Živenšī kods

41

Šāviens naca kaut kur no kreisas puses; Strikers uz to reaģeja momentā, sagrabjot Melu aiz rokas un noraujot sev līdzi zeme uz grīdas. Viņa izmisuma iekliedzas, aptvērusi galvu ar plaukstam. Viņai pagaidam nebija pat skaidrs, vai kliedz drīzāk no bailēm vai ari no satricinājumā. Nebija īstais bridis domāt par ertibam. Viņš ar plaukstu pieskaras sievietes mugurai. 1 ,ūdzu, tagad ti­kai nesakusties, Strikers pačukstēja, uzmanīgi noslidinādams klepjdatora somas lenci no pleca un nolikdams somu uz grīdas. Jau nakamaja mirkli viņš pieleca stāvus kā atsperes sviests un prasmīgi maskējas letes aizsega.

Šāviņš bija atbalsojies visa telpas plašuma, tomēr Strikers nedomaja, ka viņiem ir kaut mazākas cerības, ka no ielas kads varē­tu pamanīt notiekošo un mēģināt iejaukties. Slavenais bars bija parak labi izolēts no apkartne notiekošā, un šāda nakts melnu­ma diezin vai bija daudz garamgajeju. Visdrīzāk viņi bija vieni, un vieniem ari jatiek ar visu gala. Strikers uzmanīgi palūkojās aiz letes aizsega, turēdams šaujamo gatavība.

Raug kur! Gara figūra, sapludusi ar enam, pamazam tuvojās uz viņu pusi. Asa kustība un I .Osis notēmēja velreiz. Atskanēja šāviens, tomēr Strikers paguva pieplakt pie grīdas. Tieši virs viņa galvas šāviņš bija iedragājis koka leti. Bēdz! viņš čukstus no­šņācās Melas virziena, vēloties, lai viņa steigšus rāptos projām alkova aizsega.

- Spogulis? viņš čukstus prasīja, kad abi bija tikuši kadu pa­ris pedu atstatu.

- Mana somiņa, viņa klusu atbildēja, pamajusi, ka saprot, ko Strikers velējies. Diemžēl somiņa bija palikusi sadursmes vie­ta. Strikers, cik vien klusu un nemanāmi iespējams, pagriezās un leni līda atpakaļ, lai atgutu somiņu. Vispār jau viņš spētu kontro­lēt notiekošo ari bez spogulīša palīdzības, tomēr nepavisam ne­bija vajadzīgs, lai rit te atrastu somiņu ka kliedzoši nepārprota­mu liecinieku viņu klātbūtnei.

Kad viņš atgadaja somiņu, Meļa izņēma no kosmētikas maci­ņa nelielu spogulīti. Strikers uzmanīgi satvēra to sauja un saka pārlūkot telpu. Lūsis joprojām lavijas viņiem aizvien tuvāk, pat­laban viņa stāvs slēpās aiz masīva ornamentēta koka kolonnas. Strikers apsvēra, vai viņam padotos laba šāviena trajektorija, un nosprieda, ka nekāds veiksmīgais trāpījums šada leņķi viņam nebutu pa spēkam. Janogaida piemerotaks bridis. Lūsis varēja ne­nojaust, cik gara ir alkova eja, un tādejādi viņš gaidītu Melu ar Strikeru paradamies savas sešas pēdas tuvāk neka vieta, kur viņi bija patverušies patlaban. Lai ari neliela, tomēr zinama priekšro­cība. Un šabnža situācijā Strikers bija gatavs izmantot jebkādās priekšrocības, ko varēja gut. Pat visniecīgākās.

Viņš savērsa spogulīti ta, lai vēlreiz pārlūkotu, kas notiek tel­pa. Šoreiz viņš žigli nopētīja, ka izskatas taja vestibila daļa, kas bija tieši perpendikulāri Lūša tuvošanās virzienam. Ceļš turp izskatijas šaurs un samēra īss, visticamak, to izmantoja apkalpojo­šais personāls. Iespējams, ka tas iestiepās tieši tik daudz, lai no viņu paslēptuvēs alkova butu iespējams nokļūt pie talakajam di­vām durvīm. Vienas durvis bija netālu no alkova, otras dažas pēdas pa labi.

Lūsis atradas tada attaluma, ka drīz vien varēs viņus ierau­dzīt. Bet iespējams, ka viņš negaida viņus paradamies no šāda punkta. Ja vien viņi paspētu aizskriet līdz vienam no durvīm…

Viņiem bija jāriske!

Diemžel viņu puse nebija nekādu aizsedzošu sienas paneļu, tas nozīmēja, ka ceļš no letes bija labi pārskatams. Es tevi pagrudīšu, tad skrien, viņš čukstus skaidroja. Talak ir vestibila eja, kas ved uz durvīm. Tieši tur, laba ja puse, viņš noradīja gal­veno virzienu. Es sekošu tev cieši pa pēdām. Skrien atri un ne­skaties atpakaļ. Saprati?

Viņa piekrītot pamaja; acis aiz bailēm plaši ieplestas, tomēr tajas vidēja sapratne un koncentrēšanas.

- Viss bus labi, mums izdosies! viņš solīja, ceredams, ka ne­dod solījumus, kam nebūs lemts piepildīties.

Meļa sausam lupām atri uzspieda skupstu uz viņējam: Veik­smei!

- Gatava? Viņš satvēra Melu aiz vidukļa. Uz "trīs"! viņš bridinaja un saka skaitīt. Islaja mirkli viņa leca un viņš vel pie­palīdzēja ar grudienu, lai pagulu tikt garam šāvienā trasei. Ka­mēr Melānijā brazas, metoties pie zemes un ripojot, Strikers pa­spēja izvairīties no diviem šāvieniem, lodes rikošetā atleca no sienas, kura Lūsis viņam blakus bija trāpījis. Piepeši Strikers pa­manīja, ka Meļa, netikdama nekur talak, sakņupusi sēdēja ar mu­guru pret sienu. Saņemies, aiziet! viņš čukstus mudinaja.

- Durvis ir ciet!

- Nolādēts! Strikers metas pie durvīm, notēmēja uz slēdzeni un atri, citu pec citas trīs reizes izšava. Uz priekšu! Viņš teju vai izgrūda Melu pa atbrīvotajam durvīm, pats sekodams. Steiga viņš paguva tikai vienu reizi notēmēt un izšaut sev aiz muguras, kur jau atskanēja vajataja šāvienu troksnis.

licis otrpus sienas, viņš saķēra Melu aiz rokas. Skrienot nā­cās steigšus pārlūkot apkarini. Atmiņa glabajas ceļš, pa kuru vi­ņi bija ieradušies. Skatiens atduras pret kokgrebumiem rotāto ba­ra leti un milzīgo apmēru akmens kamīnu. Nešķita, ka te varētu rast kaut vienu noderīgu slēptuvi. Atkal jau viņi bija atklats mēr­ķis, ka piles medības.

Nogriezušies ap stūri, viņi mainijas vietām: Strikers aizbīdīja meiteni sev aiz. muguras un steigšus parskatija ejas daļu, pa ku­ru viņi bija atsteigušies. Pagaidam viss izskaujas mierīgi. Mums jatiek no šejienes prom, lauka. Hāra aizmugure noteikti jābut ot­rajai rezerves izejai. Kad tu šeit strādāji, vai jus nelietojāt vel kadu izeju tikai personāla vajadzibam?

- Hmm… varbūt. īsti neatceros. Meļa piebremzēja, un mirkli vilcinājusies, aizdomājusies paraudzijas apkart. Rau, uz turieni.

- Nešaubies?

- Pie velna, nē!

- Labi, tad aiziet, Stnkers steidzinaja, un viņi, cik vien klusu spēdami, devas Melas norādītājā virziena. Visai drīz viņi nokļu­va pie vel vienam noslēgtām durvīm, Stnkers mirkli minstinājās nebija laika izmantot mūķīzeri, bet ari sašaut slēdzeni negribejās, jo tādējādi pieverslu sev parak daudz uzmanības. Ja šī bija rezer­ves izeja, par kuni zinaja tikai personāls, tad…

Viņš nolēma nešaubīties, neprātot un riskēt. Atkāpies, viņš no­tēmēja un izšāva. Atgrūdis atbrīvotas durvis, viņš steidzas uz priekšu, kad…

- Nu gan vairs nav labi, Meļa tikai noteica.

Strikeram atlika tikai piebalsot. Diemžēl šis durvis neveda uz rezerves izeju, bet gan uz balkonu, kas atrādās divus stāvus virs ielas. Parak augstu, lai sekmīgi nolektu, un diemžel parak tuvu, lai I .usis nebutu izdzirdējis viņu šāvienu. Kuru katru bridi vajalajs varēja iebmkt pa tuvīnajām durvīm.

- Avārijas izeja ugunsgrēka gadījuma, Melānijā attapusies ierosinaja. Tādai te taču vajadzētu but, vai ne?

Stnkers piekrītot pamaja, un viņi steigšus metas uz ēkas tuvā­ko ārsienu, cerēdami, ka pie tas būs iebuvetas metala kāpnītes avarijas izejai. Nekā tamlīdzīga. Leja bija redzama tikai liela kravas automašīna, aprīkota ar saldētavu, iespejams, ka piegādes auto stacijas restorāniem.

Viņš pagriežas uz otru pusi, planodams, ka nonākt pie ēkas otras sienas, cerot, ka glābjošās metala kāpnītes bus uzbūvētas preteja pusē. Tomēr viņš tik talu netika. Joprojām pavertajas bal­kona durvis Stnkers pamanīja slepkavas atspīdumu, vajataju iz­gaismoja ielas laternu atblazma.

Vairs nebija cita atkapšanas ceļa.

- Lec! viņš čukstus pavēlēja Melai.

-Ko?

- Tas kravas auto tur leja ir vismaz divpadsmit pēdas augsts. Ja trāpīsim tam uz jumta, visticamak, tiksim sveika bez lūzumiem.

-Striker, nedomāju gan, ka es…

- Vai nu kravas auto, vai tas neģēlis, Stnkers strupi paskaid­roja.

Melānijā vilcinoties pameta skatienu uz durvīm, viņa aiz. bai­lēm bija iekodusi apakšlūpu zobos, tad uzrāpās uz balkona mar-

gam un parlika tam pari abas kajas. Strikers cieši turējās līdzas, saņēmis viņas roku savēja. Kad Strikers vaicajoši paraudzijas, vi­ņa isi pamaja, un abi reizē noleca.

Ar pamatīgu brikšķi viņiem izdevās piezemēties uz automašī­nas jumta. Ja Lūsis nenojaustu, kur viņi palikuši, tad pēc tik skaid­ra signālā vairs nebutu grūti uzminēt. Vai tev nekas nekaiš?

- Domāju, ka ne, Meļa atteica.

-Tad kusties, mums jamuk talak.

Saliekušies viņi aizskrēja pa saldētavas jumtu, talak pa auto kabīnes jumtu norāpās uz priekšējā stikla, tad pāri motora parsegam uz leju. Viņš piezemējās pirmais, tad pasniedza rokas pre­tim, lai uzķertu Melāniju kritiena, blakus šausminoši notankšķeja metāls, kur lode trapija pa automašīnas pārsegu. Tajā mirkli Strikers saprata, ka nelietis ir notēmējis uz Melu un šaujot trāpī­jis automašīnai, tik tikko neskardams sievietes galvu.

Tikuši pie zemes, viņi, ne mirkli nekavējoties, laidas skriešus tuvāk pirmajam patvērumam zem balkona. Pateicīgi, ka izde­vies izmantot kaut mirklīgu aizsegu, viņi iesteidzas atvērtaja pir­mā stava durvju aila, kas veda uz gaiteni, domātu tikai apkalpo­tajiem. Ciaitenis atradas tieši zem vielas, kur patlaban atradas Lūsis un Kempbela apartamentu telpas. Tomēr vel bija par agru priecāties.

Uzmanīdamies, viņi steigšus šķērsoja daudzos gaiteņus un ejas, paraudamies atpakaļ, kad viņu redzeslokā piepeši paradijas kads zila tērpies stacijas darbinieks, kas stūma apkopes rati­ņus. Cilvēks devas tieši taja virziena, no kurienes viņi bija at­steigušies. Vel pec paris minūtēm viņi jau šķērsoja metala durvis, aiz kuram sakas stacijas galvena telpa ar izeju uz platformam. Norāde uz sienas vēstīja, ka viņi atradas pie platformas, kas veda uz S vilcienu atzaru ta bija metro līnija, kas savienoja Centrālo staciju ar Taimskveru.

Šads ceļš viņiem bija pat ļoti pa pratam.

Kamēr viņi pa pusei teciņiem veica nepieciešamo attalumu, Strikers neatlaidīgi nopētīja apkartni, lai pārliecinātos par drošī­bu. Ieroci joprojām turēdams paslēptu, bet šaušanas gatavība, viņš palīdzēja Melai parvaret atlikušo attalumu līdz platformai. Viņi steigšus iemetās stavošaja metro vilciena. Nosēdinājis Melu ar

skatienu braukšanas virziena, viņš pats apsedas pretim, novēro­dams tos, kas tuvojas un iekapa vagona. Viņš uzmanīgi nopētīja ikvienu seju, kas paradijas redzeslauka.

Ne vests no Lūša.

Durvis ar šņākoņu aizveras, un vilciens sakustējās, atiedams no stacijas. Un tur jau viņš bija. Pazibēja tumši mati un melnu, pētīgu acu skatiens. Līdzīgi ka Slrikers, ari viņš turēja roku uz ieroča šaušanas gatavība, kas bija apslēpts zem apģērba. Strikers ļoti labi zinaja, ka ierocis ir nomaskēts.

Stnkers saspringa, apzinādamies, ka Lūsis var saredzēt viņus cauri vagona logam un izšaut uz viņiem no platformas. Tomēr vajatajs nekustējās. Tikai staveja, seja mijoties dusmu un sakaves izteiksmei, kamēr vilciens uzņēma ātrumu un traucas prom no stacijas, atstajot slepkavu vienu uz perona.

Vismaz kadu mirkli, likās, viņi varētu justies drošība.

Blakus sēdoša Meļa tik cieši bija sažņaugusi viņa roku, ka Stnkera pirksti bija notirpuši.

- Bus labi, viņš teica. Mes tagad esam drošība.

- Cik ilgi vel būsim?

- Nezinu. Ļoti gribējās pateikt Melanijai ko nomierinošu, kaut vai samelot, bet viņa bija pelnījusi godīgu atbildi.

Meļa atlaida cieši sakrampēto roku, un Stnkers apkampa sie­vieti ap pleciem, piespiedis viņu tuvāk.

- Kurp talak? viņa vaicaja.

- Uz Taimskveru, noķersim taksometru, kas mus aizvedīs uz Augšistsaidu. Veļos tur vel reiz kaut ko parbaudit.