Živenšī kods

46

- Piedod, Strikers lūdzas. Devāmies projām no mana dzīvok­ļa atpakaļ uz metro. Patlaban gajam pa Medisona avēniju, tuvo­jamies Sešdesmit trešajai ielai.

- Bus jau labi, pūcīgi atteicu. Mums taču bija japārliecinas līdz galam.

Viņš bija izjaucis kurpes gabalu pec gabala, un zvēru ikreiz, noplēsdams jaunu detaļu, viņš plēsa gabalos ari inunu sirdi. Un kad bija ticis līdz zolei, likās, ka man izrauj sirdi. Un kad visbei­dzot atlauza papēdi no liestes, tikpat labi man pašai varēja no­lauzt kadu locekli un pamest guļam.

Manas nabaga, nabaga kurpes! Iznicinātās bez jēgas. Nekā­das miklas. Nekada atrisinajuma. Tikai kaudzīte saplosītas adas lēveru. Man naca raudiens, tikai iedomājoties vien par tam.

Pēcāk mums radas doma, ka varbūt atrisinājums meklejams kurpju veikala.

- Cik pulkstenis? vaicaju, kamēr steidzamies pa ielu talak.

- Tieši desmit, viņš paskaidroja.

Vismaz tas bija labās ziņas. Živenši firmas veikals ir atvērts no desmitiem līdz sešiem. Katra ziņa mums šoreiz nevajadzēs ne­kur ielauzties.

- Vai tev ir kada doma, ko tieši mes šeit pulesimies uziet? viņš jautaja.

- Nav ne mazakas nojausmas, attraucu. Joprojām ceru, ka mes to pazīsim uzreiz, tikko ieraudzīsim.

Mīlu Medisona avēniju. Tā ir ka otra l’iekta avēnija, toties to vel joprojām nav uzgājuši ņudzošie turistu pūļi. Kamēr steidzā­mies turp, pa ceļam metu skatienus kurpju un apģērbu veikalu skatlogos, kam pagajam garam. Tur tirgoja apbrīnojamas rokas­somiņas un citus gaužam iekārojamus aksesuārus. Kada veikala pat bija izliktas V-hugs, tostarp tik izslavēta Donata. Visu mužu es­mu alkusi pec V-bag, tomēr mana budžeta ietvaros tas nebija iespē­jams.

Živenši firmas veikals atrodas Medisona avēnijas un Sešdes­mit trešās ielas krustojuma, tieši blakus Džimija Šu veikalam. Abu šo veikalu dēļ uzskatu, ka tas ir labakais stūris visa Manhetena. Veikals ir plašs un stilīgs, tam ir izteiksmīgi ierāmeti logi, ko rota smilškrasas dekoratīvas markīzes, uz kuram ir veikala nosau­kums un firmas zīme. bridi apstajusies, noraudzījos visa šaja krāšņumā. Veikala bija izlikti manekeni, tiem blakus tika rekla­mētas somiņas vai kurpju pari. Viena manekene bija ieterpta Ži­venši vakarkleita, modelim ap kaklu aplikta tikai vienkāršā sud­raba ķēdīte ar medaljonu. Komplekta ar tik izsmalcinātu tērpu gan varēja gaidīt ari atbilstīgi greznu briljanta kaklarotu. Visiem mo­deļiem skatlogā bija pievienotas lielas birkas sarta nokrāsā, taču nedomājiet, ka uz tam bija rakstītas cenas. Ta vietā skatloga de­korators, visticamak, bija pavadījis stundas, piemeklējot katram modelim kadu viedu teicienu.

- Paraugies, Strikers nepacietīga balsi norādīja.

Sekoju viņa rādītājpirkstā virzienam, mans skals krita uz at­turīgo sudraba kaklarotu.

-Kas…

Un tad es to ieraudzīju. Ari pie kaklarotas bija piestiprinātā birka, šoreiz purpura krasa. Nekādu prātīgu aforismu. Tikai trīs burtu iniciāļi: SIU.

- Mums jadabu tā kaklarota, Stnkers ierosināja.

- Nejoko, es atteicu. Vai tad tā ir pardošana?

- Noskaidrosim.

To pateicis, viņš atvēra man durvis. Dziļi ievilku elpu un spe­ru soli iekšā veikala, atstajot dunoņu un zumešanu, kas naca no Medisona avēnijas, sev aiz muguras. Mani apņēma Živenši rami eleganta aura. Visa veikala nebija neviena pircēja, tikai divas par-

devējas, kas staveja pie kases aparata. Nekavējoties viena no pār­dēvējām, auguma mazaka, brunete, kura valkaja ideala piegrie­zuma apģērbu, devas mums klat. Viņas skatiens mus nomenja no galvas līdz papežiem. Lai ari biju paguvusi ša ta uzkrāsoties, kamēr braucam metro, nedomāju, ka izskatījos pietiekami labi, tomēr pārdēvējās skatiens neliecināja, ka viņa pamanījusi kadu netīkamu sīkumu. Ta vieta viņa sirsnīgi uzsmaidīja un apvaicā­jas, ka var mums palīdzēt. Dievs, ka es mīlu šo veikalu!

- Tur tai manekenei skatloga ir kaklarota, Strikers uzbilda.

- Mes gribētu to aplūkot tuvāk.

- Atvainojiet, bet priekšmeti skatloga diemžēl nav domāti pār­došanai. Taču, ja jus man sekotu, es parādītu, kas mums vēl ir piedāvājumā. Vai jus meklejat tieši kaklarotas?

- Vai mes tomēr varētu… Jau iesaku mnat, tomēr Strikers mani veikli partrauca.

- Patiesība mus interesē kurpes, viņš teica. Domātās viņai.

Uzmetu Strikeram pārsteigtu skatienu, bet viņš tikai pasmai­dīja.

- Ja, protams. Kads izmērs? viņa vaicaja, pievērsusies man.

- Hmm… astotais.

- Mēs meklejam tieši sarkanas platformenes. Purngali izliekti, luk, šada forma, Strikers paradīja ar rokām.

- A, jūs domājāt to nošķelto purngalu. Ja, zinu, par kadu mo­deli runājāt. Viņa aicinoši pamaja uz krēsla pusi. Ludzu, ap­sodieties, tūlīt atgriezīšos.

Viņa aizsteidzas uz veikala dibentelpu, bet es saņemu Strikera roku. Ko tu dari?

- Atdodu tev zaudētās kurpes, viņš teica. Un aizvacu viņu mums no ceļa. To teicis, viņš paversas pret skatlogu.

- Tagad ej, dabu kaklarotu no turienes, kamēr es novērsīšu otras pārdevējās uzmanību.

Viņš pirka man kurpes! Nespeju tam noticēt. Hs tiešam atgušu savas sapņu kurpes? Dzīve tomēr ir laba (ja neliekas zinis par tas sliktajam izpausmēm), traucos pie skatloga, lai sagatavotos sa­vai izdevībai. Tai vajadzēja nakt drīz. Strikers palūdza otrai pardevējai, lai ta parada viņam sporta jaku, un, kamēr viņi abi raudzijas uz citu pusi, es pakapos uz modeļu platformas. Kaklarota

bija piestiprinātā ar vienkāršu stiepliti, un nevajadzēja nekādu se­višķo māku, lai to atkabinātu.

Garamgajejs uz ietves uzmeta man neizprotošu skatienu, bet es nesamulsu un laipni pamaju. Tad nolēcu no platformas un aši iebāzu kaklarotu sava kabata kopa ar purpurkrasas SIU birku. Bri­di, kad pirmā pārdevēja atgriezās ar manam kurpēm, es jau ērti biju apsēdusies piedāvātājā vieta uz mīksti polsterētā krēsla.

- Jums patiešam iepatiksies šis kurpes, viņa teica.

- Es zinu, atbildēju.

Veicīgi noāvu savas Prada sporta kurpes un zeķītes, tad lēzeni ieslidināju kāju labaja kurpe, gandrīz iespiedzoties no sajūsmas, izbaudot, ka maiga ada pieglaužas manai pēdai. Kurpe derēja ide­āli. Uzvilku ari otru, tad mazliet pagajos pa veikalu.

- Ka jums liekas? sieviete vaicaja.

- Ideāli. Tieši laika, atteicu.

Strikers ka kārdinādams paraudzijas uz mani. Mes tas ņe­mam.

- Vai esat pārliecināti?

-Ja. Pilnība. To pateicis, viņš pamaja uz manu sporta apavu pusi. Tomēr katram gadījumam pagaidam vel uzvelc tos pašus vecos.

Man nebija viņam javaicā, ko viņš ar to domājis. Jo viss tāpat bija skaidrs gadījuma, ja mums atkal bus jaglabj sava dzīvība bēgot. Nožēlas pilna, novilku savas skaistās platformenes.

Protams, ka viņam bija taisnība. Ar Živenšī kurpēm kajas es nevaretu tālu paskriet. I.usis mani viegli noķertu. Vēl jaunak skrējienā es varētu nolauzt dārgo kurpju papēdi.