Živenšī kods

36

- Vai viņš mus pamanīja? noprasīju, kolīdz Strikeram izde­vās mus aizvadīt līdz elegantas atmosfēras piestrāvotajam vies­nīcas Pluzu baram. Par laimi bars bija pietiekami talu no musu "draudzīga" stalkera kaimiņos.

- Nedomāju gan, Stnkers noliedza, vadīdams mani cauri naksnīgo viesu pulciņam, kas bija izvietojies visgaram lielai ko­ka letei plašās telpas centralajam dizaina un saviesīgajam ele­mentam.

- Ka tam izdzimtenim izdevās atrast, kur esam apmetušies? Tu taču reģistrējoties viesnīca nenosauci savu īsto vardu, vai ne?

- Ne, Džonsones kundze, nenosaucu vis. Viņa žokli pulsēja kads muskulītis, kas liecinaja par sasprindzinājumu. lespejams, mums vienīgajiem likās, ka spele norit informācijās vakuuma, to­mēr radas, ka šim puisim bija skaidri zināms, kurp doties. Lai kurš aiz tā visa slēpjas, visticamak esam izsekoti un novēroti. le­spejams, ka musu svaigas pēdas katru reizi deva signālu. Lai kurp mes dotos. Un katras miklas posma atrisinajuma par mums bija jau zināms. Ta notika ar automašīnu. I’ēc tam ari uz. kruiza kuģa.

-Tie, kas mus izsekoja, talak pavēstīja Lūsim, piebildu, do­mas aizpildīdama baltos plankumus.

- Es an ta domāju.

- Merglis tads! nolamājos. Tas ir tik negodīgi!

- Uzgaidi šeit, Stnkers ierosināja. Mēģini izskatīties pec iespejas mazak aizdomīga, esi neuzkrītošākā. Un pieskati savu aizmuguri.

- Tu mani pamet?

- Ne uz ilgu laiku. Viņš aši noskūpstīja manu pieri. Mums ir viena priekšrocība viņš mus vel nav pamanījis. To ari tagad izmantošu. Un man ir plāns, ka tam visam atri vien darīt galu. Pasniedzies zem žaketes, viņš satvēra ieroci, īsaja mirkli pamanī­ju uzzibam melnu metālisku stobru.

Šausmas paraudzījos apkart uz miermīlīgo ļaužu pulku, būda­ma pārliecinātā, ka, šadi rīkodamies, viņš sacels kajas visu iespē­jamo viesnīcas apsardzes dienestu un atskanēs tada trauksmes signalizācija, ka mati vai stāvus sacelsies. Tu taču negrasies…

- Pie joda, taisos gan. Un ka vel taisos, viņš atcirta.

Gribēju stndeties, pārliecināt par pretējo, bet saņemos un turē­ju muti ciet. Man patiesība nekas nebija iebilstams, ja kads god­prātīgs kārotājs sašautu I.usim ceļgala bļodiņu, lai izdabūtu no viņa trūkstošo informāciju. Jupis viņu rāvis, es nebiju pret, pat ja kads Lūsim iešautu tieši paura vidu. Pagaidam biju novesta jau tik talu, ka pati bulu gatava to nelieti piebeigt, ja vienīgi nebaidī­tos, ka šaujot netrāpīšu un nejauši sabojāšu Pluza ekskluzīvo in­terjeru, izraudama caurumu smalki dekorētajās sienas. Es raizē­jos vienīgi par to, lai nenāktos pieredzēt, ka sašauts tiek Strikers. Lūsis jau bija pieradījis, ka ir pagalam bīstams tips.

Tomēr, jaatzist godīgi, ari Strikers varēja kļūt bīstams. Un man bija radusies nemaldīga pārliecība, ka šoreiz labak nemaisīties vi­ņam pa kājām un neuzbāzties ar savam baiļu noskārtām. Tā viņš labak tiks gala.

Tā vieta es atteicu tikai vienu:

- Pasteidzies!

Strikers pamaja, seja bija nocietinājusies un stinga, kad viņš pasniedza man somu ar klēpjdatoru. Neej nekur talu projām, viņš piekodinaja, šķībi pasmaidījis.

Un tad jau Strikers bija prom. Uzmanīgi parskatiju telpu, meģinadama nolemt, kurā stun apmesties, kamēr risināsies turpmā­kie notikumi. Visbeidzot iekārtojos pie viena no beidzamajiem gal­diņiem paša bara maliņa, netālu no Plazu galvenajam durvīm. Netālu no manis pa kreisi bija vel viena izeja, kas veda uz Piec­desmit devīto ielu. Mana izvēlētajā sedvietā pavērās labs skats ari uz šo nostūri. Vienīgais neparskatamais aklais laukums atradas

man aiz muguras, kur galdi aizpildīja bara pretejo stūri. Kadu bri­di pavadīju, slepšus nopētīdama ikviena klātesošā seju. Ierīkojos sava pagaidu patvēruma tikai tad, kad jutos pārliecinātā, ka cil­vēki man aiz muguras ieradušies iemalkot kadu dzērienu, nevis dzenas pec manam asinīm.

- Vai kaut kas atgadījies?

Aiz šausmām palēcos gandrīz pēdas augstuma, jo mani uzrunaja sveša vīrieša balss. Apcirtusies pamanīju, ka pienācis bār­menis. Tfu, tu, noskurinājos, ielūkodamas barmeņa seja,

- jus mani nobiedējāt!

- Saldumiņ, viņš nodūdoja, tu izskaties ta, it ka Lieldienu zaķis ari varētu tevi nobiedēt līdz nāvei.

Mēģināju savilkt seju smaidam līdzīga grimase, tomēr pie se­vis nodomāju ja viņš zinātu, cik daudz patiesības bija viņa teiktaja… Nealku, lai kads te ar mani uzsāk pļapat, tomēr ari prom negribējās doties. Biju apsolījusi Strikeram, ka gaidīšu viņu te, un man netrūka apņēmības turēt šo solījumu. Varu izturēties augst­prātīgi un noraidoši pret daudz ko, tomēr iet visam šim murgam cauri vienatnē? nu ne, tas bija par daudz prasīts no manis. Gri­bēju, lai man palīdz un aizsarga. Gribēju saņemt it visu iespēja­mo palīdzību.

- Vai pavēstīsi man savu bedu stāstu?

- Ne, atteicos.

- Esi pārliecinātā, ka nevajag? Tā vien izskatas, ka tev neskadētu kada draudzīga auss, kas uzklausītu.

- Kas par lietū? atvaicaju uzbrūkoši. Vai te ir kada Ieta komēdija, vai ari tev nav neviena pasūtīta dzeriena, ko vajadzētu steigšus gatavot?

Viņš laipni novēcināja plaukstu plaša žesta uz bara apmekletaju pusi. Viņi visi jau ir tikuši pie sava dzēriena. Un es allaž varu atlicināt laiku skaistai vientuļai sievietei.

- Sudu būšana! nolamājos. Dīvaina karta likās, ka tas, ko daru, labi iederas notiekošajā. Bārmenis bija vai nu gejs un pie­devām pļāpīgs, vai ari pulējas man piecirst. Mana pacietība bija uz robežas un jutu, ka drīz būšu spējīga kadam bliezt.

- Uma Turmane, bārmenis ieteicas, un viņa vardi skanēja tik nenormāli un negaidīti, ka es acumirkli pievērsu viņam visu savu uzmanību.

- Ko tu teici?

- Tu izskaties pec Urnas Turmanes.

Ka tik dzīvē neesmu saukta, visdažādākajos vārdos, bet "Urna Turmane" par sevi dzirdēju pirmo reizi. Un, ja godīgi, veca laba Uma piedzīvotu kaut ko vairak par šausmu drebuļiem, ja butu nonākusi mana situācija.

- Tas ir malu deļ, bārmenis paskaidroja.

Acīmredzami puisis negrasijas alkapties, un šī, pec viņa do­mam, bija labaka iespeja sakt sarunu. Esmu slaida un gara. Uma ir vel garaka un vel kalsnāka. Mani mati ir taisni un blondi. Ari Urnas mati ir taisni un blondi. Mums abam ir zilas acis. Un te ari mūsu līdzība beidzas. Gejs to lieliski pamanītu. Vecis, kurš nolē­mis nomakšķeret damili, neapstātos un turpinātu savu sakamo.

- Tu nekad mūža neesi sastapis dzīvu Umu Tūrmani, vai ne? pasviedu viņam šo jautājumu, kamēr pati tikmēr vēlreiz nopētīju visu baru pa perimetru. Biju cieši sažņaugusi pirkstus, lai ne mir­kli nezaudētu uzmanību un nepalaistu garam Lusi.

- Vienu reizi viņa bija te ienākusi, bārmenis atteica.

- Vai tu viņu apkalpoji?

-Ne gluži. To teikdams, viņš pamaja uz pudelēm piekrauta­jiem plauktiem sev aiz muguras. Ko man tev ieliet?

- Tekilu, atteicu. Tīru, nesajauktu. Kas ellē notiek? Visu dienu biju turējusies, neņemot alkoholu ne mutē. Tomēr, paliekot skaidra, man nebija kļuvis ne par matu jaukak. Varbūt pirmais vieglais reibums man drīzāk palīdzētu.

Viņš piepildīja manu glāzi un pasniedza to man uz letes. Pa­rakstījos uz čeka, noradot, uz kuru istabu sūtīt rēķinu.

Tikmēr joprojām apdomāju sakarības ar Umu. Vai esi noska­tījies "Nogalinat Bilu"?

- Protama lieta! Kapec vaicā?

Atbildes vieta pasmaidīju. Varbūt ir kas tads, ko es varētu no Urnas mācīties. Nežēlība. I ūk, kas man bija nepieciešams, lai iz­dzīvotu.

Jakļust neželigai. Pienācis laiks sakt domāt ka viņai.