Živenšī kods

48

Divdesmit pari desmitiem mes jau soļojam pa ielu projām no veikala, roka nesot kurpju kasti, un talak steigšus kājojām pa Medisona avēniju uz Septiņdesmit sesto ielu, kuras stun atradas Karlaila viesnīca. Kad bijām aizgajuši vismaz viena kvartala atstatu­ma no aplaupīta veikala, es beidzot riskēju vilkt lauka no kabatas tur noslēpto kaklarotu, lai to uzmanīgi apskatītu. Ķēdīte bija diez­gan neizteiksmīga, vienkārši sudraba posmiņi, un vienīgais, kas piesaistīja u/manibu veikala birkai, bija tas lielie izmēri un pur­pura krasa. Un uz tas bija liktenīgie iniciāļi SIU. Par nožēlu, ari piekariņš bija diezgan neinteresants. Mazs ovāls sudraba pieka­riņš, kura viena puse attēlots eņģelis ar zobenu un lokveida iegravetu devīzi "I .udz par mani". Otra puse bija gandrīz pilnīgi gluda. Tomēr ari taja bija kaut kas iegravets sīka raksta.

- Kas tur teikts? Strikers vaicaja, kad paradīju viņam atra­dumu.

- Nevaru saprast, ar nožēlu paskaidroju. Uzraksts ir vei­dots parak sīkiem burtiņiem, un, kamēr mēs tik strauji soļojam, nevaru to ka nakas izlasīt.

- Tad apstasimies uz mirkli, viņš piedavaja.

Noraidoši pakratīju galvu. Ne, ir jau gandri/ pusvienpa­dsmit. Mums jāpasteidzas nokļūt viesnīca. Nevaru riskēt, ka I usis pirmais atrastu manus vecākus.

Tagad, kad kusis jau divas reizes bija cietis sakavi mēģināju­mā uzbrukt un iznicināt mani, vel jo vairak bažījos par savu vecā­ku drošību. Jau atkal un atkal pulējos viņus sazvanīt, tomēr viņi

neatbildcja. Mēģināju sev iestāstīt, ka varbūt viss vel izvertisies labi, ka viņi pagaidam vel joprojām tikai brauc šurp no Longailendas, tomēr nespēju pretoties baiļu drebuļiem, kas lika man no­trīsēt.

-Ja kaut kas atgadīsies ar maniem vecākiem… iemēģināju draudus. Mana mate bija spējīga ikvienu novest līdz baltkvelei, tomēr es viņus abus ar leti ļoti mīlēju. Un pilnīgi noteikti negribē­ju, lai viņiem cauri visai Manhetenai uz pedam min viens mania­kāls slepkava.

- Mums viņi jadabu projām no Ņujorkas, Stnkers piedavaja risinājumu.

- Ja, es ari ta domāju. Ceru, ka mums izdosies viņus pierunāt, tomēr, ja neiešausies prata kads ļoti ticams un pārliecinošs iemesls, man beigu beigās nāksies viņiem atklat patiesību.

Ļoti negribējās stāstīt vecākiem, kas atgadījies, tomēr labak likt visas kārtis galda, neka piedzīvot, ka viņiem nokrīt kaut matiņš no galvas.

Stnkers piekrizdams pamaja. Mes uz bridi aizkavējamies ielas stun, gaidot, kad satiksmes jura varēsim parkļut ielai otra puse, un viņš, izmantojot šo mirkli, pajautāja tieši:

- Un ka bus ar tevi pašu?

- Ar mani? Ka tu to doma?

- Mes varētu arī tev nopirkt lidmašīnas biļeti, lai tu tiktu pēc iespejas tālāk no visas šis sasodītas būšanas.

Dziļi ieelpoju. Līdz šim ne reizi nebiju sev ļāvusi izbaudīt to greznību, kas saucas bēgšana. Tagad, kad Strikera balss to pavēstīja tada nomierinošā veida, es jutu, ka gandri/ nespēju noturēties pretim kardinajumam. Atlika tikai aizlaisties uz kadu nomaļu Meksikas pludmali un tur notērēt Stnkera prēmiju. Vai vismaz to, kas no tās atlicis.

Stnkers atvēlētu man šo naudu, par to es nemaz nešaubījos. Man pat nevajadzēja pārliecināties un viņam vaicāt.

Tomēr patiesība bija tada, ka man negribejas nekur mukt. Negribeju nezināmu laiku vaļoties Meksikas pludmale. Nepiederēju pie ļaudīm, kam tik slaistišanas atvaļinajuma laika. Vispār nespē­ju atcerēties, kad beidzamo reizi ņemu atvaļinājumu. Vienmēr bija kaut kas neatliekams darams jastrada pie studiju petijumiem,

jaraksta kads referāts, jāsagatavo prezentācijā vai ari jau/ņemas tonnām visvisādu līdzdalību vesela virkne komiteju.

Viena diena pludmale tomēr varētu but kaut kas labs…

Toties divas dienas jau būtu stresainas un mokošas.

Bet trīs dienas bez mana datora, gramatam un draugiem būtu pilnīgs murgs.

Un pavadīt tur atlikušo dzīvi bez visam man tik ļoti nepiecie­šamajam ertibam būtu vairak nekā pilnīgi neizturami.

Varbūt tada stīvēšanas izklausijas maķenīt smieklīga, ņemot vera, ka jebkura bridi ap Piecdesmit devītās ielas un Piektās avē­nijas stūri varēja paradities slepkava un mani piebeigt, tomēr ru­na bija par manu dztvil Un es negribeju to ta vienkārši pamest. Es tik ilgi pārliecināju un pierunāju vecākus, kamēr viņi man savu­laik atļava pamest majas un sakt d/.ivot un skoloties Ņujorka, ka ikviena diena, ko nodzīvoju taja bez jelkādā finansiala atbalsta no maniem vecākiem, jau bija man ka neliela uzvara.

Turklāt es mīlu Ņujorku. Tā ir strauja, aizrautīga pilsēta, un taja var iegādāties vislabakas kurpes pasaule.

Un visam pari taja atradas manas majas.

l ai es pieļautu, ka kads psihopāts man to visu atņemtu? Nu ne!

Tā ir mana dzīve. Un mana ciņa.

- Melanij?

- Es nedošos nekur projām, apņēmīgi paziņoju.

Steigšus pieveicām atlikušo ceļu garam vel kādiem paris kvartaliem -, un nonācām pie viesnīcas gandrīz pusvienpadsmi­tos. Vienu krietnu pusstundu agrak, pirms mani vecāki ieradīsies uz tikšanos.

Manhetena ir daudz labu viesnīcu, tomēr Karlaila viesnīca ir viena no manam iecienītākajām. Taja ir pietiekami liela iespēja­mība, ka sastapšu kadu slavenību, kaut ari varbūtība nebija tik ticama ka, piemēram, Valdorfa viesnīca (taja saskriešanas ar Pa­risu I liltoni ir praktiski garantēta). Karlaila viesnīcu biju iecienī­jusi taja valdošās smaržas deļ. Stulbi, es apzinos, tomēr viesnīcas idealaja tīrība tieši smarža no neskaitāmiem ziedu kārtojumiem darīja šo vietu neatvairamu. Ziedu smaržai virmojot gaisa, šķita, ka tā maina visu viesnīcas gaisotni.

An parēja viesnīcas daļa ir pietiekami iespaidīga. Tas man jaatzīst, jo īpaši, kad tuvojāmies galvenajai ieejai, kuru rotaja artdeko stila porte-axhere. Zem greznas parkares divas zelta durvis savienojas vie­nas viras. Abpus ieejai rotājās skulpturāli izveidoti dekoratīvi koki.

Portje sagaidīja mus un atvēra masīvas greznas durvis. Iegā­jām solidaja vestibila, kura grīdu klaja melns marmors nospod­rināts tik spoži, ka taja varēja kaut spoguļoties. Steigšus šķērso­jam vestibilu, neatlaidīgi nopētīdami ikvienu seju, ko pamanijam. Nebija neviena pazīstama. Iekāpām lifta un uzbraucam 36. stava, atradam manu vecāku istabas durvis un pieklauvējam.

Neka.

- Ko nu? apvaicājos, noradīdama uz durvīm.

Atbildei Stnkers pavīpsnaja.

- Vai tu ierosini, lai es atkal rīkoju ielaušanos?

Nepacietīgi izvalbīju acis augšup.

- Vienkārši atver šis durvis.

Viņš paklausīgi izņēma no kabatas muķīzeru komplektu, to pašu, ko izmantoja Kempbela apartamentos, un izvēlējās tadu ka rezerves atslēgas paveidu, līdzīgu tam, ar kuru apteksnes un vies­nīcas personāls spēja atvērt ikviena viesa istabas durvis.

Biju gatava uz vietas sadomat kadu piemērotu atrunu, ja mus piepeši pārsteigtu kadi citi viesnīcas iemītnieki vai ari kads no apkalpotajiem. Tomēr man nebija jabažijas. 36. stava gaitenis pa­lika tukšs ka iepriekš.

Pēc paris satraukuma pilniem brīžiem drīz vien bijām iekša numuriņa. Istaba bija tīra, kartiga, taja varēja pamanīt tikai da­žas maniem vecākiem piederošas mantas. Ieskatījos ari vannas istaba. Tajā iztrūka manas matēs apjomīga kosmētikas maka, un tas liecinaja, ka viņi nav šeit nakšņojuši.

Atvieglojumā dziļi ieelpoju. Beidzot biju gatava atzīties sev, ka, nākot šurp, baidījos no visļaunaka ka nelietis viņus bus pār­steidzis pirmais, un es atradīšu vecākus, nošautus gultas, ar lo­des caurumu piere.

- Mums labak pasteigties nokļūt atpakaļ pirmaja stava, Stnkers ieteicās. Atceļā nezaudē uzmanību!

Viņam bija pilnīga taisnība, un mes steigšus devāmies lejup uz pirmo stāvu. Nokļuvuši tur, atri parskatijam ainu viesnīcas

lejasstava. Karlaila restorānā joprojām tika servetas brokastis. Iegā­juši brokastu zālē, uzmanīgi aplūkojam musu skatieniem atklato telpu. Ari iespaidīgo tumša marmora gndu un stepētā samta sienu klajumu. Sienas rotaja liela izmēra mākslās darbi sakot ar lieliskam agraku gadsimtu graviram līdz eļļa gleznotam medību ainam. Visur, kurp vien versam skatienus, varēja samanīt aplieci­nājumus bagatibai un greznībai.

Tikai nekur nemanīja manus vecākus.

Palikam tukša ari Galerija, Karlaila kafejnīca un Bemelmena bara. Tie visi bija apbrīnojami arhitektūras, dizaina un mākslās stilu paraugi, tomēr biju ta norupejusies par saviem vecākiem, ka īsti nemaz nepamanīju visas bagatibas, kas paveras manam ska­tienam. Izskatījām un pārlūkojām katru kaktu, katru nostūri, līdz kamēr nonācām pie garderobes. Vēlreiz piezvanīju uz viņu mobi­lajiem tālruņiem, un jau atkal tur atbildēja tikai balss pasts. At­stāju vel vienu ziņu, lai pec iespējas drīzāk piezvana man, tomēr man pamazam zuda cerības izdzirdēt viņu balsis.

- Ko lai mes tagad daram? vaicaju Stnkeram.

Viņš pavadīja mani līdz granataugļa sarkanam divanam; tas staveja pie sienas, no kuras labi bija parskatama visa garderobe.

- Tagad mums janogaida. Viņš pasniedza man roku, teik­dams: l’agaidam paraudzīsimies velreiz uz to kaklarotu, ko tu paņēmi.