Živenšī kods

56

-Tad es pieņemu, ka ENIGMA nav dizainera preču zīme? Strikers parvaicaja. Viņš piegaja, lai nostatos pie loga mūsu jaunaja viesnīcā, kas gan atradas vien kādus paris kvartalus atstatu no iepriekšējās apmešanās vietas, tomēr ari ši bija tikpat grezna.

Izvalbīju acis tēlota nosodījuma.

- Ta taču ir Dolče un Gabana jaciņa, teicu, radīdama viņam pareizo birku. Šai otrajai, noradīju uz nezināmās izcelsmes jau­no birku, nevajad/eja saturēt neko vairak ka parastas shematis­kas norādes: "Tīrīt ķimiskaja tīrītava" vai "mazgat automatiskaja veļas mašīna saudzīga režīmā kopa ar līdzīgas krasas apģērbu”.

- I.abi, sapratu. Tad tagad mums jānoskaidn), ko nozīme vārds "Enigma". Vai tev ir kada nojausma par to?

- īsti nezinu, ka to sasaistīt, bet tada norāde itin labi saderas ar šo spēli. Un ari ar mani, jo šifrēšanas mašīna "Enigma" ir viena no mani interesejošiem izpetes priekšmetiem. Šo šifrēšanas mašī­nu savulaik izveidoja vācieši. Viņi to izmantoja II Pasaules kara. Sasodīti neuzlaužams un sarežģīts kods.

- Es zinu par to, kas bija "Enigmas" ierīce, viņš atteica.

- Piedod, ka runāju lieku. Pirms paris gadiem veidoju prezen­tāciju par šo ierīci un uzstājos ar priekšlasījumu vietoja koledžā, l aikam mani atkal sarosijušas skološanas tieksmes. Man toreiz patika uzstašanas, un ta prezentācija vairoja tos brīžus dzīvē, kad sapratu, ka esmu izvēlējusies pareizo karjeru. Bērni bija aizrau­tīgi sekojuši gan saistošajam stāstām, gan apbrīnojuši izdomas vērto mehānismu. Nebija jau ta, ka man butu iespeja atvest un

paradīt viņiem īstu "Enigmu". Tada ir tikai viena, un ta pali Nacionalaja vēsturēs muzeja. Parak talu, lai ar klasi uz turieni do­tos, pat ja par to butu radusies nopietna akadēmiska interese.

- Domāju, tie kodi un šifri visos uzdevumos nav izvēlēti ne­jauši, Strikers skaļi pateica to, ko mes abi klusībā jau bijām no­jautuši. Visiem kodiem ir kaut kada saistība ar lavu interesi par šifrēšanas zinībām.

Viņam bija taisnība, pie tam, dzirdot to izteiktu skaļi, likās, ka maziņas manas bailes. Jo kodi un šifri bija un palika mana aizrau­šanas. Es tos vienkārši dievinu. Vienmēr biju dievinājusi. Un, ja spēlē pret mani tika izvirzīti uzdevumi, kuros jaatšifre kodi, tas vien liecina, ka speles veidotājs grib dot ari man kadu iespeju iz­cīnīt uzvaru.

Biju pilnībā apņemusies uzvarēt. Neesmu radusi un man gau­žam nepatīk zaudel. Ari iespēja nomirt mani neapmierinaja ne mazakaja merā.

Pirmaja bridi mani bija pārņēmusi sajūsmas eiforija, kad uz­gāju jaciņai piešūto stremeli ar uzrakstu, tomēr vel bija paragri priecāties. Tātad mes zinām, ka runa ir par "Enigma" kodu, vai ari kodam ir kada saistība ar šifrēšanas mašmu "Enigma", vai varbūt ir kadas sakarības ar vardu Enigma. Tomēr, ja runa nav par kodu "Enigma", tad kas vel meklejams pedeja saņemtaja no­rāde?

- Tur bija minēti ari Svētais Mihaels un Svētais Euiss, Stnkers atgadinaja.

Pagaidam nodevāmies minejumiem, un man šķita, ka mums tīri labi padodas. Ja nu vienīgi nebiju pārliecinātā, vai esam uz pareiza ceļa.

Noliedzoši pakratīju galvu. "Enigmas" kodi pec būtības ir bezjēdzīgi. Nekad neesmu dzirdējusi par "Enigmas" kodu, kas pirms atšifrēšanas izklausītos pec normālā varda. Pec šiem vār­diem paraustīju plecus. Gribēju teikt, ka tas varētu izrādīties ga­līgi šķērsam, un tomēr pavisam tadu iespeju nevar noliegt.

- Jadoma, ka tiem svētajiem tomēr ir jabut kadai nozīmei mūsu atminējumu meklējumos.

Pamāju, ka piekritu. Biju pārliecinātā, ka tiem IR nozīme, es tikai nezināju, kada tieši.

- Izskatas, ka esam atgriezušies uz sākuma lauciņa, viņš no­teica. Ko mums iesākt, lai uzietu ko tadu, kas izmanto vardu "Enigma"?

Man nebija ko atbildēt. Hs labak paklusēju, jo šis bija dnzak retorisks jautajums. Atbilde slepas vai nu mums tieši degungala, vai ari mes to jau sen, sev par nelaimi, bijām palaiduši garam. Tā ka deguna priekša nenieka nemanīju, atsēdos taisnu muguru un nogaidīju, vai mani nepiemekles iedvesma.

Tiešām cerēju, ka vienu no mums tūlīt, tūlīt pārņems debešķī­ga apskaidrība. Man ļoti nepatīk gaidīt, un līdz šim brīdim, jaatzīst, nacas darīt un pārciest tik daudz netīkamu lietu…

Ta ka neradu neka labāka ar ko nodarboties, piesēdos pie vies­nīcas galda un uzliku uz. ta rakstāmpiederumus. Lapas augšējā stun uzrakstīju ENIGMA. Talak turpināju rakstīt tos pašus bur­tus, tikai jaukta secība. Patiesība anagrammas man nepadevas se­višķi labi, tas drīzāk bija mana studiju drauga Vorena jājamzir­dziņš, tomēr kadu nieku ari man izdevās uzrakstīt.

GAMINE. Labi, sanaca it ka jēdzīgs vārds, tikai man nebija ne nojausmas, ko tas varētu nozīmēt.

IMAGEN Vai ta nesauca kadu Rona Hovarda vadītu producentu firmu? Ne, ta laikam saucās "Imagine". Katra ziņa ari tas nebija man noderīgs skaidrojums.

GAIN MEgūsti, iegūsti, laime… mani. Katram no šiem vārdiem atsevišķi bija sava nozīme, tomēr kopa tie neveidoja kadu man noderīgu jēgu. Es tomēr mekleju skaidri apjaušamu nozīmi, kas nestu pilnīgi neapšaubamu, jēgpilnu ziņu. Ši nebija tik skaidra un nepārprotama nozīme.

GAMEINspel e sākusies vai spele ir klat, tu esi spele? Tas jau kaut ko varēja nozīmēt.

- Mes jau esam spele, Strīkers teica, palūkojies manis uzrak­stītājā. Pat nepamanīju, ka viņš visu laiku bija noraudzījies anagrammu veidošanas mēģinājumos, lūkojoties pari manam plecam.

- Zinu. Mes tik ļoti esam šaja spele, ka vel dziļāk nemaz, nav iespējams ielīst. Nu un, kas mums no ta? Ka šada apjēga mums var noderēt?

-Nevar. Tā mums nedod nenieka.

Paņemu rakstamo un tik ilgi švikajos ap ENIGMA vardu, ka­mēr to vairs skaidri nevarēja salasīt. Nolāpītā spēle!

Strikers neatbildēja uz manu dusmu izvirdumu. Gudrs vīrie­tis. Tomēr viņš ka sargajot uzlika plaukstu uz manējas. Pieveru acis un pamaju.

- Viņi bus mani noveduši līdz nervu sabrukumam, sūrojos.

- Ksmu ta nogurusi un nobijusies, ka vairs nespēju skaidri do­māt. Man taču iepriekš ļoti patika visādi šifri, skaitļi, kodi. Es agrak pat ar prieku nodarbojos ar tiem. Aiz pārgurumā jau vairs ne­spēju skaidri domāt, bet ar to viņiem nepietiek. Visu šo sasodīto notikumu deļ es laikam sākšu ienīst nodarbi, kas man agrak sagadaja tik daudz prieka! Un tas jau ir ļaunakais, kas varēja atga­dīties. Tomēr, ne! Es nemaz nepagušu sakt to ienīst. Jo, kad esi miris, ari ienaida tevi vairs nav.

Izklausijas, ka man pavisam sašļukusi duša, es jutos ka no­lemta, un pati ienīdu sevi par to. Tomēr nekādi nespēju saņem­ties. Apzinājos, ka vienīgais, košajā drūmaja apjauta klusībā alk­stu, ir, lai Strikers mani apskauj cieši jo cieši un apsola, ka viss tomēr beigsies labi. Ka viņš izdomas, ka tikt gala. Ka viņš noteikti spes par mani parūpēties.

Nodrebeju, apjautusi tadu atskartu. Jāatzīst, ši pēdēja doma mani izbrīnīja. Nekad dzīve nebiju velējusies, lai kads ņem un par mani vienkārši parūpējas. Allaž, esmu bijusi neatkarīga, vienmer spēju visu, un biju tada jau tad, kad par spīti vecāku iebildumiem un neskaitamajam grūtībām pārvācos uz dzīvi Manhetena. Bet tagad man vajadzēja kada cita palīdzību un pārliecību. Tāpēc, palīdzi man, es domas lūdzos, jo vēlējos to vairak par visu pasaule.

Ironiska karta tieši šoreiz uz šadu palīdzību varēju necerēt. Jo tieši es pietiekama mera pārvaldīju šifrēšanas un atkodēšanas zinības. Tikai es pati varēju panākt, ka mes uzvaram šaja spēlē. Strikers (jacer, ka ta) varēja palīdzēt man saglabat dzīvību pēc ie­spējas ilgāk, lai pagulu likt gala ar uzdevumu, tomēr spēles no­beiguma atrisinājums bija jarod un spele janoslēdz man vienai.

Iztēlojos, ka butu tad, ja es beidzot tiktu gala ar pēdējo uzde­vumu un viss šis murgs reiz beigtos. Vai tas nebutu parlaimīgs bridis? Vai vismaz man šķita, ka tadam tam vajadzētu but.

- Strikcr? es pavaicaju. Kad spēle beidzot bus gala, vai es lad bušu drošība?

-Tiešsaistes versija interneta spele ta notiktu, vai ne?

- Interneta ja, pilnīgi noteikti, atteicu. Vai tu doma, ka Lūsis ari reālaja dzīve ievēros tos pašus noteikumus?

- Līdz šim viņš ir spēlējis pec noteikumiem. Viņš taču varēja tev pārgriezt nkli un nogalēt tapat ka Todu.

- Jauki to apzinaties, sarkastiski piebildu, aiz šausmam no­rijusi siekalas. Tomēr tev taisnība. Ja reiz es vinnēju, viņš zau­dē. Tāda gadījuma viņš zaudētu ari visu atlīdzību naudas balva, uz ko būtu cerējis. Tālāk, iespejams, nebutu nekādās jēgas mani apdraudēt. Jo ar to viņš neko neatgutu, drīzāk riskētu ar nepatik­šanām sev pašam.

- Tomēr nekur nav teikts, ka viņš nevaretu pieteikties jaunai spelei, Strīkers piebilda. Mēģināt nomedīt kadu citu upuri un uzvarēt. Strīkers to pateica tik nāvīgi nopietna balsi, ka man at­lika vien piekrītot pamat ar galvu. Ari es pati biju apdomajusi iespeju, ka varbūt paralēli norit un pastav līdzīgas speles, un ko dant, ja mani pec šas vienas neliks mierā?

Kamēr apdomaju savas iespejas uzvarēt un zaudēt, mans ska­tiens krita uz zeme nomesto jaciņu. Pacēlu to un leniliņam ap­griezu uz otru pusi, turot to rokas, it ka ar gaišredzības palīdzību spētu piekļūt iztrūkstošajam atminējumam.

- Varbūt mes visu vel neesam pamanījuši. Un ja nu jaka ieslepta vel kada norāde?

Ari man nebija labakas domas, tapec izgriezām jaku uz otru pusi, izskatījām to vīlīti pec vīlītes, collu pec collas, iztaustīdami ar pirkstu galiem.

Neka.

- Varbūt izmantot ultravioletos starus?

- Ultravioletos?

-Ja, gadījumam, ja kaut kas ir uzrakstīts ta, lai dienas gaisma to neredzetu.

- Līdzīgi butu, ja kaut kas uzrakstīts ar citrona sulu? neti­cīgi ieminējos, ka vaicajot pacēlusi vienu uzaci.

- Man ļoti žēl, viņš teica, bet tas ir vienīgais ierosinājums, kas patlaban nak prata.

- Tomēr mes varam pameģinat ari to, es šaubīdamas piekri­tu. Vienīgais, kur mes tiksim pie tada apgaismojuma?

- Naktskluba. Kadam jabut tepat tuvuma. Viņš pamaja uz loga pusi, caur kuru bija redzama Taimskvera apkaime.

- I abi, es piekritu. Ir vērts pameģinat. To pateikusi, ceļos kājās, bet tad man ienāca prata vel labaka doma. Zini ko, birku bija iešuvis kads cits cilvēks, nevis slepkava, ieteicos.

- Tad varbūt mums vajadzētu to atardīt? viņš atteica. Patie­sība viņš teica "atšūt", bet visticamak bija domājis atardīšanu. Un ta bija vērtīga ideja. Padod man savu nazi, paprasīju.

Strikers to pasniedza man, neko nevaicādams, un es uzmanī­gi atardiju diegus, kas noturēja vieta jauno birku. Tā naca nost viegli, un es tikai tagad pamanīju, ka daļa no birkas iešūta uz iek­šu, tā ka pirmaja bridi neko lieku nemaz nevarēja pamanīt. Un tur, uz atlikuša auduma gabaliņa varēja izlasīt šadu ziņu. Burti bija rūpīgi uzvilkti smalka rokraksta. XKB1T THECF CHPTR YEDHU VQIPN G

- Kas, pie velna?

- Tas, luk, ir īsts "Enigma" kods, atteicu. Vismaz izskatas pec tāda.

- Vareni, Stnkers īsi pateica. Bet ko lai mes ar to tagad daram? Cik man zināms, "Fnigma" kodi uzskatami par neuzlau­žamiem.

Papurināju galvu. Ne, patiesība ta īsti nebūs.

- Ne? Viņš izbrīna iepleta acis, tad pamaja uz jakas pusi.

- Ko tad tu gaidi? Aiziet, ķeries klat!

- Ak, es ar nožēlu pamaju uz. koda pusi. Tik viegli to nevar atkodēt. Mums nepieciešama "Fnigmas" atšifrēšanas ierīce, sauk­ta par "Fnigmas" mašīnu.

- 1 abi, tad kur mums tadu atrast? Vacija vai?

- Es drīzāk domāju to eksemplani, kas atrodas Vašingtona.

Bridi apdomajies, viņš piekrītoši pamaja.

- Fabi, tad dodamies turp. Noteikti jabut kadam tiešajam reisam uz galvaspilsētu. Ir gana vels, bet ne tik vēls, lai visa gaisa satiksme apstātos.

Iesmējos. Jā, taja ziņa tev taisnība. Es tikai domāju, ka tikpat labi mums varētu palīdzēt ari talsaruna pa telefonu. Tas noteikti butu ātrāks risinājums.

- Kas gan spētu iedomāties, ka to varētu paveikt tik viegli? To teikdams, viņš pasniedza man savu mobilo tālruni. Aiziet, zvani!

Saku zvanīt un drīz vien noskaidroju, ka Nacionalais kriptoloģijas muzejs ir ciet, par ko man nemaz nebija jabrmas, zinot, cik "ļoti” mums veicas pedeja laika. Un bija jau ari vels. Izmisu­ma piepeši iedomājos piezvanīt tieši uz N1)A”. Vislicamak, mani tagad klasificēs ka aizdomīgu teroristi. Kamēr izrunājos ar kādiem astoņtūkstoš visdažadaka līmeņa un profila speciālistiem, kas sū­tīja mani no viena pie nakama, beidzot aizzvanijos līdz kadam, kas bija ar mieru iedziļināties manas problēmas un nesūtīja ma­ni talak vel pie kada cita. Ta vieta man tika gana laipni paskaid­rots, ka noteikti bus pašai jadodas uz muzeju, ja veļos kaut ko atšifrēt, izmantojot "linigma" mašīnu.

Tik talu nu biju. I.uk, ko nozīme izmantot musdienu komuni­kācijās… Ironiskākais šaja lietā bija tas, ka pati agrak mēdzu fan­tazēt, ka reiz varētu strādāt NDA. Jāpiebilst gan, ka gribēju iesais­tīties intelektuālā darba, nevis par muzeja kalpotaju.

Strikers vēroja mani ar zinīgu sejas izteiksmi. Nepalaid vēja iespeju tikai tapec, ka esi nobijusies. Ir parak maz iespeju atgriez­ties atpakaļ un velak izlabot pieļautas kļūdas. Viņš noradīja ar roku uz musu istabu. Ja nu mes tomēr visu sačakarēsim, tad, ja. Tad izdzīvošana tev tiešam kļus par problēmu. Bet pieteikties nepareizaja darba un saņemt atraidījumu? Maza, tie dumiķi nav ta vērts, lai tu par to pārdzīvotu.

- Paldies tev, pateicos, daļēji vēlēdamas, kaut butu pieticis prata turēt muti un nesenaja kruiza izbrauciena neizpļāpāties; bi­ju to izdarījusi, daļēji cerēdama gut Strikera atbalstu un iedroši­nājumu. Vislabakais butu, ja mes tagad koncentrētos uz to, ka man palikt tik dzīvai, lai vispār velak varētu dabūt jelkādu darbu.

-Tev taisnība. Un ko tagad?

- Varam velreiz. izmēģināt tavu meklešanas metodi, ierosi­nāju, pamājot uz klepjdatora pusi. Varbūt kaut kur Ņujorkā var sameklet kadu "Fnigma" mašīnas kopiju.

Tomēr mes neatradam tikla vietni, kura glabatos Vašingtonas "Hnigmas" mašīnas kopija. Ta vieta mes uzgājām kaut ko krietni labaku: "Enigmas" iekārtu, kas izvietota tikla vietne un kas piedavaja iespēju atšifrēt "F.nigma" kodus tieši interneta vide.

- Oho! atzinīgi iesaucos. Kads tiešam pielicis ne mazums puļu, lai šāda sistēma darbotos.

- Vai tu domā, ka ta darbojas pareizi?

Izlasīju informatīvo tekstu, kas raksturoja programmatūras iz­veidi. Te teikts, ka ja.

Saku ievadīt šifrēšanas programma burtus, kurus bijām uzgā­juši jaka. Raudzīdamas, kas sanacis, jutu, ka mana sirds sa­stingst. Nebija labi.

SJPKL XEKK0 LSUCS NOIZL PSVEI K

- Murgains savārstījums. Nonsenss, Strikers īsi novērtēja.

- Sanaca tikai bezjēdzīgs burtu savirknejums.

Vēlreiz iedarbināju programmu un noradīju uz nelieliem sim­bolu atteliem. Vai redzi tos apzīmējumus? Tie domāti ka kustī­gie rotori. Katru reizi, kad iedruka kadu burtu, tie griežas un no­suta atšķirīgu elektrisko impulsu. Ta ka tu vari sākotnēji iedrukat E un dabūt pretī atkodētu versiju ka G; bet jau nakamo reizi, iedrakajot E, tu dabūsi rezultātā, piemēram, Z.

- Skaidrs, Strīkers atbildēja.

- Skaidrs, es piebalsoju. Tatad, lai zinātu, ka atšifrēt musu ziņu, mums jadabu rotori taja pozīcija, kada tie bijuši tad, kad ši ziņa ir izveidota.

Viņš cieši paraudzijas man seja un ierosinaja:

- Pamēģini iedrukat trīs burtus: SIU.

Paklausīju. Ķēros pie klaviatūras un ļāvu nomainīties rotoriem. Iznāca tikai vēl lielāks murgs.

- Nolādēts! Stnkers ar duri uzsita pa galda virsmu.

- Ei, pagaidi, ieminejos. Noradīju uz attēliem, kas simulēja rotoru darbību. Tā ka mums ir tikai trīs burti, mēģināšu katru no tiem piesaistīt pirmajiem trim alfabēta burtiem. S bus A, 1 bus B un U bus C.

- Varbūt mums paveiksies, Stnkers teica, kad es velreiz iedar­bināju programmu.

Šoreiz ierakstīju visu kodēto ziņu, un paldies dievam at­bildei bija jēga. Vai, pareizāk sakot, atbilde vismaz bija loģiska,

nevis bezjēdzīga. Tomer, izlasot to, ne pie kada talaka risinājumā un skaidrības mes nenonācām.

YOUSE EKTHE HEAVE NNEXT TOHEL L

- Ir gan jauki, Strikers pavīpsnaja.

- burti grupējas pa pieciem. Taja rakstīts you seek the heaven next to hell, jeb jus meklejat debesis blakus ellei.

- Ka jau teicu jauki. Nu un ko, pie joda, tas varētu nozīmēt?

Strikers vel neko nenojauta, bet atskarta trapija man taja paša bri­di, kad biju izlasījusi atšifrēto vēstījumu. Ka gan es, tik daudz stundu pavadījusi, apmeklēdama veikalus teju visa Piektās avēnijas gamma, varēju palaist garam tik nepārprotamu noradi?-Svēta Patrika katedrale, es sacīju. Atšifrējums meklējams Svēta Patrika katedralē.

Strikers neticīgi blenza uz mani. No kurienes tu to visu izrāvi?

- Vai tad tu nekad neesi pamanījis? Katedrale atrodas tieši iepretim Piektās avēnijas 666. numura namam.

- Ja, saistība ar svēto atteliem un norādēm uz Svēto l.uisu, iespējams, ka minējums patiešam ved pie katoļu baznīcas.

- Dosimies turp, ierosināju.

- Mes nevaram, viņš atteica. Uz nakti viņi noslēdz durvis, baidās no vandaļiem.

- Ak, man tik dedzīgi gribējās steigties turp, lai drīzāk tiktu pie ilgi mekleta atšifrējuma. Tomēr, ja es vel spēju pieļaut, ka Stri­kers manīgi ielaužas slēgta naksnīga restorānā, tad doma, ka viņš uzlauž pasaulslavenu baznīcu, man vairs nebija pieņemama.

- Domāju, mums janogaida, vīlusies noteicu.

- Mes varam izmantot laiku, lai izgulētos, viņš pavēstīja, ar ugunīgu skatienu lūkodamies mani. No ta skatiena man kļuva silti un parskreja tadi ka tīksmes drebuliši. Tad viņš piedavaja:

- Bet varam ari…?

Ko gan man piebilst? Protams, ka es izvēlējos "varam ari".