Živenšī kods

22

Jutos pietiekami labi, lai nespetu pat uzreiz noticēt, ka patiesī­ba esmu dabujusi nāvējoša toksina devu un pec divdesmit čet­rām stundām miršu, ja nesaņemšu pretindi. Ja ši būtu filma vai vismaz epizode, kura filmē "24 stundu skrējienu", pēdējā atlikušaja sekunde man butu jauziet pretinde, pēc tam es varētu pa­griezties un ar nāvējošu sitienu notriekt gar zemi slikto puisi tā, lai tas vairs neceltos.

Tas butu ļoti piemērots risinājums, taču šaja situācija es uz to neliktu lielas cerības.

Izmetu Todu no prata, un la vieta visu uzmanību fokusēju uz vī­rieti, kas patlaban bija kopa ar mani. Vīrieti, kas apsolīja mani dzīvu dabūt cauri visam, kas atgadīsies. F,s Stnkeram uzticējos un jau biju varējusi paļauties uz viņa speķu, spēju novērtēt an to, ka viņš spriež un ko spej piedāvāt. Pazinu šo cilvēku tikai dažas stundas, taču ma­na dzīve tagad bija ieslegta tada skrējiena, ka jutos pateicīga, ka Stnkers bija ar miem tureties kopa, skrienot plecu pie pleca.

Tomēr patlaban viņš neskrēja nekur. Ta vieta viņš nosēdās pie datora, atvēra Google pārlūkprogrammu un ierakstīja ekrana:

»> Ņujorka Prestiža /Mrks«< lika izmestas apmēram miljons norādes, kas visas vairuma runaja par prestižiem dzīvokļiem, restorāniem, birojiem, kas atradas uz Parka avēnijas. Tik talu atbilde bija vienkāršā.

Mums saka aptrukties jaunu ideju. Ja mes an Google nespejām uziet Prestiža parku, nespesim atrisinat atlikušo miklu. Un, ja mes to neatrisināsim, es bušu mirasi.

- Ļauj, es pamēģināšu, piedāvāju. Man vienalga, ka mes uz­gājām divus tukstošus lapu ar norādēm. Mums bija tās visas jāizpeta, visas, viena pec otras.

- Mirkli uzgaidi, viņš palūdza un ierakstīja mekletaja jaunu kombināciju:

»> "Ņujorka" "Prestiža parks" «<

Un, bingo luk, ari atbilde! Kada automašīnu novietne. Svei­ki visapkart, Strikers iesaucās. Un man pat drusku sagribejas pasmaidīt.

Nolēmām palikt mana dzīvokli, kamēr nebūsim izpratuši vi­su miklas atminējumu, jo parvākšanās uz vel kādu citu vietu va­rētu prasīt parak daudz, laika. Tomēr nolēmām ievērot piesardzī­bu un sarunāties tik klusu, cik vien iespējams, gadījuma, ja tepat kaut kur joprojām slepas acis un ausis, kas novēroja un noklau­sījās. Pārģērbos, novilku lodā kreklu un tā vietā uzģērbu savus Miss Sixty džinsus un Goretti topiņu.

Tikmēr Strikers paņēma savu mobilo tālruni un saka spiest sa­vienojuma taustiņus. Ieslēdz radio, viņš sacīja.

Piesteidzos savam mūzikas centram un iedarbinājusi, saku uz­griezt arvien skajak un skaļāk, līdz Strikers piekrītoši pamaja, ka nu būs labi. Pat nezinu, ka viņš spēja sadzirdēt, ko runa, un ma­ni tas, atklati sakot, īpaši neuztrauca. Galvenais, lai vīrietis pats tiek gala ar saviem darbiem. Un es pietiekami paļāvos uz to, ka viņš tiks gala tīri labi. Strikeram vispār acīmredzami padevas tas, ko viņš uzņemas darīt. Par iepriekšējo talruņa zvanu viņš man paskaidroja, ka tas bijis zvans draugam prasmīgam datora spe­ciālistam. Strikers bija norunājis, ka šis draugs papēlis, no kadas adreses iesūtīts paziņojums tikla. Patīkami apzinaties, ka man va­jadzīgā lauciņa bija kads prasmīgs meistars. Un prieku radīja ari apziņa, ka Strikers ticis gala ar Prestiža parka atminējumu. Kas bija vislabakais tajā, jūs vaicāsiet? Jā, tas, ka tāds puisis pilnība spēlēja mana pusē.

Nostājies man aizmugure, Strikers klusu un atri runaja pa sa­vu tālruni un, beidzis sarunu, uzslidinaja vāciņu. Pieliecies gal­dam, tā ka musu pleci saskaras, viņš ātri paņēma rakstāmo, ko biju izmantojusi jau agrak, un uzskribeleja paris vardu. Piestū­

mis tuvāk uzrakstīto, ta lai es varētu salasīt, viņš paradīja, ko no­skaidrojis: Prestižu autoparks Dauntuuna un Bronksu.

- Izskatas, ka dosimies turp, viņš paskaidroja.

Piekrītoši pamaju, vienlaikus pūloties atcerēties, vai spēle tiešsaistes režīma kādreiz izgaja ārpus Manhetenas robežām. Cik spē­ju atcerēties, tad ne. Mana gadījuma tas bija pluss, jo, ka visi iesak­ņojušies Manhetenas iedzīvotāji, neko daudz nezināju par dzīvi ārpilsētā un vispār ārpus slavenas salas.

Viņš izslēdza Dženas datoru, tad ievietoja to parnesajama soma, līdzi paņēmis barošanas bloku un pārējos nepieciešamos vadus. Grasījos jau teju protestēt, ka neka klēpjdators piederēja Dženiferai, tomēr atmetu šo domu. Dženifera saprastu, ka mums tas šobrīd vairak vajadzīgs. Visbeidzot viņš paķēra līdzi ari beidzamo sūtīto ziņas oriģinālu un manus atšifrējumus. Aiziet, dodamies!

Pieceļos, pārmetusi savas somiņas lenci par plecu. Vai mes vel šeit kādreiz atgriezīsimies?

- Ne, ja vien spēšu no ta izvairīties.

Velreiz pamaju, pašūpodamas no pirkstgaliem uz papēžiem savos ērtajos PruJu sporta apavos. Ko lai piebilst? Stāvot durvju aile, sapratu, ka grūti te visu ta atstat. Visvairak ienīdu domu, ka jaatstāj savas smalkas jaunas kurpes. Nemaz nerunājot par visam manam rokassomiņām, apģērbu, fotoalbumiem, gramatam un, protams, iemīļotajiem kompaktdiskiem.

- Nopirkšu tev apakšveļu nomaiņai, Stnkers centās mani mierināt. Laikam jau manas domas izskatījās teju caurspīdīgas un nolasamas mana seja. Tomēr tagad mums steidzīgi jadodas prom. Esam jau pazaudējuši gana daudz laika, un…

- I .abi, lai būtu. Tev taisnība. Ejam! Mēģināju iestāstīt sev, ka tas nav atvadas uz mūžu, tikai uz. to laiku, kamēr uzvarēsim šaja noladetaja spele.

Aizveru durvis un aizslēdzu tas. Manas emocijas varēja salidzinat vienīgi ar to neremdināmo sajutu, ko izcietu, kad Keitas Speidas veikalā uzgāju vislieliskāko izpardošanu mantas ar 75 procentu atlaidi, un diemžēl viskarotako nacas atdot citai pir­cējai. Bet es drīz atgriezīšos! cieši nosolījos durvīm. Un pie sevis cereju, ka teicu taisnību.