Živenšī kods

68

Mes jau bijām tikuši gandriz līdz Hailendai, kad ceļa samaimjamies ar Lusi. Dzeltens taksometrs aizšavas pretejā virzienā, no kura tikko bijām ieradušies. Pamanīju mūsu mednieka sejas profilu vīdam taksometra aizmugurēja loga un momentā ieslē­pos dziļāk sava sēdekli, klusībā meģinadama izteikt pat kadu lugsnu.

Tas nenostradaja. Taksometrs leni apstajas, izgriezās atpakaļ musu virziena un saka mums sekot.

- Pasteidzies! iekliedzos, tomēr Strikers jau bija pamanījis, kas mums draud.

Pagriezos sava sēdekli, lai atskatītos. Cereju, ka l .uša takso­metra vaditajs nebūs piedabūjams pārkāpt noteikumus, ka ari strauji palielināt atļauto ātrumu.

Saules atspīdums uzzibsnīja, ļaujot mums pamanīt, ka seko­tājā taksometra vīd atkailināts ieroča stobrs. F,s sapratu, ka varu atvadīties no savām cerībām. I.usis bija piespiedis šaujamo pie taksometra vaditaja galvas. Ta bija nepārspējama motivācijā…

Strikers nogriezās no 1 lailendas, un talak mes nokļuvām ne­pazīstama apkartnē.

- Vai tu zini, kur mes esam?

- Nav ne jausmas, viņš atteica. Strikers traucās cauri sveša­jai apkaimei, strauji šķērsodams apdzīvotus rajonus, nogriezda­mies šķērsām pari stāvvietām, vadīdams musu mazo Aspire, cik vien veikli prazdams. Uztraukuma aizturēju elpu, kadu bridi ceredama, ka vajataju taksometrs tomēr nespēs mums izsekot. Diem­

žēl nebija noliedzams, ka manam velmem nav bijis lemts piepil­dīties.

Strikers veica vel dažus straujus pagriezienus, izspiezdams no A*pire motora maksimalos apgriezienus, visu jaudu, ko šī auto­mašīna vispār spēja attīstīt. Tomēr taksometrs turējās mums cieši uz pedam. Strikers strauji šavas, šķērsodams kadas majas zālie­nu un un talak izmezdamies uz majas piebraucama ceļa. Tas ja­va ieekonomēt nelielu ceļa gabalu. Pamanīju, ka taksometrs grasas mums sekot pa to pašu maršrutu, tomēr iestrēga piemajas apstādījumos. Kada laime, ka mes braucam ar mazgabarīta auto­mobili.

Bridi, kad mes jau pec zāliena šķērsošanas izgriezām uz tuvi­na ceļa posma, pamanīju, ka taksometrs izbrauc mums pretī no otras puses. Strīkers strauji veica vel divus pagriezienus, atkal iz­vairīdamies no taksometra, kas šoreiz palika labu gabaliņu iepa­kaļ.

Mes izrāvāmies krietnu gabalu priekša un noslēpāmies auto­mašīnu biežņa, kas bija izveidojusies lielveikala stāvvietā. Nogaidijam tur aizsegā. Nekas nenotika.

Vai tiešam beidzot brīvi? Beidzot droša ceļa mājup? Vismaz tuvakaja laika šķila, ka ja, patiešam.

Paliecos uz priekšu un noskupstiju automašīnas vadības pa­neli.

- 1 ,aba mašīna, uzslavēju to. Otru skupstu es uzspiedu Strikera lupām. Un pats labakais vaditajs, kadu vien zinu!

- Man patiešam bija prieks damai palīdzēt! Viņš ar ceļu žes­tu versas pie manis un tad jau normālākā balsi piemetināja:

- Iesledz datoru un paraugies, vai vari uzzināt kaut ko tuvāk par to Tomasu Rierdonu. Lai kas viņš butu, rnusu tālākie meklējumi ved pie viņa.