava morķa, ari tas bija tikpat nervus kutinoši.

- Nolāpīts, viņš nolamājas, mums to vajadzēja parbaudīt jau pirms vairakām stundām!

-Piedod.

Viņš ka iebilstot pacēla roku: Nav tava vaina. Ka jau minēju iepriekš, man pilnīgi vienalga, ka spole tika spēlēta agrak, un es par to pat neiedomājos.

- Bet tev nevajadzētu. Tas gan nav nekāds likums, un tu to pat neuzietu, ja vērstos sadaļa pie atbildēm uz biežāk uzdotajiem jau­tājumiem. Tas ir kas tads, ko ikviens spolētājs apgūst kā spoles pamatprincipu jau paša sakuma.

Apsodos viņam blakus, tomor nepieskaros. I'ad viņš saņē­ma manu plaukstu, raudzīdamies mani ar nopietnu sejas iz­teiksmi. Varbūt es nezinu visus knifus un noteikumus SIU spēlē, bet es toties labi zinu, kadi spēles noteikumi valda realajā pasaule. Vel svarigak, es zinu, ka ir cīnīties. Un ari ka nogalinat, ja līdz tam nonāktu. Meļa, nešaubies par mani. Apso­lu, ka nepametīšu tevi.

- Es tev ticu, atbildēju. Un ta bija patiesība. Lai ari nepazinu šo vīrieti, es nešaubījos par viņa vārdiem un solījumu.

Pateicis savu sakamo, viņš koncentrējas, pievērsies datoram. Pievilku tuvāk vienu krēslu un apsodos ta, lai ari varētu redzot datora ekrānu. Kamor Strīkers rakstīja, viņa elkonis berzējas gar manu ķermeni. Viņš bija tik stiprs un silts, īsts vīrišķības iemiesojums. Parasti no tādiem tipiem līdz šim biju izvairīju­sies un neielaidos nokadas romantiskas attiecības, vairak biju pievērsusies tādiem puišiem, ar kuriem man butu par ko paru­nāties. Muskuļu kalni mani garlaikoja līdz nāvei. Tagad prā­toju, ka mani nemaz neinteresēja smadzenes. Man bija nepie­ciešami muskuļi. Daudz muskuļu. Ko tur vel piebilst? Es atri pielāgojos.

Viņš iedrukaja okrana savu lietotajvardu, tad atvēra izklajlapu un piesledzas ziņojumu centrālei. Divas jaunas ziņas. Strīkers paraudzijas mani un uzklikšķināja pirmajai no tam. To sūtīja kads ar segvārdu Lūsis. Nebija ilgi jamin, lai saprastu, ka Lūsis

bija nolīgtais slepkava. Un, ka viņš bija aizsācis spēli, nogalinot Todu.

Un ka viņš mani novēro.

- Nereģistrēta noklausīšanās ierīce, nodrebinājos, to izlasot. Atminējos, ka milejamies ar Todu, un man kļuva vai nelabi no do­mas, ka svešinieks noklausījies musu tuvības brīžos. Izdzimte­nis!

Ja paustu, ka man nepatika būt par upuri, nozīmētu nepateikt gandrīz neko. Visu savu dzīvi biju nemitīgi spējusi kontrolēt it vi­su sakot ar vidusskolas izlaidumu, noorganizējot pirmo nozī­mīgo zinātnisko pasakumu sava skolā, izkarojot pašai savu sti­pendiju koledža, neraugoties uz piekasigu un neprognozējamu koledžas padomnieku; pati iekārtoju savu dzīvesveidu talu prom no vecākiem Ņujorkā, un, kopš vecāki pilnībā liedza man jebkā­du kabatas naudu, vienmer pati sevi biju veiksmīgi uzturējusi. Vie­nīgi attiecības ar vīriešiem gan īsti nevedas. Te nu mana pašpār­liecībā sabruka. Bet pat visneveiksmigakajas attiecības nekad nebiju upuris. Toties tagad kaut kads kretīns sadomajis pret mani izturēties ka vien iegribas, un man te jasēž, sirdij vai drebot bai­les?

Patiesība la kuņas dela deļ man nekur vairs nebija droši at­rasties.

- Ienīstu šo situāciju, dusmas teicu.

- Zinu, ka tas ir, Stnkers atteica. Un, iespejams, kļūs tikai ļaunak. Ja viņš visu laiku ir novērojis gan tevi, gan Todu, kas zina, ko viņš pasaks turpmāk.

Sasodīts, ta ir. Strikeram taisnība. Tikpat labi slepkava varēja mus abus tagad noklausīties. Šada doma lika drebuļiem pārskriet par manu ķermeni.

- Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš zina mes atrodamies kopa, Strikers lēsa. Ziņa nonaca pie manis, nevis tevis.

- Kas teikts otrajā sūtījuma?

Stnkers uzklikšķināja uz otrās ziņas ikonas, ziņa atvērās jau­na ekrānā, un taja bija iz lasa ma tikai viena hipersaite. Stnkers uz­klikšķināja šai saitei un ta atvēra izklajlapu. Kad ieraudzīju attē­lu, šausmas noelsos.

Mel nekādu kruķu Iesaisties spēle 24 stundu laika kopš mūsu jaukās tikšanas vai mirsti

- Nekad dzīvē neesmu nevienam vēlējusi navi, čukstus no­teicu. Bet šo inercii es gribētu nogalināt. Gribu uzmeklēt viņu un gribu redzēt viņu piebeigtu.

- Es arī, ma/a, Strikers ar pārliecību atbildēja.

Paņemu papīra lapu un pārzīmēju attēla redzamo kodu šifrē­šanas ailītēs. Varbūt, ka visa ši neticamā spele mani smagi muļ­ķoja, toties es nepavisam nebiju dumja. Man bija divdesmit četras stundas, lai atšifrētu, kas par meslu bedri ir tas pieminētais I’res-

tiža parks. (Skaidri gan nezināju, kas var atgadīties nakamo div­desmit četru stundu laika, ja es nekustētu ne no vietas, bet rūgtas pieredzes macita, negrasījos pat riskēt to noskaidrot, izbaudot se­kas uz savas adas.)

Saku ar augšējo pirmo simbolu, kas bija redzams ekrānā, un rūpīgi ar roku atzīmēju burtu "N". Nekādu lielo apskaidrību gan no ta neguvu, bet tas vismaz bija sakums.

Man blakus Stnkers tikmēr mulsi veras ekrana, bungodams ar pirkstiem pa savu zodu.

- Kas ir?

Viņš jautājoši paveras man pretim.

Atkārtoju viņa bungošanu, šoreiz žestikulēdama, izmantojot savu zodu. Tu par kaut ko domāji. Par ko tieši?

- Majas lapa. Mani interesē, vai mes varam uziet tas pēdas. Noskaidrot, kurp tas ved, sameklet to mērgli un izbeigt šo lielu reizi par visam reizēm.

- Vai ari musu meklējumi viņu ta sakaitinas, ka viņš novāks mani nekavējoties.

- Tas nenotiks, Stnkers pašpārliecināti atteica. Tevi kvalifi­cēti piesedz, atminies?

- Ak, tas gan man uzreiz liek sajusties krietni labak.

- Ja gribam uzvarēt, tad mums tieši šaja posma jagust pār­svars. Viņš pamaja datora virziena. Jaiz.pela, ka un no kurie­nes viņš iesuta savus ziņojumus. Ķedite var novest pie musu uz­brucēja.

- Ja gribam uzvarēt, atsaucos, mums jaiesaistas spele. Es to varu darīt. Un varu uzvarēt. Nekad iepriekš nebiju šaja spēlē zaudējusi un ari tagad negrasījos to darīt. Ne jau pie tik augstam likmēm. Un ka vel citādi Stnkers varēja cerēt izrēķināties ar šo pui­si? Lūsis bija ka spoks. Ne, iesaistīšanās spēlē bija mana vienīgā cerība. Biju par to pilnīgi pārliecinātā.

- Neiesaku, lai tu nespele. Iesaku tikai izmantot jebkuru priekš­rocību, kura vari gut. Tu nedrīksti zaudēt, vismaz šaja spēlē ne.

- Pie velna, ne, protams, apņēmīgi teicu. Atkapšanas man neko nedos. Un tad, sajutusi, ka dnz. vien mana viela saks ķerkal kads no histērijas zemes, teicu ar pārliecību: Un es zinu. Patiešam. Es tikai… Ļāvu vārdiem izskanēt gaisa.

-Ko?

Noraidoši pakratīju galvu, abam rokām sevi cieši apķērusi.

- Mel, viņa balss šoreiz bija klusa un maiga. Kas ir?

Pievēru acis. Esmu pārbijusies, skaidrs? Un man tas draus­mīgi nepatīk, lēstajos koledžā, kad man bija tikai sešpadsmit ga­du. Esmu uzvarējusi matemātikas sacensības, kur man bija jastav uz skatuves un neprātīgā atruma galva jaatrisina vissarežģītākie vienādojumi. Spriedze bija neticami intensīva, bet es tiku gala ar visiem tiem mēsliem. Man nevienu bridi nebija bail. Bet tagad es baidos. Un es zinu, ka spelet SIU. Bet ko tad, ja man nav nekādās skaidrības, ka jāspēlē šis murgs?

-Tad pameģinasim darīt tam galu. Izsekosim un notversim to izdzimteni. Pirmie piekļūsim viņam.

- Un ko tad, ja spele ar to nebeigsies? Ja ta tikai vērsīsies pla­šuma un taps komplicētāka?

- To mēs iepriekš nevaram uzzināt. Tikai tad, kad būs jau par veļu.

- Viņš tieši patlaban var mus noklausīties, piebildu.

-Zinu. Stnkera acis atspoguļojās dusmas un pretestības gars.

- Mums drīzāk jātiek projām no šejienes.

Piekrītot pamaju. Man pagalam nepatika doma par dzīvokļa pamešanu. Mans mājoklis nebija liels, tomēr visos Manhetenas plašumos ta bija vienīga vieta, kura varēju justies drošība. Un to­mēr, visu apsverot, mums bija jadodas prom. Nevarejam riskēt ar to, ka slepkava noklausās katru mūsu teikto vardu. Kurp?

- Neesmu pārliecināts, uz. kurieni. Tieši patlaban gribēju tikt skaidrībā ar nākamo, kas japaveic. Par parejo raizēšos tad, kad zināšu, ka esi drošība.

Satraukuma aplaizīju lupas, apsvērdama, kas vel man dara raizes. Bet es tik un ta nebūšu drošībā. Kamēr vien piedalīsi­mies spēlē, es būšu apdraudēta. Ja tu piemineji augsti kvalificētu apsardzi un par tadu uzskati ari musu pretinieku, tad, līdzko bū­šu atminējusi pirmo kodēto mīklu, kļūšu par staigajošu mērķi.

Tiklīdz Mērķis bija atrisinajis spēles galveno uzdevumu, Mēr­ķim vairs nebija atteikšanās iespeju. Slepkava no ta brīža varēja pacensties Mērķi iznicināt, kad vien atzītu to par nepieciešamu. Skaidrs, ka kiberpasaule šadas darbības jau pašas par sevi

nozīmēja kada papildu drošības līmeņa iegušanu. Varēja, piemē­ram, pārdot visas drebes, kas tev mugurā, iegūstot par to naudu, ar kuras palīdzību nekavējoties iegādāties, piemeram, ložu un trie­cienizturīgo aizsardzības vesti. Mēģināju izprātot, kā tāds risinā­jums butu piemērojams reālajai pasaulei. Bet, ta ka man nebija ne mazakas nojausmas par to, kur tadu pretložu vesti nopirkt, un tā ka ari Stnkers manai aizsardzībai neko tamlīdzīgu nebija piedā­vājis, nolēmu, ka nav vērts teret savu laiku, apdomajot talak šo iespēju.

- Pirmais atminējums, viņš ievaicajas, vai tas ir saistīts ar Prestiža parku?

Papurināju galvu. Nedomāju gan. Mēģināšu atcerēties, ka ši spēle bija jāspēlē. Es varu ilgu laiku nespelet, tomēr speles ap­jautas un iemaņas pakāpeniski sāka man ataust atmiņa. Mērķis allaž saņēma kodētu vesti, kas noradīja, uz kurieni Mērķim jadodas un kas jadara.

- Iespējams, ar tadu norādi saistas Prestiža parka ziņa.

- Pareizi, piekritu. Pirmā ziņa kiberpasaule allaž noved Mērķi īpaša vietā, kur to gaida nākamā norāde, kas jaatmin. Šaja stadijā spēlē notiek it ka dalībnieka prasmju kvalifikacijas parbaude. Tiklīdz Mērķis atrisina kvalifikācijas līmeņa kodēto mik­lu, Slepkavam ir visas tiesības Mērķi nogalinat jeb izslēgt no spe­les.

- Tatad, kada ir mūsu nākamā risināmā mikla? Ta, kas glabajās man iesūtītajos e-pasta ziņojumos ar noradi par 24 stundu laikposmu? Vai to tu dēvētu par kvalifikācijas uzdevumu?

- Nedomāju gan. Pirmā ziņa ir ka ievads, kas allaž noved pie uzdevuma. Tomēr ši ziņa uzrādās no nekurienes.

- Vai spej iedomāties, no kurienes tieši?

- Jā, ir viena otra domiņa, atbildēju. Bet man ta ne pārāk pa­tīk. Ta piebilde par divdesmit četru stundu intervālu liek man domāt, ka tas ir kāds brīdinājums.

- Uzmanīgi klausos tevi.

- S1U spēles triks slēpjas tajā, ka cilvēki iesaistās, izspēlē vie­nu spēli un tad tiek pie nakamas. Apmēram tada paveida piesais­tes mehānisms.

- Nu un tad?

- Grimaldi bija pietiekami labi nodrošinājies pret spēlētājiem, kas iedomājās, ka varēs iesaistīties, saņemt uzdevumu un tad pa­vadīt nedēļu aiz nedēļas, pūloties izprātot, kas slēpjas aiz uzde­vuma. Saja spole no svara ir ātrums.

- Ka viņš to panaca?

- Ikvienai spoles versijai bija iekodets nāves slēdzis, kas nostradaja tieši pec divdesmit četrām stundām.

Pareizi, saku pamazam atcerēties. Ja Mērķis neatrisina pir­mo kodēto miklu divdesmit četru stundu laika, Mērķis tiek aptu­rēts, izslēgts no spoles, un parejie spēlētāji var uzsaki jaunu spo­les ciklu. Viņa skatiens sastapas ar manējo. I’ik tālu varam but droši, ka pec šās teorijas tu esi drošība, iekams nebūsi atšifrē­jusi parbaudes risinājumu un nenoslēgsi kvalificēšanas apli.

Pamāju uz ekrāna pusi, kur dalora joprojām mirgoja neatšifrē­ta ziņa. Manuprat, šis sūtījums domāts ka brīdinājums, ka div­desmit četru stundu nāves slēdzis darbosies ari reālaja dzīvē.

- Klau, iztulko atlikušo ziņas tekstu, un paraudzīsimies, kas no lā iznāks.

- Ja, es to paveikšu. To pateikusi, apsēdos pie datora un sa­tveru rakstamo. Nesaskan vienīgi tas, ka ir jau pagajusi vairak neka diennakts, kopš nepazīstamais man parka iedeva mīklaino aploksni. Ka tu doma, vai laika atskaite ir sākusies, kopš es uz­skrēju viņam virsu netālu no Toda majam?

- Iespējams, ka ja, Strikers piekrita. Bet mums nav laika riskēt un kļūdīties. Steidzīgi jatiek projām no šejienes. Tev jadodas atrisināt miklu kada cita vieta, kur nav iespejama nekada no­klausīšanas. Turklāt japarliecinās, ka vajātājs mus neizseko.

- Tiklīdz tikšu gala ar šo šifru, varēsim doties projām, attei­cu, noradījusi uz datora ekrānu.

- Bet mums nav laika kaveties!

- Ne, mums nevajadzētu doties prom, īsti nozinot, par ko ir runa un ar ko mums darīšana. Dod man piecas minūtes. Vairāk man nemaz nevajadzēs.

Biju gatava tam, ka viņš saks apstrīdēt manis teikto, bet dīvai­nā kārta viņš to nodarīja. Ta vietā viņš iegaja guļamistaba, jopro­jām turēdams mobilo tālruni pie auss. Dzirdēju Stnkora zemo

balss tembru, kad viņš klusināti runāja, kamēr pati noņemos ar šifru. Šas zemas balss vibrācijās kaut nedaudz radīja mānīgu dro­šības sajutu, kas man, ai, ka nodereja, kad biju atšifrējusi kodēto vesti. Pretinde. Ritina* Nāvējoši.

Satraukuma noriju siekalas, ieraudzīdama, kadi vardi virknē­jas atšifrējuma. Izmantotais kods nebija parak grūts, un tādam tam ari vajadzēja but. l'as, kurš man sūtīja šo ziņu, gribēja justies drošs, ka es ar to tikšu gala un atrisinašu. Ziņa nozīmēja, ka man tiek dots vel mazliet laika. Biju dzīva, bet cik ilgi vel?

- Stnker! uzsaucu. Vardi gandrīz, netika man par lupām. Atklepojos un mēģināju saukt velreiz. Stnker! ieķērcos no visa spēka.

Viņš iebrāzās istaba ka vējš, roka turot šaušanai gatavu ieroci. Lai ari biju viņu nobaidījusi, pat nedomāju atvainoties. Bija tīri patīkami parmaiņas pec paterorizēt ari kadu citu.

- Paskaties, pastumu viņam tuvāk papīra lapu.

Noraudzījos, ka Strīkera skatiens parslideja uzrakstītajam, un

cik strauji mainijas vīrieša sejas izteiksme, kad viņš bija izlasījis manu atšifrējumu.

Viņš pacēla skatienu no lapas un ieskatījās man acis. Sudi ir, viņš atklati atzina.

Piekrītot pamaju. Šis vīrietis gan mācēja izvēlēties vārdus!