Živenšī kods

33

Aizveru durvis un atspiedu muguru pret tam no iekšpuses. Viss ķermenis smeldza un sauca. Ja, es gribēju nomazgaties du­ša, tomēr, ja pavisam godīgi negribeju tur atrasties vienatne. Gri­bēju ļauties ūdenim kopa ar Strikeru. Gribēju, lai viņš ienāktu pa tam durvīm un, atspiedis mani pret vannas istabas sienu, ta pa­ņemtu priekša, ka vairs ne par ko citu man pat domāt negribētos. Un ne, mani nemodas ne mazaka vainas izjuta par to, ka iekaro­ju šo vīrieti. Man bija atlikušas laikam tikai divpadsmit stundas dzīves, kuru laika japagust atrast kaut kadu mītisku antivielu. Un man nebija ne mazakas idejas, kur tadu izraut, kurp doties un ko darīt talak. Spēju domāt tikai par to, ka ši varbūt ir mana pēdējā nakts zemes virsu, un vismaz dažas minūtes gribēju ļaut sev pie­dzīvot kadu baudu. Tīru, hedonisku un mežonīgu baudu.

Ja man jaizdziest, negrasījos pamest šo pasauli nemānāmi, bet ar salūtu ka raķete.

Atgriezu ūdens krānu un ļāvu ūdens strūklai tecet, kamēr tvaiks pamazam piepildīja vannas istabu. Atšņoreju un noāvu sporta kur­pes, tad novilku zeķes, visbeidzot noģērbu an kreklu, džinsus un uz­karu tos uz, durvīm piestiprinātā pakarama, uz kura jau atradas grezns peld met elis. Saņemu dušu, un, sniegdamas pēc durvju rok­tura, ievilku elpu. Man vajadzēja pasaukt Stnkeni, laika bija tik maz, ka nebija vērts to zaudēt, grasījos atmest visu ieaudzinato kautrību.

Nošķirtība aiz dvieļa mani krušu galiņi gaidas bija stingri un pavērsti augšup. Tur viņš bija, otrpus durvīm, mus šķira tikai plāns koka gabals. Atveru durvis un…

Viņš stāvēju tieši ]>ie durvīm, ka grasīdamies ienākt. Viņa stingrais, kailais muskuļotais ķermenis gaidas sasprindzis, loceklis gatavī­ba piebriedis. Satraukuma noriju siekalas, bet neatradu vārdus, ko tagad sacīt.

Par laimi, man tos nevajadzēja. Viņš panācās man pretim pari slieksnim, un es izkusu viņa rokas.

Ar klusam tīksmes elsām piespiedos viņa stingrajam, alksto­šajam ķermenim.

- Meļa? viņš nočukstēja no kaisles piesmakuša balsi, un, dzirdēdama šo skaņu, jutu, ka saļimstu ceļgalos.

-Stnker… Metju… Ieelpoju viņa aromātu, tas bija tīkami in­tensīvs, un vilku viņu sev līdzi duša. Zinu, ka mums ir ļoti maz laika, bet es gribu… Man vajag…

Viņš uzspieda pirkstu man uz lupām. Ūdens šļācās mums pa­ri, tomēr tvaiku karstums bija nieks salidzinajuma ar to kvēli, ko kaislība bija uzkurinājusi starp mums abiem. Zinu, viņš atbil­dēja, saņēmis plauksta manu krūti. Es pasteigšos. Bet tici man, Meļa, mums izdosies tikt līdz galam. Tagad nac tuvāk.

Un kalab nē? Vai tad es to negribeju? Galu gala, kura sieviete gan spētu atteikt šadā situācijā?