Živenšī kods

50

Dāmu tualete ari bija iespaidīgi grezna, un man paveicas, ka taja nebija citu cilvēku ka vien uzraudze, kas sēdēja uz pazema soliņa un piedavaja apmeklētajam salvetes, ka ari citus nepiecie­šamus sīkumus apmaiņa pret dzeramnaudu.

Tualetes durvis ar blīkšķi atveras, un es jau biju pārliecinātā, ka šurp nak kads svešs uzbrucējs. Ņemot vera savu pēdējā laika veiksmes daudzumu, tads notikumu pavērsiens nebutu nekāds brīnums.

Tomēr tā bija mana māmulīte.

- Melānij, dārgumiņ, vai tev viss kartībā? Pietraukusies klāt, mate piespieda plaukstu manai pierei. Tas virs vestibila teica, ka tev esot kļuvis slikti. Viņa noradīja uz manu daudzcietušo jaciņu, tad nopētīja manu seju. Ak Dievs, mīļais bērns, tu taču izskaties vienkārši briesmīgi! Viņa saņēma sauja manus kād­reiz tik koptos un vijīgos matus, mirkli paturējusi gaisa, lava tiem nokrist ka sausu salmu kušķim. Teikšu jums atklali, šai sievietei piemita īsts ķēriens prasmīgi sagraut ikviena cilvēka pašcieņu.

Es pat nesāku aizbildināties, bet ta vieta satveru māti pie ro­kas un paravu sev tuvāk, ta lai viņa nenovēršoties uzklausītu, kas man sakams. Mātei šads satvēriens naca pietiekami negaidīti, tā­pēc viņa, paldies dievam, nemaz nepretojās. Pieliecos viņai pavi­sam tuvu, matēs mugura bija piespiesta sienai, pati aizstajos pre­tim durvīm, gadījuma, ja viņa sadomātu laisties projām.

- Melānij! Ka tev šķiet, ko tu, pie velna, esi nodomājusi darīt?

Kušinadama viņu, paceļu pie lupām rādītājpirkstu.

- Ludzu, mat! I udzu, ninā tik klusu, cik vien iespējams!

Viņas acis aiz bailēm kļuva apaļas, un es jau sagaidīju naka-

mo tirādi ar pārmetumiem. Taču mate šoreiz mani pilnība pār­steidza. Negaidot viņa klusi, piekrītoši pamaja un tikai sakartoja savus svārkus, pārliecinādamas, ka, atspiežoties pret sienu, neko nebūs notraipījusi. Kas īsti atgadījies, Melanij? Vai tu esi slima? Kalab visa St slēpšanas?

- Ar mani, mamm, viss kartība. Un tad, apsvērusi, ka la nu nebūs lira patiesība, piebildu: Pavisam slima es ari neesmu.

- Tad kas galu gala…?

- Paklausies, mammu, es nevaru… Vienkārši nedrīkstu tev teikt, kas notiek.

- Melanij!

Paceļu roku, ka pieprasot klusumu.

Matēs šaurās ka līnijas uzacis vaicājot savilkas uz augšu, pie­re ievilkušajās rievas sablīvējas biezs puderkrema slānis. Neviens nekad mūžā nebija atļāvies likt manai māmulītei apklust.

- Mat, vai tu man uzticies?

Viņa apjukusi samirkšķinaja acis un solīti atkapās. Kas tas par jautajumu!

- Tā nav atbilde.

-Saldumiņ, nu protams, ka es tev uzticos. Es taču mīlu tevi.

- Zinu. Zinu, ka tu mani mīli, bet dažkart.. Jutu, ka asaras sa­skrien acu kaktiņos, pakratīju galvu, bet asaras saka spiesties lauka no acīm un tecet lejup pa vaigiem. Nebija vairs laika. Man bija tas ja pasaka. Ka man tas rup. Man japarliecinas, ka vecāki bus drošība.

- Jums tagad nekavējoties jadodas projām. Tev un tētim. Atri pametiet pilsētu. Neņemiet līdz nekādās somas, ne bagažu, nekā­dā ziņa neejiet atpakaļ uz. viesnīcas numuru. Nerunājiet vairs ne ar vienu!

- Melanij, vai tu saproti, ko tu…

- Kur ir tētis?

- Viņš pats nolēma novietot mašīnu autostāvvieta. Tu jau zini, kadi ir viņa uzskati šaja jauta jumā.

-Automašīna? Tu vadīji automašīnu? Tikai mani vecāki bi­ja spējīgi atbraukt visu ceļu personigaja automašīnā no Hjūstonas līdz pat Ņujorkai.

- Nu vispār, ja… Mes atbraucam ar jauno lt>xu>.

- Pametiet ari to. Vienkārši atstajiet visu, iekāpiet taksometrā un taisna ceļa dodieties uz lidostu, lai pec iespejas drīzāk atgriez­tos majas. Es parūpēšos par visu palikušo, ari par jusu mašīnu.

- Tas ir absurds! Es nekur netaisos doties…

- Mumiņ! Izdari to. Vienu vienīgu reizi dzīve dari, ko es tev ludzu.

Matē izslējās, pacēla zodu un bija gatava ai/slavet savu pozī­ciju ar jebkuriem līdzekļiem. Es savukart, labi zinot, kas sekos, do­mas iespiedu papēžus grīda. Bet tad viņa negaidot piepeši pa­sniedzas un pieskaras ar roku manam slapjajam vaigam. Tu raudi.

- Tas ir tiešām bezgala svarīgi! Mamm, ludzu, ludzu, ludzu, brauciet prom!

Viņa kadu mirkli cieši pētīja manu seju, un es pat aizturēju el­pu. Nekad vel iepriekš mate nebija atzinusi un pieņēmusi manus lēmumus. Pārcelšanās uz Ņujorku bija vel viena mana kļūda. Mans maģistra darbs ari bija absurda un nejēdzīga padarīšana. Visa mana garderobe bija frivola, mans stils lamzacigs un bezce­rīgs. Es negaidīju, ka viņa šoreiz piekritis, bet man tomēr bija jameģina. Vai nu viņa paklausīs ar labu, vai ari es iešu un pasauk­šu palīga Strikeru, kas viņus abus ar teti, izmantojot speķa paņemienus, izmetis lauka no viesnīcas, ka divi deviņi. Viņiem bija nekavējoties jabrauc atpakaļ uz Teksasu.

Ar īkšķa spilventiņu nobraucījusi man uz vaiga notecējušo asaru, viņa pateica:

- Ja tev ir kadas nepatikšanas, meitiņ…

Skumji pasmaidīju. "Nepatikšanas" šis vārds ne tuvu neapzīmēja to, kas mani bija piemeklejis. Man ir jums pilnīgi noteik­ti jaludz. la darīt. Bez jautājumiem. Paskaidrojumi sekos velak. Ap­solu! Raudzījos viņa, cerība, ka asaras acis reiz milesies.

- Ludzu, mamm…

- Protams, ka mes brauksim. Ja tas ir tik ļoti svarīgi, mes dosi­mies projām tulit.

- Tas ir bezgala svarīgi.

- Labi, skaidrs. Tomēr izskatijas, ka viņa pamazam gatavo­jas protestet.

- Tagad, es teicu. Jums jabrauc projām šaja pašā bridi. Pat neizrakstoties no viesnīcas. Piezvanīsiet, kad būsiet jau atceļa. Sa­runājiet, lai viņi nosuta jums atpakaļ jusu bagažu. Un kad būsim izgājušās no šim labiencibam, ludzu, nerunā ar mani ne varda. Pat nepaskaties uz, mani, labi?

- Es…

- Mat, lūdzu.

- Ja, protams.

- Vai tu apsoli?

Viņa klusējot pamaja.

- Pasaki skaļi!

Jau sagaidīju, ka viņa visādi pretosies, mekles argumentus, bet mate parsteidza mani ka nekad agrak. Ja, apsolu.

- Mīlu tevi! Pasaki tētim, ka es mīlu viņu ari.

- Mes ari abi tevi mīlam, mana maza!

Man izdevās izmocīt daudzmaz priecīgu smaidu, tad paveru tualetes durvis un, bridi uzkavējusies, uzdevu mātei vel pēdējo jautajumu. Vai tu man kādreiz esi melojusi?

Mate gandrīz jau smaidīja. Ne, bērns. Neesmu.

- Ļoti labi, atteicu. Tikai nesāc to darīt šaja reize.