Živenšī kods

11

Ja ši bulu normāla diena, es pamanītu, ka maja, kura es dzīvoju, ir mazliet atbaidoša patumšs apgaismojums, gaisā vedi netīka­ma smaka, kas rodas no vairakiem neiznestiem atkritumu maisiem; zaļpelekas sienas, kas zem putekļu un nosēdumu karlas patiesība sākotnēji bija baltas. Šodien mani nekas no ta nesatrauca. Šis bija manas majas. Paldies dievam, un par spīli tam, ka manas rokas drebeja un kuņģi zvalstijas nelāgs baiļu kamols, es ticēju, ka esmu paslepusies no tam briesmām, kas uzglūnēja ārpuse.

Bridi pastaveju sava priekšnama, veroties uz ārdurvīm, aiz, ku­ram draudēja melnas bailes. Biju aizšāvusi abas aizvirtņu bultas. Durvju lodziņu bija pārklājusi plāna nosēdumu kartiņa, norīvēju tajā mazu, tīru laukumiņu, pieplaku pie ta un nopētīju ielu, cik vien aile atklaja skatam. Neredzēju ne slepkavu, nedz ari kadu, ko atcerētos no brauciena metro.

Mans atvieglojums bija vai taustams, viss ķermenis sašļuka, it ka gaiss piepeši butu izlaists no pārdurtā balona. īsu mirkli mē­ģināju ļaut sev noticēt, ka ļaunakais ir garam un varbūt viss to­mēr beigsies labi. īstenībā jau līdz galam tomēr nenoticēju, ka šīs šausmas ta vienkārši rimsies, tomēr, sasodīts, cik ļoti es alku pec mierpilna atrisinajuma!

Atvieglojums tomēr bija īslaicīgs, jo fakti palika nepielūdzami man vajadzēja kaut ko pasakt. Diemžēl smadzenes bija parak nogu­rušas, lai apjēgtu, ko tieši darīt. Pirmā doma, kas iešāvās prata, bi­ja pieklauvet pie nama parrauga durvīm, bet ko lai es viņam saku? "Sveicināti, mister Hbematij! Kads apsēsts psihopāts nogalināja

manu bijušo mīlnieku, un tagad tas trakais apgalvo, ka pagaidam negrasas nogalināt ari mani, bet es viņam īsti neuzticos. Vai varat palīdzēt?" Nekādā gadījuma! Un ko gan butu pasacis nabaga mis­ters Ebernatijs ar savu tuklo Santa Klausa punci, terpies ierastaja savalkataja pelekaja teniskreklā? Mani aizslavedams, vicinātu sa­vu slotu un tualetes plunžeru ka smieklīgs Svētais Juris cīniņa ar puķi? Nez kāpēc man bija aizdomas, ka misteram Kbematijam diez ka nepadodas tēlot varoni. Pat ne uz to pusi. Bija radusies sveloša nepieciešamība pēc īsta varoņa tūdaļ un nekavējoties.

Kruķi…? Briesmonis piekodināja ar tiem nesazinaties, un met­ro stacija es šo aizliegumu ievēroju. Bet man nepieciešama palī­dzība! Un, vai tad sliktie puiši allaž neiegalvo ko tamlīdzīgu ie­biedēšanai? Ar to gribēju teikt, ka izdzimtenis, kas nogalinaja Todu, visticamak nevelejas tādejādi mani iedrošināt doties pie kai­miņiem pec palīdzības. Bet tieši to man vajadzētu darīt. Policijā man palīdzes, viņi mani aizsargas. Galu gala kam citam tad policija domata?

Pilnīgi pareizi. Ja, izlemts, kāpšu uz augšstavu, lai piezvanītu kruķiem, un…

Mani vecāki! Gandrīz jau biju atvieglota atslīgusi pret sienu, kad piepeši atcerejos, ka mani vecāki ir tikai dažas jūdzes atstatu ierasto 1500 jūdžu attaluma vieta. Nebija jēgas man vienai pašai doties uz policiju. Viņiem janak kopa ar mani un ari jatiek pasar­gātiem.

Noskaitījusi īsu lugšanu, atvazu mobilo tālruni, ta īsti pat ne­cerēdama izdzirdēt matēs atbildi klausule. Vislabak, ja tevs pabužinatu manus matus, atkartotu, ka mīl mani un ka viņš sados pamatīgu sutu tam mērglim, kas uzdrošināsies darīt pari viņa mī­ļotajai meitiņai.

Reizumis mana māmulīte varēja izrādīties neciešama ka zobu sāpes, tomēr, izdzirdējusi skaidru aicinājumu ķerties klat un aizstavet, viņa bija neapturama. Gūstekņus neņema. Mamma noteik­ti apgalvotu, ka viss būs kartība un ka viņa visu nokārtos. Viņa man to iestāstītu, un es… noticētu.

Paturēju nospiestu 5. taustiņu, manā tālruni tas bija iekodēts ka atrais zvans uz mammas mobilo tālruni. Zvans atskanēja vien­reiz, otrreiz, bet tad:

- Mobilu tālruņu adresāts, kam jus zvanāt, utradus ārpus uztverša­nas zonas…

Sasodīts! Partraucu zvanu un mēģināju sastadīt teva tālruņa numuru. Kaut kada stulba autoatbildētāja ziņa.

Sudi, sudi, sudi!

Labi. Skaisti. Bija ieplānots, ka ap brokastu laiku male man pie­zvanīs. Visticamak, viņa to neizdarīs ari ap pusdienas laiku.

Dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos. Man nesekoja, nepamanī­ju nevienu aizdomīgu personu, kam būtu nodoms mani nogalēt, un vel man bija plāns. Tiesa gan, nekāds dižais, un ari līdz ve­cākiem vel nebiju nonākusi. Tomēr tas bija labs sakums.

Velreiz parlaidu skatienu visai ielai, tad steidzos uz savu ses­tā stāva dzīvoklīti. Es ieslegšos un tad tālruni nospiedīšu savie­nojuma taustiņus 911. Izdzeršu paris vai pat trīs diētiskas kolas un sakšu gaidīt parādāmies kruķus. Cereju, kamēr tie bus klāt, pagušu tiktai atjegties, ka spēšu salikt kopa normāli saprotamus vārdus. Nu, vismaz, es iedomājos, ka ta varētu notikt.

Kad nokļuvu sava stava, nāsis iesitas cigarešu dūmu smaka. Maas kaimiņš pretējās durvis smeķe ka skurstenis, un viņa cigarešu dumu izgarojumi ir nokvēpinājuši Ieto paneļu apšuvumu netīkami dzeltenīgā toni. Gan Džena, gan es turam gaiteni kannu lizola, un nepaiet diena, kad mes to neizšļakstitu vestibila. Manuprāt, tada rī­cība neko daudz pret smirdoņu nepalīdz, toties es zinu, ka ta kaiti­na kaimiņu, un tas tad patiesība ari ir musu galvenais noļuks.

Tāpēc ka šeit ir Ņujorka un tapec ka šis ir gana nolaists nams, durvis uz manu dzīvokli sargā divi papildu aizbīdņi un kartiga slēdzene. Tuvodamas durvīm, aizdomīgi ieklausījos, vai nesadzir­došu kadu svešu soļu troksni, tomēr kāpnes valdīja kapa klu­sums.

Tiklīdz durvis bija vaļa, metos iekša un sabruku uz sava dzīvok­ļa gndas. Nekad vel mūža nebiju jutusies tik laimīga, pārrodoties majas. Un nieks par to, ka dzīvoklis bija mazs ka kabatiņa, patiesība tas bija paša labakaja lieluma, lai spētu ierušināties un noslēpties no visas pasaules. Gribēju, lai mana mitekļa sienas ka kūniņas ko­kons norobežo mani no visa slikta, kas atradas ārpuse.

Paklausot ieradumam, noliecos, lai satvertu lizola kannu, un, kamēr mani pirksti aptvēra veso, gludo kannas rokturi, pielieku­

sies ieveroju kada vīrieša enu, kas sakustējās mana virtuvē. Kuņ­ģis aiz bailēm sažņaudzās, un es apjēdzu savu kļudu. Man vairs nekad dzīvē nevajadzeja nakt šurp. Viņš bija te. Nezinu ka, bet viņš bija pamanījies mani apsteigt.

Kad sveša cilvēka figūra pagriezās pret mani vēlreiz, es aiz šausmām iekliedzos.